Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 19. Pāvesta Pija XII izaicinājumu pilnais pontifikāts
Pāvests Pijs XII
Vēstures gaitā ir izveidojies teiciens: "Tas, kurš ieiet konklāvā kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls." Šis kalpo kā svinīgs brīdinājums pret prognozēšanu un līderību favorītisma nozīmē. Taču tāpat dažos gadījumos kardinālu izvēle par labu vienam vai citam pāvesta kandidātam ir bijusi skaidri saskatāma. Tā tas bija arī ar kardināla Pačelli kļūšanu par pāvestu Piju XII 1939. gada konklāvā. Eudžēnio Pačelli pāvesta administrācijā strādāt uzsāka 1901. gadā, lai pārskatītu Baznīcas kanoniskās tiesības, kalpoja arī kā nuncijs (pāvesta sūtnis) Bavārijā un Vācijas Republikā un tika iecelts par Vatikāna valsts sekretāru 1930. gadā. Šajā amatā viņam bija iespēja daudz ceļot pa pasauli. Viņa ievēlēšanas laikā viņam bija ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Viņš ilgojās pēc miera pasaulē un dzīvoja karā pēc kara, daža karsta, daža auksta. Mēs no vēstures skatupunkta varam novērtēt un atzīt viņa diplomātiskās spējas. Bet, protams, mums arī jāierauga un jāatzīst viņa pretrunīgums, kas parādījās laikā, kad bija nepieciešama pāvesta rīcība, tāpat kā viņa nespēja rīkoties, sastopoties ar Hitlera rīcību, iznīcinot Eiropas ebrejus. Pāvests Pijs XII izdeva nozīmīgas enciklikas, kurās skāra gan teoloģiskus, gan intelektuālus jautājumus, Baznīcas dogmas un pamata katoliskās prakses. Brīnišķīgs, bet askētisks, kādu acīs varonis, bet kādu - nelietis, tomēr Pijs XII vēsturē ir fascinējoša figūra.
Emeritētais pāvests Benedikts XVI devies Mūžībā uz Tēva mājām...
Foto: atrasts internetā
VERE PAPA MORTUUS EST!
Emeritētais pāvests Benedikts XVI (Jozefs Aloizs Racingers) 2022. gada 31. decembrī plkst. 9:34 pārkāpis Mūžības slieksni un devies uz Tēva mājām.
Kā noritēs emeritētā pāvesta Benedikta XVI bēres?
Foto: America Magazine
Atsaucoties uz Vatikāna publiskoto un valdošā pāvesta Franciska sacīto, emeritētā pāvesta bēres būs nedaudz citādākas nekā ierasts pāvesta nāves gadījumā.
Emeritētā pāvesta Benedikta XVI ķermenis publiskai atvadīšanās izrādīšanai tiks izvietots sv. Pētera bazilikā 2. janvārī. Bēres notiks sv. Pētera bazilikas laukumā 5. janvārī, plkst. 9.30 pēc Romas laika, tās vadīs pāvests Francisks.
Emeritētais pāvests Benedikts XVI tuvojas Mūžības slieksnim...
Pāvests Benedikts XVI
Kā ziņo Vatikāna mediji, emeritētā
pāvesta Benedikta XVI veselības stāvoklis krasi pasliktinājies
pēdējo stundu laikā. Viņš ir nemitīgā ārstu uzraudzībā, pie viņa ir
devies arī pāvests Francisks, kurš ticīgos aicināja uz lūgšanām par
emeritēto pāvestu Benediktu XVI.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 18. Modernisma izaicinājums pāvestībai...
Pāvests Pijs X (Džuzepe del Sarto)
Pēc pusgada pārtraukuma jūsu vērtēšanai tiek nodota jauna pāvestības vēstures lappuse!
