John M. Cooper & D. S. Hutchinson «Plato. Complete Works»

Beidzot manā bibliotēkā ir ienācis sējums, kuru jau sen biju nolēmis iegūt — Plato: Complete Works. No malas tā ir tikai bieza grāmata, gandrīz divu tūkstošu lappušu apjomā, bet patiesībā tā vairāk līdzinās slieksnim nekā objektam. Slieksnim starp to, ko mēs par filozofiju domājam, un to, ko nozīmē tajā patiešām ieiet.

Ir grāmatas, kuras mēs lasām, un ir grāmatas, ar kurām mēs dzīvojam. Platons nepieder pie pirmās kategorijas. Viņa dialogi neļauj palikt pasīvam — tie nepiedāvā gatavas atbildes, bet drīzāk uzstājīgi ved uz vietām, kur mūsu pašu pārliecības sāk plaisāt.

Tur ir balsis, kas savā starpā strīdas, ironizē, apšauba. Tur ir Sokrats, kurš nemāca, bet grauj — nevis pasauli, bet cilvēka pārliecību par to, ka viņš jau saprot. Un šis trieciens ir formulēts skarbi un vienkārši:

“Nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta.” (Apology)

Šis nav skaists teiciens pie sienas. Tas ir spriedums. Pret mums.

Ja atver šo sējumu nejauši, rodas sajūta, ka iekrīti sarunā, kas jau sen notiek. Nekas netiek paskaidrots no nulles. Tu ienāc telpā, kur cilvēki runā par būtisko, un tev pašam jāatrod sava vieta. Šis pirmais apjukums nav trūkums — tas ir uzaicinājums.

Un tad pamazām sāk iezīmēties kontūras. Vienā dialogā tiek meklēts, kas ir tikums, citā — kas ir zināšana, vēl citā — kāpēc cilvēks alkst pēc skaistā un labā. Un šī meklējuma sākums nav pārliecība, bet izbrīns:

“Brīnums ir filozofa sākums.” (Theaetetus)

Lasot tālāk, kļūst skaidrs, ka šie dialogi nav tikai par “tēmām”. Tie ir par kustību. Par to, kā doma virzās, kur tā iestrēgst, kur tā pārlec pati sev pāri. Ir brīži, kad saruna šķiet gandrīz rotaļīga, un tad pēkšņi tā kļūst nežēlīgi precīza.

Īpaši fascinē tas, ka Platons ļauj saviem tēliem kļūdīties. Argumenti sabrūk, definīcijas izjūk, pārliecības tiek atmaskotas kā nepilnīgas. Un tomēr cauri visam šim procesam skan doma, kas provocē līdz pat šodienai:

“Neviens nedara ļaunu apzināti.” (Protagoras)

Šis teikums nav mierinošs — tas ir satraucošs. Jo, ja tas ir patiess, tad mūsu priekšstats par atbildību kļūst daudz sarežģītāks.

Tajā pašā laikā šis sējums nes sevī arī mieru. Ne tādu mieru, kas nāk no skaidrības, bet tādu, kas rodas, kad pieņem, ka neskaidrība ir daļa no domāšanas. Jo vairāk lasi, jo mazāk gribas steigā nonākt pie atbildēm.

Un tomēr Platons neļauj ieslīgt pasīvā apcerē. Viņš atgādina, ka jautājums par to, kā dzīvot, vienmēr ir praktisks:

“Svarīgi nav tikai dzīvot, bet dzīvot labi.” (Crito)

Šeit filozofija atkal kļūst par dzīvu darbību. Nevis disciplīnu, kas pieder universitātēm, bet sarunu, kas var notikt jebkur — starp draugiem, ielās, klusumā.

Interesanti ir arī tas, kā šajos dialogos saplūst dažādi reģistri. Te ir loģika, bet arī mīts. Argumentācija, bet arī tēli un metaforas. Vienā brīdī tu analizē definīciju, nākamajā — seko stāstam par dvēseles ceļojumu. Un šajos brīžos Platons kļūst gandrīz poētisks:

“Mīlestības pieskārienā ikviens kļūst par dzejnieku.” (Symposium)

Bet viņš nekad neļauj aizmirst, ka šī kustība uz skaisto un labo prasa darbu ar sevi. Ka dvēsele nav statiska:

“Dvēsele iegūst savu veidu no tā, pie kā tā pierod.” (Republic, pārfrāzēts)

Šis teikums skan klusi, bet tas nes sevī disciplīnas prasību.

Un tad nāk smagākie dialogi, kur Platons pats sāk šķietami apšaubīt savas konstrukcijas. Tur filozofija kļūst asa, gandrīz bīstama. Tā vairs nemierina — tā testē. Tā liek domai iet līdz galam, pat ja tas nozīmē nonākt pretrunās.

Šis sējums liek pārdomāt pašu lasīšanas ideju. To nevar “iziet cauri”. To nevar pat īsti “apgūt” tradicionālā nozīmē. Tas prasa lēnumu un apdomāšanu — tādu lēnumu, kas šodien šķiet gandrīz svešs. Tas prasa pacietību ne tikai ar tekstu, bet arī ar sevi.

Varbūt tieši tas ir šī sējuma lielākais spēks: tas atņem ilūziju par vieglu skaidrību. Tas neatstāj lasītāju mierā ar sajūtu, ka “tagad viss ir skaidrs”. Tieši otrādi — tas atver domāšanu kā procesu, kurā skaidrība vienmēr ir kustībā, vienmēr nepabeigta.

Un tomēr šeit ir arī kaut kas dziļi pievilcīgs. Jo līdzās visai šai intelektuālajai stingrībai Platons piedāvā arī skaistumu — sarunu skaistumu, ideju eleganci, to īpašo sajūtu, kad doma pēkšņi iegūst formu.

Tagad, kad šis sējums ir manā plauktā, rodas sajūta, ka nekas būtisks vēl nav noticis. Grāmatas iegūšana ir tikai sākums, un varbūt pat visvienkāršākā daļa. Patiesais darbs ir priekšā — atvērt, lasīt, apstāties, atgriezties, šaubīties, nesaprast un mēģināt vēlreiz.

Jo Platons neprasa tikai lasītāju. Viņš prasa līdzdalībnieku.

Un varbūt tieši tas padara šo sējumu tik vērtīgu: tas nav tikai par filozofijas vēsturi. Tas ir par iespēju atkal un no jauna uzdot jautājumu — nevis ko domāt, bet - KĀ domāt.