Patrīcija Spadaro «Cienot sevi. Māksla dot un saņemt»

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis;  Photo by Julie Blake Edison on Unsplash

Ir pagājis kāds ilgāks posms, kopš neesmu neko nopietnāku par grāmatām šajā blogā rakstījis. Jā, tā nu tas ir, pēdējais pusgads universitātē un bakalaura darba rakstīšana paņēma lielāko manu dzīves laiku, tāpat arī prakses slimnīcā. Tagad, kad esmu teju pabeidzis savas bakalaura studijas (atlikusi vien aizstāvēšanās un valsts eksāmens), varu pieķerties arī kādai grāmatai. Es jau saprotu, citi lasa grāmatas gluži kā maizi ēstu, paralēli visām citām lietām un nodarbēm, taču ar mani ir citādāk - es esmu iemācījies fokusēties uz vienu dzīves lietu vienā laika posmā, lai neizšķiestu enerģiju un nevarētu nopietnākus dzīves projektus pabeigt laikā. Tā nu tas ir arī ar grāmatām. Tādēļ pēc ilgāka pārtraukuma esmu pieķēries kādai nelielai, bet ārkārtīgi nozīmīgai grāmatai - Patrīcijas Spadaro sarakstītajai "Cienot sevi" par mākslu dot un saņemt. Lai noder arī jums šie mani iespaidi par šo darbu!

"Lai kas mēs arī būtu, dzīve automātiski liek apgūt dvēseles mākslu dot un saņemt, un šīs mācības bieži vien sākas ar to, ko varam redzēt un aptaustīt, - mūsu ķermeni. Tās sākas ar jautājumiem: vai mīli sevi pietiekami daudz, lai cienītu sava ķermeņa vajadzības? Vai sniedz sev pienācīgu uzturu, mieru un atpūtu?" (23. lpp.)

Šī grāmata man palīdzēja retrospektīvi atskatīties uz savu pavasara apņemšanos - pabeigt studijas. Un tagad varu sacīt, ka mans lēmums bija pareizs - viens projekts vienā laikā, fokusēties uz dzīves būtiskāko. Jo tad tas nesadrumstalo personību un nerada izdegšanu. Jā, daudzas citas lietas paiet garām, bet, ja atceramies, ka mums ir jārūpējas par sevi, lai mēs ilgtermiņā spētu funkcionēt un dot sabiedrībai pretī savas prasmes un rūpes, mēs saprotam, ka labākās rūpes par sevi ir priekšlaicīgi neizdegt, darot 1000 un vienu lietu, nefokusējoties uz būtiskāko. Tāda vismaz ir mana sapratne un manā gadījumā tas lieliski strādā. Piezemēta te-būšana un čakla rosīšanās vienā projektā nes lielākus rezultātus un pabeigtus, sasniegtus mērķus. Šajā grāmatā tā ir nosaukta par prasmi "Mācīšanās dot sev". 

Vēl kāds sasauksmes punkts, kuru tagad pamanu, lasot šo darbu - vienatne. Kāds cilvēks reiz ar stipri vieglāku attieksmi sacījis: "Dievs teica, ka cilvēkam nav labi būt vienam, bet reizēm tas ir lielisks atvieglojums!" Ja tā aizdomājas, protams, savā ziņā skumji un reizēm pat grūtsirdīgi ir būt vienam, bet tad, kad darbojies pie savas dzīves kārtošanas un viena lielā projekta vienā momentā, saproti, cik tomēr labi ir, ka apkārt, piedošanu, "nemaisās" cilvēki, jo radošumam, mērķtiecīgumam, prāta asumam, domas lidojumam ir kur ieskrieties un paveikt tās lielās lietas, lai sasniegtu kādus paša nostādītus mērķus. 

Šajā grāmatā jau no pašām pirmajām tās lappusēm mēs varam saņemt daudz labu padomu un ieteikumu, kuros vajadzētu ieklausīties. Es saprotu, ka reizēm šķiet, ka autori jau bārsta vien tādas plikas frāzes, kas labi skan, bet nu manā konkrētā gadījumā nestrādā. Nē - strādā gan! Ja vien ļaujam sev nedaudz atpūsties, ieklausīties savā iekšējā balsī un saprast sava ķermeņa un gara vajadzības. Tā, piemēram, iesākuma lappusēs jau rodami padomi līdzsvara rašanai, kuros ir aprakstīts tas, kā mūsdienu cilvēks jūtas un kas viņam būtu jādara, lai kaut nedaudz atslābtu un spētu sevi saglabāt ilgākam laika sprīdim un spējai dot. 