Pasaules un baznīcas vieta pēc ļoti ilgā pāvesta Pija IX pontifikāta ir pilnīgi citā dimensijā. Viens stāsts ir par "Vatikāna cietumnieku", kura sekas baudīja baznīca līdz ar Laterāna līgumiem, kas noveda Pāvesta valsti līdz ierobežotajam Vatiānam, un šī visa dēļ pāvesta pozīcijas kā pasaules līderim nonāca pilnīgi jaunās sliedēs. Otrā lieta - pāvests vairs nav pasaules valdnieks, kā tas ir bijis teju līdz šim. Principā, viduslaiku kundzība beidzot ir finišējusi. Pasaulē ienāk modernais skatījums uz lietām, uz cilvēka tiesībām, brīvībām. Parādās modernās politiskās ideoloģijas. Arī pāvestiem nākas pielāgoties pasaulīgajam demokrātismam. Līdz ar pāvestu Leonu XIII pasaule iepazīst jaunu katolisko sociālo mācību, taču aiz durvīm stāv industrializācija, urbānā nabadzība un strādājošo kustības.
Lai arī pāvesti ir izglītojušies, kā pieņemt un iekļaut savā mācībā moderno pasauli, īpaši pāvesta Leona X laikā mēs piedzīvojam modernisma noraidījumu. Pāvests gan var noraidīt, taču pasaule turpina jaunu ceļu uz zinātni un pētniecību. Par to visu šajā rakstā.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 17. Pijs IX - Vatikāna cietumnieks
Svētīgais pāvests Pijs IX (Džovanni Marija Mastai-Fereti)
Pāvests Pijs IX amatā pavadīja visilgāko laiku starp visiem pāvestiem, izņemot, protams, pašu pirmo pāvestu, svēto Pēteri, kuram tradīcija piedēvē 34 - 38 valdīšanas gadus. Pijs IX amatā sabija 32 gadus. Trešais visilgāk valdījušais pāvests ir svētais mūslaiku pāvests Jānis Pāvils II, kurš amatā pavadīja 26 gadus. Atgriežoties pie mūsu šī ieraksta varoņa, pāvesta Pija IX, viņa pontifikāts piedzīvoja milzīgus militārus, politiskus, ideoloģiskus un kulturālus satricinājumus. Pijs bija iesaistīts daudzos viņa laika notikumos un viņa valdīšana ir atstājusi paliekošas sekas visā Katoliskajā Baznīcā kopumā kā mūžšenā organizācijā. Jaunības gados Mastai-Fereti tika uzskatīts par visnotaļ liberālu, taču, kļūdams par pāvestu, viņš teju nekavējoties sāka konfrontēties ar nacionālismu un sekulārismu, kas sāka dzīt auglīgos asnus tikko tapušajā Itālijas valstī. 1860. gadā pāvests zaudēja Pāvesta valstis un 1870. gadā - pašu Romu. Pēc tā Pijs IX nekad nepameta Vatikānu, sevi deklarējot par Vatikāna cietumnieku. 1864. gadā, Pijs IX savā "Kļūdu apkopojumā" uzskaitīja "progresu, liberālismu un moderno civilizāciju" kā sevi apkaunojošus tradicionālos ceļus. Šie paziņojumi pāvestību un Baznīcu atmeta gadsimtu atpakaļ pirms modernisma sasniegšanas. 1870. gadā Pijs IX sasauca Pirmo Vatikāna koncilu. Šī koncila dekrēts par pāvesta nemaldību ir visslavenākais, taču ne mazāk nozīmīgs ir paziņojums, ka pāvests ir "universālais valdnieks". Šis pāvesta un koncila dekrēts nozīmē, ka pāvesta autoritāte pārsniedz jebkura katoļu bīskapa autoritāti, jebkura ordinārija viņa diecēzē. Pijs IX vēsturē ir palicis un ir uzskatāms par ļoti kontraversālu personību. Bet viņš bija tautā iemīļots viņa valdīšanas laikā un pat augsti cienīts un respektēts no viņa oponentiem.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 16. Pāvestība Absolūtisma, Apgaismības un Franču revolūcijas laikmetā...
