Izmisums kā sava garīguma sastapšanas un pilnveidošanās ceļa aizsākums (Oriģinālais raksts)
Foto: unsplash.com
Izmisums (latīn. desperatio) – vārds, kas sastindzina un satrauc ikvienu domātāju – vienalga, akadēmiski izglītotu filozofu vai vienkāršu dzīves apcerētāju. Šo vārdu reti kurš grib izrunāt un, vēl jo mazāk, sastapties ar to savā dzīves ceļā. Tomēr teju ikkatrs no mums agrāk vai vēlāk, bet reiz noteikti ar to sastopas, visbiežāk, protams, tas ir pavadonis kādos dzīvi, uzskatus un iepriekšpieņēmumus mainošos apstākļos un situācijās. Izmisums piezogas nemanot, kā zaglis naktī. Un tomēr izmisumam piemīt viena ārkārtīgi dzīvi veicinoša un atjaunojoša īpatnība – tas var kļūt par svētīgu momentu, parādot cilvēkam viņa dzīves trauslumu, liekot sastapties ar lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, pie kuriem citādi nespējam, negribam un reizēm arī diezgan apzināti nevēlamies nonākt. Izmisuma ienākšana mūsu ikdienas rutīnā spēj aizvest mūs līdz t.s. liminālajai telpai[1] jeb slieksnim, ar kuru teologi un arī lielie pasaules domātāji saprot kā «stāvokli vai situāciju, kurā cilvēki var sākt domāt un rīkoties patiesi jaunā veidā». Tādējādi uz izmisumu mēs esam aicināti raudzīties ne vien kā uz problēmu, satraucošu un līdz galam neizprotamu izaicinājumu, bet arī kā uz jaunas dzīves un domāšanas modeļa maiņas iespēju.