Lasot šō tekstu, es lieliski izdzīvoju savas emocijas, kad pavasarī piedzīvoju atlaišanu no darba. No sākuma domāju, ka tas ir netaisnīgi un visādā ziņā no vadības stulbi, pēc tam es fokusējos uz saviem mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem un te nu es esmu - laimīgāks pats un ar sasniegtu vienu nosavas dzīves mērķiem šobrīd! Un tas sasaucas ar šīs grāmatas motīvu par robežu noteikšanu - man dzīve noteica vienas robežas, es nospraudu citas un fokusējos uz to piepildīšanu un īstenošanu. Un neesmu sadedzis, bet gan spējīgs ar prieku dot un sniegt vērtību sabiedrībai kā medicīnas profesionālis. Kā vēsta autore, "saprātīgu robežu noteikšana ir iespēja parūpēties par sevi un patiesībā saglabā veselību" (43. lpp.) Tā, lūk!

"Dzīve vienmēr cenšas panākt, lai atgūstam līdzsvaru." (60. lpp.)

Jāsaka gan, ka šajā darbā ir ļoti daudz tādu padomu un ieteikumu, kuriem diezin vai atradīsies dzirdīgas ausis un redzīgas acis šajā merkatilisma un patēriņa kultūras laikmetā, taču es neesmu zaudējis galīgi cerību par to, ka noteikti nav jau tik traki. Viena no būtiskākajām lielajām atziņām šajā darbā ir lasāma 77. lappusē un tā skan šādi:

"Aizvien pamatīgāk iedziļinoties dvēseles mākslā dot un saņemt, apjēdzam, ka cienām sevi ne tikai tad, ja paejam malā no apkārt valdošās rosības, lai parūpētos par savām vajadzībām. Mēs cienām sevi, arī rīkojoties pretēji: nepaejot malā un dodot, cik vien spējam. Lai izprastu šo patiesību, sīki jāanalizē iesīkstējušie uzskati par dāvanu došanu. Daudzi no tiem neļauj sniegt būtiskāko dāvanu, kādu vien varam dot, - savu sirdi. Ar radošu, uz sirdi koncentrētu pieeju došanai mēs atklājam savu būtību - to, ko esam spējīgi dot. Un iemācāmies, ka nozīme ir ne tikai tam, KO dodam, bet arī tam KĀ un KAD to darām."

Šī grāmata kalpo kā atgādinājums tam, ka mums katram ir iespēja mainīt gan savu uztveri par lietām, gan arī tam, ka mēs katrs esam daudz nozīmīgāki nekā mums reizēm pašiem par sevi šķiet. Tā arī ejot lappusi pa lappusei tālāk, autore mūs ved tādā kā pašizziņas, pašpieņemšanas un pašmotivācijas ceļojumā. Reizē esam gan kā bērni, kas ar atvērtu prātu mācās un uzsūc sabiedrības piemēru, gan paši esam piemērs un skolotājs kādam, kas vēro mūs. Kā vēsta autore, "attieksme, vārds, izturēšanās un rīcība - tas viss kalpo par piemēru kādam citam". (93. lpp.)

Tāpat arī autore pieskaram garīgumam kā jēdzienam un fenomenam, veicinot tā pareizu izprašanu, jo ļoti bieži daudziem no mums garīgums asociējas ar baznīcu un Dievu, bet tas noteikti nav tā, tas ir ļoti virspusējs un vienpusējs skatījums un zināšana par to, kas ir garīgums. Garīgums var būt un tam vajag būt ar mums ikdienā, ne tikai svētdienās un lūgšanu mirkļos. Tāpat arī nauda un materiālās vērtības nav nekas slikts, ja vien tas kalpo pareiziem mērķiem un palīdz mums dzīvē būt līdzsvarotiem itin visā, ko darām vai kā dodam un saņemam. Tāpat ir ar mūsu emocijām un prasmi apkārt notiekošo tvert ar savveida "vaļā acīm", nenoraidot nevienu signālu, kas ienāk mūsu dzīvēs caur mūsu un apkārtējās vides mijiedarbību, jo "līdzcietība un atvērtība bez jebkādiem aizspriedumiem pret notiekošo ir apzinātības pamatprincips". (131. lpp.)

Grāmatas nobeiguma lappusēm tuvojoties, sastopamies ar patiesi dziļiem un viediem ieteikumiem, kurus caur autores vārdiem varam lasīt, nākušus no senatnes, no Jēzus laika, no sūfisma skolotājiem, noslavieniem islāma skolotājiem u.c. Atceramies, ka noteikti kādreiz esat dzirdējuši slaveno filozofisko jautājumu: "Kas ir laime?" Tas ir mūžsens jautājums, kuru uzdod aizvien un atkal. Un autore saka: "Jūsu garīgā attīstība - laime - atkarīga tikai no jūsu pašu, nevis citu cilvēku izvēlēm." (187. lpp.) 

Un tā, daudzas lappuses pāršķīruši, izlasījuši un kādu domu graudu galvā paturot, varam secināt, ka laime ir mūsu pašu izvēles un mūsu garīgās attīstības sekas. Veikums, kas ir iespējams, ja savu dzīvi vadām pēc savām izvēlēm! Lai izdodas!