Attēlā: Galileo Galilejs piedzīvo Romas Inkvizīcijas pratināšanu. Avots: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Galileo_facing_the_Roman_Inquisition.jpg
Agrīnā 17. gadsimta diplomātiskā situācija Eiropas kontinentā bija tas aspekts, kas palīdzēja apturēt kontrreformācijas izplatīšanos. Nākamie divi gadsimti absolūti nebija pāvestības panākumu un goda laikmets. Patiesi, kā raksta vēsturnieki, šajā laikā tika aktualizēts jautājums par pāvestības institūcijas izdzīvošanu strauji mainīgajā laikmetā. Pāvesti neprata un nekādi nevarēja cīnīties ar aizvien pieaugošo naidīgumu un šķelšanos Eiropas katoļu zemēs: Portugālē, Spānijā, Francijā un Austrijā. Šo valstu un zemju valdnieki ilgstoši ignorēja pāvestus, pat tad, kad tie tieši netraucēja šo zemju valdniekus. Pāvesta valsts šajā laikmetā bija konstanti aplenkumā. Vairāk nekā viens pāvests pameta Romu kā bēglis; citi piedzīvoja šokējošu necieņu pret viņiem kā Pētera amata pēctečiem. Tāpat pāvesti piedzīvoja satricinošus izaicinājumus pašas Baznīcas iekšienē. Frakcijās sadalījušies kardināli atbalstīja te vienas monarhijas vēlamo kandidatūru, citi - citas kandidatūras, savas ģimenes intereses un cīņas starp reliģiskajiem ordeņiem. Konklāvi jeb pāvestu ievēlēšanas regulāri ilga trīs vai četrus mēnešus. Šajā laikmetā bija izaicinošas un bezgalīgas diskusijas un cīņas par dažādām jaunām teoloģiskajām skolām - jansenismu, galikānismu un febroniānismu. Pretēji laikmeta cīņām, šis bija arī laikmets, kad daži pāvesti sarakstīja ārkārtīgi erudītus darbus, dibināja mācību iestādes un akadēmijas, attīstīja un izvērsa Vatikāna bibliotēkas darbu un krājumu, tāpat arī Vatikāna muzejus, gādāja par Romas izskaistināšanu, kamēr citi pāvesti noraidīja un nosodīja Galileja mācību, noraidīja franču filozofiju, aizliedza preses, runas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību. Tas pierāda un apliecina, kādēļ ikviens modernās dzīves aspekts iestājās un cīnījās pret pāvestību. Un daudz ko no tā mēs varam attiecināt arī uz mūsdienu ģeogrāfisko un sociāli ekonomisko situāciju pasaulē.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 15. Katoliskā reforma un kontrreformācija
Attēlā: Trentas (Tridentas) koncils
15. gadsimts Baznīcas un pāvestības vēsturē tiek uzskatīts par t.s. Baznīcas/katoļu konfesijas veidošanās laikmetu, kad norisinājās protestantiskā reforma un tai sekojošā katoliskās baznīcas veiktā kontrreformācija, kuras mērķis bija apturēt tisko domāš. gadaanas izplatību un katoliskās Baznīcas klēpī atgriezt protestantus. Pāvesti, kuri šajā laikā ieņēma Pētera katedru, savām acīm redzēja, ka nepieciešamas Baznīcas reformas. Tāds bija arī pāvests Pāvils III, nācis no Romas aristokrātu aprindām, būdams humānisma atbalstītājs, un tomēr - viscaur korumpēts kā daudzi citi, lai gan arī redzēja nepieciešamās reformas. Šis bija laiks, kad dibinājās mums pazīstamais Jezuītu ordenis, kuru dibināja Ignācijs no Lojolas. Pāvesti arvien lielos apmēros savu vēlmju un kaprīžu vadīti algoja slavenākos māksliniekus un tēlniekus, arhitektus un mūziķus, lai Vatikānu padarītu aizvien celsmīgāku gan arhitektūras, gan estētikas veidolā. Šajā laikā aizsākās arī t.s. garīgo semināru veidošana un organizēšana, tostarp, arī protestantu teoloģijas pārņemtajās valstīs un zemēs.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 14. Reformācija - izaicinājums pāvestībai
Attēlā: Luters Vormsā.
