Juris Rubenis: «Virsotņu pieredze, kas pārsniedz mūs pašus» | Runa, saņemot Valstiskuma balvu
Mācītājs, teologs Juris Rubenis saka runu, saņemot pirmo Valstiskuma balvu. Foto: delfi.lv
Runa transkribēta no LTV.LV tiešraides videomateriāla 21.08.2021. Video šeit.
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs! Ļoti cienījamie Valstiskuma balvas žūrijas komisijas locekļi! Klātiesošie! Mīļie draugi!
Vispirms, protams, es sirsnīgi pateicos par šo man izrādīto atzinību. Es pateicos Dievam par iespēju dzīvot šajā laikā un ņemt dalību Latvijas valstij izšķirošos notikumos. Tā ir dāvana - šī dzīve, kuru es dzīvoju. Bet šajā nozīmīgajā brīdī atļaujiet man ar jums dalīties vēl dažās pārdomās un sajūtās.
Katrs cilvēks vismaz dažas reizes mūžā piedzīvo ko tādu, ko mēdz dēvēt par virsotņu pieredzi. Nereti pavisam negaidīti varam nonākt apziņas stāvoklī, no kura mūsu dzīve, citi cilvēki, pasaule atklājas pilnīgi jaunā perspektīvā, savādākā nekā parasti. Šie mirkļi mūs apmeklē, kad esam izmesti no komforta zonas, ievainoti, satriekti, izmisuši, vai varbūt, kad esam patiesi atvērti, vai iemīlējušies. Tevī piepeši atveras neiedomājams plašums un bezgalīgs dziļums, kas ne tikai ļauj saprast atšķirīgus cilvēkus, bet tos savādāk just.
Uz mirkli kļūst pieejama dziļa skaidrība un gudrība, kas ļauj ieraudzīt jaunas iespējas kā risināt, šķiet, neatrisināmas problēmas un atrast negaidītu izeju no dzīves strupceļiem. Un mēs noķeram sevi pie domas - ja vien es prastu šajā virsotnē palikt, es spētu dzīvot pilnīgi savādāk! Taču šie mirkļi ātri paiet, iekšējais plašums izgaist un atgriežas mūsu ikdienas uztvere - visu vienkāršojoša, steidzīga, ciniska. Virsotņu pieredzes atklāj mūsos mājojošās iespējas, lai mēs zinātu, ka kaut kur ir sasniedzama pieredze, kas pārsniedz mūs pašus. Kaut reizi to pieredzot, ir grūti vai pat neiespējami to aizmirst. Šie brīži atgādina, ka mana dzīves izjūta un prasme veidot attiecības ar citiem vienmēr, vienmēr ir atkarīga no tā, kā un no kuras vietas es skatos.
Te mēs nonākam pie garīguma. Kā jau daži no runātājiem pieminējāt, tā bija viena no lielajām Atmodas tēmām. Manuprāt, tā joprojām ir viena no lielākajām dzīves tēmām. Protams, ka garīgumu var saprast un skaidrot ļoti atšķirīgā veidā. Pirms 30 gadiem daudzi domāja, ka runa ir varbūt par tādu reliģiskas kārtības ieviešanu. Daži domāja, ka galveno var atrisināt, nu, piemēram, iekļaujot reliģiju skolu obligātajā programmā. Taču garīgumu nav iespējams ieviest ar likumiem un ārējiem pasākumiem. Garīgums ir stāsts par īstām pārmaiņām un, pirmkārt, vienmēr manī! Tas ir jautājums, kā man pašam kļūt par dziļāku, viengabalaināku un patiesāku Cilvēku.
Lai kādā pozīcijā, profesijā, amatā mēs katrs neatrastos, mēs taču zinām, ka lielākās pretrunas katrs nesam sevī. Kurš no mums nepazīst izmisumu, bezspēku, neziņu, bezmiega naktis? Ārpusē redzamā naida, baiļu un agresijas iemesli mājo mūsos. Pasaules lielākās drāmas allaž notiek cilvēkā. Garīgums ir lēnais ceļš pretī mūsos mājojošajām virsotnēm, pretī jaunai iespējai redzēt, just, uztvert, domāt, dzīvot. Garīgums ir mana brīvā izvēle mācīties sazināties ar manu skaisto, nesaprotamo un kontrolei nepakļaujamo dzīvi. Tā ir uzdrošināšanās atrast veidus, metodes, prakses, kas man ļauj augt un mainīties, kas palīdz kļūt par autentisku cilvēku, pašam par sevi.