Saucieni pēc reformām Baznīcā ir tikpat seni kā pati Baznīcas institūcija. Renesanses laikmetā saucieni pēc morālas, garīgas un institucionālas reformas kļuva aizvien izteiktāki. Renesanses pāvestība, lai gan aizņemta ar savu aizbilstamo mākslinieku un talantu virzīšanu un apbrīnošanu, kā arī ģimenes un piederīgo iecelšanu amatos un materiālo, kā arī varas pozīciju nodrošināšanu, tomēr bija ieinteresēti arī Baznīcas reformēšanā. Daļa no pāvestiem vismaz izrādīja reformas centienus.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 13. Renesanses pāvestības kultūras mantojums
Pāvests Jūlijs II nozīmē Bramanti, Mikelandželo un Rafaēlu konstruēt Vatikānu un Sv. Pētera baziliku. Foto: atrasts google.lv
Pēc ilgāka pārtraukuma, kuru veltīju privātās dzīves saorganizēšanai un arī veselības veicināšanai, šī bloga draugi, nododu jūsu rīcībā nākamo ierakstu pāvestības vēsturei veltīto pārspriedumu sērijā. Šoreiz - par renesanses pāvestības atstāto kultūras mantojumu, no kura daudz kas diezgan labā stāvoklī ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Iepriekšējais ieraksts bija veltīts renesanses laikmeta pāvestības politiskajiem aspektiem, šoreiz - par kultūru. Mīļie draugi un bloga lasītāji, lai lielisks un izzinošs jums šis ieraksts!
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 12. Renesanses pāvestība un tās politika
Pāvests Aleksandrs VI. Attēls: atrasts google.lv
Kā norāda katoļu teologs Hanss Kings savā darbā par katoļu baznīcu, "principā renesanse ir nozīmīgs garīgās kultūras strāvojums vēlīnajos viduslaikos". Mēs visi esam dzirdējuši tādus vārdus kā Džoto, Bramante, Fra Andželiko, Rafaēls, Mikelandželo un citus - tie visi ir dižās renesanses pārstāvji, no kuriem daudzus algoja arī atbilstošā laikmeta pāvesti, lai tie izdaiļotu to darba telpas, katedrāles un atstātu arī pēdas vēsturē, uzceļot pāvestiem atbilstošas kapenes. Renesanses pāvesti ir īpašs laiks Baznīcas un pāvestības vēsturē, ne vien to izvirtušās uzvedības dēļ, bet arī dārgi maksājušā politiskā pienesuma un reformācijas dēļ, kuru, kā mēs zinām, aizsāka Luters ar savām 95 tēzēm. Par šo un pāvestu "grēkiem" renesansē mēs pieskarsimies šajā ierakstā!
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 11. Pāvestība Lielās shizmas laikmetā
Pāvestība Lielās shizmas laikā. Attēls: Wikipedia
Lielā shizma, kura norisinājās laikposmā no 1378. līdz 1417. gadam tiek uzskatīta par vienu no lielākajām krīzēm visas pāvestības vēsturē. Teju četrdesmit gadu garumā notika cīņas starp vairākiem pāvestiem un pretpāvestiem, kurš tad nu būs tas īstais un leģitīmais pāvests. Shizma savas saknes sāka dzīt, pāvestiem esot Aviņjonas gūstā. Mēs arī allaž esam pieņēmuši ideju, ka pāvestība ir un pastāv saiknē ar Romu un tur fiziski atrodoties valdošajam pāvestam. Tomēr vēsturē ne vienmēr tas tā ir noticis. Un šeit aprakstītajā laikmetā mēs sastapsimies ar konciliārisma teoriju, kura paredzēja, ka koncils ir augstāks par pāvestiem, taču pāvesti centās panākt pretējo, ka pāvests ir pāri visiem konciliem.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 10. Pāvesti Aviņjonā
Pāvestu pils Aviņjonā. Foto: atrasts google.lv
Francijas karaļi savulaik ļoti aktīvi centās ietekmēt pāvestību sev par labu un padarīt teju par savu ietekmes zonu. To mēs varam secināt pēc Francijas karaļa Filipa IV organizētās pāvesta Bonifācija VIII nolaupīšanas mēģinājuma, lai aizvestu uz Franciju un tur tiesātu. 1305. gadā kardināli - pāvesta ievēlētāji - bija sadalījušies teju līdzvērtīgi starp tiem, kuri vēlējās meklēt un panākt izlīgumu ar Franciju un tiem, kuri, Bonifācija VIII izkalpināti un nenovērtēti, bija nostājušies pret pāvestu. 1309. gadā, pāvests Klements V nodibināja pāvesta teritoriju Aviņjonā, kur arī pāvests ar visu svītu pārcēlās, lai veicinātu izlīgšanu ar Filipu, pēc tam pārceltos atpakaļ uz Romu. Diemžēl, pāvesti Aviņjonā palika līdz pat 1378. gadam. Aviņjonas pāvestību ir grūti iztēloties. Kā raksta Noubls, "Aviņjonas pāvesti nebija svētie, bet nebija arī slikti cilvēki. Daži no viņiem bija ārkārtīgi dievbijīgi ļaudis. Daži - izcili administratori. Viņi izveidoja ārkārtīgi pievilcīgu pāvesta pili, kura piesaista tūristus līdz pat mūsdienām."
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 9. Pāvestu monarhija un tās politika
Foto: atrasts internetā, google.lv
Investitūras strīdi bija gan beigušies, taču pāvestu cīņas ar Eiropas valdniekiem bija teju nebeidzamas. Valdnieki bija zaudējuši savu ikdienišķo ietekmi Baznīcā, tomēr pastāvēja uz savu sakrālo varu kā iesvētīti karaļi. Vācijas ķeizars Frederiks Barbarossa atsaucās uz Sacrum Imperium Romanum (viņa «Svēto Romas impēriju»; šī termina lietojums, kā norāda vēsturnieki, uz periodiem pirms Barbarossas, ir anahronisms). Viņš ar to sacīja, ka viņa impērija ir svēta, ka tā izriet no Romas, bet ne no Romas pāvesta. Pāvests Inocents III, iepretim Barbarossam, uzskatīja, ka impērija ir kā Mēness pret pāvesta Sauli, resp., atvasinājums. Šajā ierakstā mēs aplūkosim dažas lielās domstarpības un cīņas starp impēriju un pāvestību.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 8. Pāvestība kā monarhija un institūcija
Foto: atrasts internetā, google.lv