Tieši dzīve ar dažkārt, šķiet, neizturamajām pretrunām un sāpēm mani visvairāk ir veidojusi un mainījusi. No prāta spriedumos mājojoša teologa, kas vēro pasauli no droša attāluma mani iesviežot dzīves mistērijā, piespiežot ielūkoties sevī un uzsākt regulāras dzīvi mainošas prakses. Reizēm šķita, ka es esmu pazaudējis jebkādu pamatu zem kājām, taču es pazaudēju tikai sevis paša izdomāto pamatu. Tā vietā man tika iedots kāds cits, labāks!
Dzīvi nevar ietilpināt ekseļa tabulā. Lai cik ļoti gribētos uz dzīves lielajiem izaicinājumiem nav vienkāršu atbilžu. Precīzāk sakot - atbilde katram ir jāatrod savā vietā. Garīgums iedrošina un iedvesmo dzīvot satraucošā pasaulē, kurā vienīgā, pa īstam nemainīgā lieta ir nemainīgas pārmaiņas. Tas nozīmē - iemācīties dzīvot mūžīgā spriedzē, kas valda starp mums, atšķirīgiem cilvēkiem. Piemēram, starp konservatīvajiem robežu sargātājiem un radikālajiem robežu pārkāpējiem. Jo kādam rūpīgi jāglabā cilvēces vēsturē sakrātais, jākopj tradīcijas, jānovelk robežas, bet kādam tās jāpārkāpj un jālauž ceļš uz priekšu. Vieni ir vajadzīgi otriem. Bez tradīcijām radikāļiem nebūtu atspēriena punkta ceļam tālāk. Taču katrai tradīcijai, lai tā dzīvotu, nemitīgi nepieciešama atjaunošanās.
Būtu grūti iztēloties sabiedrību, kurā šim, tapšanas par cilvēku, darbam vienlīdz atsauktos visi. Taču dažkārt pietiek tikai ar dažiem un katrs, kas izlemj doties šajā varoņa ceļojumā, ir neaprakstām dārgums visai sabiedrībai. Valsts ir milžiga dāvana, milzīga iespēja, milzīgs uzdevums. Vienlaikus, kā jau šeit tika pieminēts, katra valsts ir ļoti trausls veidojums. To mūsdienu pasaulē pamanām aizvien skaidrāk. Šķiet, pašas stabilākās valstis var negaidīti sašūpoties un mēs, neticēdami savām acīm, ieraugām, cik trauslas tās patiesībā atklājas. Katra valsts ir atkarīga no cilvēku prasmes sadarboties, bet prasme sadarboties izriet no mūsu dvēseles prasmēm.
Tāpēc vislabākais, kā mēs varam palīdzēt sev un savai valstij, ir darīt visu, lai mēs augtu pretī savu iespēju virsotnēm visos iespējamajos veidos. Uz to, manuprāt, vienmēr mudina labs garīgums. Taču pats, pats svarīgākais, ko māca garīgums, ir MĪLESTĪBA! Protams, šis vārds ir ļoti nodeldēts, vai ne? Taču mīlestība nav skaistas frāzes, bet pats jaudīgākais spēks, kas patiešām ļauj savādāk dzīvot.
Mīlestība ir mūsu noslēpumainās dzīves iemesls un mērķis. Mīlestība ir pats drošākais kompass, jo tā ļauj savādāk rīkoties. Mīlestība sniedz citu apgaismojumu dzīvei. Tā nepadara mūs nespējīgus rīkoties, ja nepieciešams, radikāli, bet atklāj, kā īstenot savus nodomus un mērķus vislabākajā iespējamajā veidā, nenodarot pāri citiem. Ar tās palīdzību tiešām var kaut ko paliekošu uzcelt. Savukārt, bez mīlestības mēs parasti sagraujam vairāk nekā uzceļam.