Iepriekšējā ierakstā mēs lasījām par pāvestu un ķeizaru strīdiem laju investitūras jautājumā. Lai arī šīs cīņas un konflikti bija turbulenti notikumi, pāvestība no tām iznāca spēcīgāka nekā jebkad. 12. un 13. gadsimts bija augstākais punkts pāvestības spēkā un ietekmē, vispirms jau attiecībā uz pašu Baznīcu, pēc tam arī plašākā pasaulē. Šeit mēs aplūkosim pāvestības monarhiju, pāvestību kā institūciju, protams, ne vien lūkojoties uz pāvestu kā monarhu Baznīcas iekšienē, bet arī kā ietekmīgu spēku, kas ietekmējis visu tā laika pasauli. Mēs aplūkosim izmaiņas pāvesta ievēlēšanas procedūrā, kā arī uzzināsim, kas ir kūrija (Romas Kūrija) un kā tā pildīja un pilda savu centrālo lomu Baznīcas pārvaldīšanā. Būtisku lomu pāvestu monarhijā iezīmēja arī pāvesta tiesas un tiesu autoritāte, kas arī bija viens no pāvestu monarhijas valdīšanas stūrakmeņiem visā Eiropā, lai būtu nodrošināta atbilstoša hierarhiska sabiedrības struktūra.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 7. Investitūras strīds
Karalis Henrijs IV pie Kanosas pils lūdz piedošanu pāvestam Gregoram VII. Attēls: google.lv
Laikā no 1060. gada līdz 1120. gadam pāvestība bija regulārās sadursmēs ar vācu imperatoriem un bieži vien arī ar vienu vai vairākiem citiem Eiropas valdniekiem. Būtībā problēmu un nesaprašanās cēloņi bija divi. Viens no tiem bija reliģisko reformatoru iebildums, ka Baznīcu augstvērtīgi pārvaldīt var, ja tā tiek atbrīvota no laju kontroles. Resp., imperatoriem un citiem laicīgajiem valdniekiem nav tiesību iejaukties bīskapu, abatu un priesteru iecelšanā amatos. No otras puses, gan klerikāļu, gan imperatoru un valdnieku atbalstītāji katrs savā veidā centās uzspiest savu pareizo redzējumu par to, kā pārvaldāma tā laika pasaule. Protams, ka visa tā laika pasaule piekrita, ka visa varā nāk no Dieva. Taču lielākās problēmas cēlās no tiem, kā sacīt, kas stāv vistuvāk Dievam. Klerikālisti centās panākt, lai visi laicīgie cilvēki pazemīgi pieņem pāvestības kalpojumu un tai kalpo, imperatori kā valdnieki tieši kā pirmie. Toties laicīgie valdnieki uzskatīja, ka viņi ir debesu karaļa zemes atspulgi, tādējādi visiem, ieskaitot pāvestus, jākalpo zemes kungiem un jābūt to palīgiem viņu dievišķi saņemtās varas izpildē un misijā. Šo ierakstu mēs pēc virsrakstam zinām kā investitūras strīdam veltītu. Laju investitūra bija tā laika fenomens, kad lajs, resp., valdnieks vai imperators piešķir varu vai ieceļ amatā garīdzniekus. Bet pēc būtības, strīdi nebija par šo vien. Par visu vairāk tālākajās rindkopās.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 6. Pāvestības tumšākais laiks, «saeculum obscurum»
Kadavera sinode. Attēls atrasts internetā, google.lv
Efektīvajai Karolingu dinastijas valdīšanai norietot, būtiski tika iedragāta arī pāvestības vara, slava un morāle. Protams, jāsaka, ka pāvestībai laiku laikos ir bijušas morālas dabas problēmas, to nebūtu pareizi noliegt, tomēr šajā ierakstā aplūkotais pāvestības vēstures periods ir bijis viens no tumšākajiem visā vēstures gaitā. Ne velti to dēvē par pornokrātijas vai pāvestības dzelzs laikmetu. 846. gadā musulmaņu pirāti iebruka sv. Pāvila un sv. Pētera baznīcās. Savstarpējie frakciju strīdi nesargāja pāvestību un Itāliju. Pāvests Jānis VIII 882. gadā tika brutāli nogalināts. Šis pāvests pāvestības vēsturē bija pirmais, kuru nogalināja. 896. gadā notika makabrā Kadavera sinode, par kuru lasīsim tālāk. Pāvestības situācija pasliktinājās dienu no dienas. Un šeit pie pāvestības apvāršņa parādījās mežonīga un ar sliktu vēstures slavu apvīta sieviete - Marozija. Viņa bija mīļākā vienam pāvestam un cita pāvesta māte.Ne velti šis periods pāvestības vēsturē iegājies kā pornokrātijas laikmets. Bet šī posma nobeigumā notika arī pāvesta valstu atjaunošana Karolingu dinastijas laika robežās, ko nodrošināja Otona I pie varas nākšana un Rietumu impērijas atjaunošana 962. gadā. Eiropa piedzīvoja garīgās dzīves reformu viļņus. Vācu imperatori valdīja pār pāvestību, bet būdami augstsirdīgāki un labāk izglītoti, tā bija labākā izvēle nekā Romas aristokrāti.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 5. Pāvesti un Laterāna administrācija agrajos viduslaikos
Pāvesta ievēlēšana; attēls atrasts internetā, google.lv
Agrajos viduslaikos pāvesta ievēlēšana un viņa administrācija bija nedaudz citādāka nekā tas ir mūsdienās. Kādēļ virsrakstā minēta Laterāna administrācija? Senākos laikos pāvesta pārvaldītais Baznīcas centrs nebija tagad zināmais Vatikāns, bet gan Laterāna arhibazilika un tās komplekss, no kurienes tad arī Romas diecēze un visa universālā Baznīca tika administrēta pāvesta personā. Šajā informatīvajā ierakstā populārzinātnisko rakstu ciklā par pāvestības vēsturi mēs gūsim ieskatu, kas un kā varēja kļūt par pāvestu, kā pāvests strādāja un pārvaldīja tam uzticēto Dieva tautu. Šis raksts sniegs ieskatu arī vēlākajā pāvestības administrācijā, kas, lai gan mainītā formā, bet pastāv joprojām.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 4. Pāvestība Kārļa Lielā laikmetā
Pāvests Leons III kronē Kārli Lielo par Svētās Romas impērijas ķeizaru; britannica.com
8. un 9. gadsimta pāvestība bija ārkārtīgi lielu izmaiņu priekšā un ierauta daudzu vēsturiski nozīmīgu lēmumu seku rezultātos. Zaudējot saikni ar Konstantinopoli, pāvestība pievērsās frankiem, lai tādējādi sevi pasargātu no lombardiešiem. Karalis Pipīns III noslēdza savienību ar pāvestu Stefanu II 754. gadā, kuru atkārtoti apliecināja un nostiprināja Pipīna III slavenais dēls, Kārlis Lielais (Charlemagne). Viens no šajā rakstā minētā laika posma diženākajiem notikumiem bija Kārļa Lielā kronēšana 800. gada Ziemassvētkos, kuru veica pāvests Leons III, tādējādi veicinot kristietības nostiprināšanos uz izplatīšanos. Pāvesti un Kārļa Lielā pārstāvētie Karolingu dinastijas pārstāvji veicināja katolicisma misionāro darbību tālu ārpus Romas impērijas robežām, gan arī veicināja Baznīcas hierarhijas uzplaukumu, kā arī reformēja Baznīcu visā Rietumu telpā. Lai gan pāvesti un Karolingu dinastija bija smagi strādājuši pie tā, lai attīstītu Baznīcu un tās darbu, vēlākos laikos daudzi apstrīdēja priesteriskās un varas pozīciju saiknes. Romā un Itālijā panāktais miers mums no šī laikmeta ir atnesis daudz izcilu mākslas objektu, kuri ir baudāmi un novērtējami pat pēc tik daudziem simtiem gadu.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 3. Pāvesti, bizantieši un barbari
Pāvests Gregors I jeb Lielais (Magnus), attēls: aleteia.org
Baznīcas un arī pāvestības laikā no 5. līdz 8. gadsimtam mēs varam sastapt un izzināt dažādus turbulentus notikumus, no kuriem divi zīmīgākie ir monofizītisma herēze 6. gadsimtā līdz pat t.s. ikonoklasmam 8. gs. Monofizītisms postulēja, ka "abas dabas Kristū - dievišķā un cilvēciskā - ir tik stipri saistījušās, ka radusies viena - dieva-cilvēka daba un Kristus miesa tāpēc nav cilvēciska, bet ir par dievišķu kļuvusi matērija" (Strods, Katoļu Baznīcas vēsture). Ikonoklasms būtībā nozīmē «svētbilžu graušana», uz kuru sākotnēji pamudināja ļoti burtiska baušļa «Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā» interpretācija, kas attīstījās islāma un jūdaisma ietekmē Bizantijas impērijā un kurai 726. gadā savu piekrišanu deva arī imperators (Leons III), tādējādi sekojot nežēlīgai ikonu darinātāju un pielūdzēju vajāšanai, līdz IX gs. ikonoklasmu pasludināja par ķecerību (hairēzi).