To es esmu mācījies soli pa solim. To man ir mācījuši skaisti, bet galvenokārt, sāpīgi dzīves notikumi, par kuriem es esmu pateicīgs Dievam. Man to mācījuši daudzi cilvēki, kuros es esmu sajutis iespēju savādāk dzīvot. Taču īpaši to man ir mācījuši mani vecāki, mana mīļā Inga un mūsu brīnišķīgie bērni - Filips, Georgs un Anna.
Latvijai ir ļoti vajadzīgi gudri, motivēti un mērķtiecīgi cilvēki, taču visvairāk tai nepieciešami cilvēki, kas rīkojas mīlot. Es joprojām turpinu mācīties mīlēt. Jā, katrs cilvēks, vismaz dažas reizes savā mūžā piedzīvo ko tādu, ko mēdz saukt par virsotņu pieredzi. Tevī piepeši atveras neiedomājams plašums un bezgalīgs dziļums, kas ne tikai ļauj saprast atšķirīgus cilvēkus, bet pat tos mīlēt! Uz mirkli kļūst pieejama dziļa skaidrība un gudrība, kas ;lauj ieraudzīt jaunas iespējas kā risināt, šķiet, neatrisināmas problēmas un atrast negaidītu izeju no dzīves strupceļiem. Taču tad atkal atgriežas ikdiena ar saviem ciniskajiem, ierastajiem reaģēšanas veidiem. Paliek tikai viens jautājums - kurā mirklī es esmu vairāk es? Vai tajā, kad man pašam nesaprotamā veidā es pēkšņi iegūstu spējas redzēt tik plaši, ka sev par pārsteigumu, spēju saprast un mīlēt citus cilvēkus. Vai turpinot dzīvot ierastās ikdienas automātiskajās reakcijās? Kurā mirklī es esmu visvairāk es? Šīs virsotnes ir kaut kur tepat, ļoti, ļoti tuvu. Mūsos.
Vēlreiz no sirds pateicos!
Mācītājs Juris Rubenis: «Redzi, es visu daru jaunu...» (Atkl 21, 5)
Photo
by Tim
Marshall on Unsplash
Pašā Bībeles noslēgumā, gandrīz pēdējā lapaspusē, Jāņa Atklāsmes grāmatas 21. nodaļā mēs lasām šādus vārdus: "Redzi, es visu daru jaunu." (sal. Atkl 21, 5)
Mācītājs Juris Rubenis: «Adventa laika nozīme»
Foto: unsplash.com, Roman Trofimiuk
Mēs uzklausīsim šajā pirmā Adventa svētdienas rītā Svēto Rakstu vārdus Lūkas evaņģēlija 3. nodaļā, kur no 1. līdz 10. pantam tā mēs lasām: "Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī. Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu, kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas! Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, - par staigājamu ceļu. Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu. Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! - Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī." Un ļaudis viņu jautāja: "Ko tad mums būs darīt?"" Āmen.
Mācītājs Juris Rubenis: «Sekošana dzīvajam Dievam dara par cilvēku zvejniekiem»
Kolāža: Didzis Kukainis
Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Āmen.
Mūsu pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus Mateja evaņģēlija 4. nodaļā, kur no 18. panta tā mēs lasām: "Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus - Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju - jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: "Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus - Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni - kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam." (Mt 4, 18-22; JT) Āmen.
Mācītājs Juris Rubenis: «..Trīs simboli jeb No tā plūdīs dzīvā ūdens straumes..»
Foto: unsplash.com; Aaron Burden
Mūsu šī rīta pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus, kurus mēs lasām Jāņa evaņģēlija 7. nodaļā: "Jēzus sacīja: "Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes."" (Jņ. 7, 37-38). Āmen.
Mācītājs Juris Rubenis: «Jonas zīme jeb Nespēt izbēgt no Dieva ir skaisti!»
Foto: Pablo Orcaray, unsplash.com
Mūsu šī rīta pārdomām mēs ieklausīsimies Svētajos Rakstos, Jaunajā derībā, Mateja evaņģēlija 12. nodaļā, no 38. panta: "Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un Jēzum sacīja: "Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt." Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību: un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.”" Āmen.