UGUNS PAVEDIENI. II daļa. Četri ceļi uz vienu patiesību.

Ir cilvēki, kuru domas nepieder tikai viņu laikmetam. Viņi raksta, domā un dzīvo tā, it kā būtu spējuši ieraudzīt kaut ko tādu, kam ikdienas steigā parasti paejam garām. Viņu darbi nav tikai intelektuāli vingrinājumi vai mēģinājumi izskaidrot pasauli. Tie ir mēģinājumi saprast, ko nozīmē būt cilvēkam.

Simona Veila, Dāgs Hammaršelds, Pjērs Teijārs de Šardēns un Tomass Mērtons ir četras ļoti atšķirīgas personības. Viņu dzīves pieredze, intelektuālais mantojums un attiecības ar kristietību nav vienādojamas. Tomēr, lasot viņus līdzās, pamazām atklājas kopīga tēma — cilvēka iekšējā transformācija.

Nevis kļūšana par kādu citu. Drīzāk pakāpeniska atbrīvošanās no visa, kas traucē kļūt par to, kas patiesībā esi.

Simona Veila — uzmanība kā mīlestības augstākā forma

Veilas domāšanā īpašu vietu ieņem uzmanība. Nevis pavirša skatīšanās, bet spēja patiesi ieraudzīt otru cilvēku, viņa ciešanas, vientulību un ievainojamību.

Viņa uzskatīja, ka cilvēka ego bieži vien nostājas starp mums un realitāti. Mēs vēlamies būt nozīmīgi, atzīti, uzklausīti. Taču patiesa uzmanība prasa uz brīdi atkāpties no sevis. Tā prasa spēju nevis uzreiz interpretēt, vērtēt vai sniegt padomu, bet vienkārši būt klātesošam.

Veilai ciešanas nebija romantizējams garīgs piedzīvojums. Tās bija realitāte, kuru nedrīkst ignorēt. Viņas filozofija liek uzdot neērtu jautājumu: vai mēs patiešām redzam citus cilvēkus, vai arī lielākoties redzam tikai savus priekšstatus par viņiem?

Varbūt mīlestība sākas tieši tur — brīdī, kad pārstājam visu pakārtot sev.

Dāgs Hammaršelds — vientulība, atbildība un iekšējais ceļš

Hammaršelds bija cilvēks, kurš ieņēma vienu no ietekmīgākajiem amatiem pasaulē, taču viņa dienasgrāmata Markingsatklāj pavisam citu dimensiju — cilvēka iekšējo dzīvi, šaubas, klusumu un garīgos meklējumus.

Viņa dzīvē publiskā atbildība un privātā garīgā disciplīna nebija divas savstarpēji izslēdzošas pasaules. Tieši pretēji — jo lielāka bija atbildība ārējā pasaulē, jo dziļāk viņam bija jāmeklē iekšējais līdzsvars.

Hammaršelds atgādina, ka vientulība ne vienmēr nozīmē pamestību. Tā var būt telpa, kurā cilvēks beidzot sastop pats sevi. Nevis savu sabiedrisko tēlu, nevis to, ko no viņa sagaida citi, bet cilvēku, kurš paliek tad, kad visas ārējās lomas ir noliktas malā.

Viņa dzīvesstāsts man liek domāt par kādu būtisku pretrunu: cilvēks var būt vajadzīgs visai pasaulei, bet vienlaikus viņam ir jāiemācās nepazaudēt pašam sevi.

Pjērs Teijārs de Šardēns — cilvēks kā daļa no lielāka veseluma

Ja Veila meklē patiesību uzmanībā, bet Hammaršelds — klusumā un atbildībā, tad Šardēns piedāvā vēl plašāku skatījumu. Viņš mēģina savienot zinātni, evolūciju un kristīgo teoloģiju vienotā pasaules izpratnē.

Viņa domāšanā pasaule nav statiska un pabeigta. Tā atrodas nepārtrauktā tapšanas procesā. Cilvēks nav tikai nejaušs novērotājs šajā procesā, bet tā dalībnieks.

Šardēna redzējumā evolūcija iegūst arī garīgu dimensiju — virzību uz arvien lielāku apziņas, savstarpējās saiknes un vienotības pakāpi. Viņa ideja par Kristus klātbūtni kosmiskajā veselumā paplašina ierasto reliģisko skatījumu: Dievs nav tikai sastopams nošķirtā svētvietā. Dievišķais ir saistīts ar visu radību un tās attīstību.

Šeit ir kaut kas īpaši interesants mūsdienu cilvēkam, kurš bieži izjūt konfliktu starp zinātnisko pasaules izpratni un garīgajiem meklējumiem.

Šardēns necenšas šīs pasaules nostādīt pretstatā. Viņš mēģina tās savienot.

Viņa vēstījums ir cerīgs: cilvēka dzīve nav tikai individuāls projekts. Mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka, un mūsu uzdevums ir nevis noslēgties sevī, bet piedalīties šīs pasaules tapšanā.

Tomass Mērtons — drosme būt tam, kas tu esi

Mērtons šajā četriniekā, manuprāt, ienāk ar īpaši personisku un cilvēcisku balsi.

Viņa garīgā pieredze nav aicinājums aizbēgt no pasaules vai kļūt par kādu īpašu, no pārējiem atšķirīgu cilvēku. Gluži pretēji — viņš mudina atbrīvoties no mākslīgajiem priekšstatiem par sevi un iemācīties pieņemt savu patieso būtību.

Viena no viņa atziņām, kas mani īpaši uzrunā, ir doma, ka būt svētam nozīmē būt pašam.

Tas izklausās vienkārši, bet patiesībā ir ļoti prasīgs uzdevums.

Cik daudz cilvēka dzīvē ir mēģinājumu atbilst citu gaidām? Cik daudz enerģijas tiek iztērēts, lai izskatītos pareizi, domātu pieņemami un dzīvotu tā, lai nevienu nepieviltu? Un cik bieži šajā procesā cilvēks pamazām attālinās pats no sevis?

Mērtons uzsver arī ievainojamības pieņemšanu. Dzīve nav iespējama bez ievainojamības, un mēģinājumi uzcelt ap sevi nepārvaramus aizsargmūrus galu galā tikai attālina mūs no citiem cilvēkiem.

Viņš runā par garīgo briedumu, kas nav pašmocīšana, pārmērīga askēze vai vēlme izskatīties svētākam par citiem. Tā ir spēja kļūt plašākam, pieņemošākam un patiesākam.

Īpaši nozīmīga man šķiet arī Mērtona atvērtība citām reliģiskajām tradīcijām. Viņš uzskatīja, ka dziļa uzticība savai tradīcijai netraucē cienīt un mācīties no citām. Tieši pretēji — cilvēks, kurš patiesi pazīst savu garīgo pamatu, spēj sastapt atšķirīgo bez bailēm.

Četri domātāji, četras dimensijas, viens cilvēka uzdevums

Liekot šos četrus domātājus līdzās, es saskatu četras savstarpēji papildinošas atziņas.

Veila māca ieraudzīt otru cilvēku.

Hammaršelds māca nepazaudēt sevi ārējās pasaules prasībās.

Šardēns māca ieraudzīt savu vietu plašākā veselumā.

Mērtons māca pieņemt savu patieso būtību un nebaidīties no ievainojamības.

Viņi visi savā veidā apšauba cilvēka ego vēlmi būt pasaules centrā. Taču neviens no viņiem neaicina atteikties no cilvēka individualitātes. Drīzāk viņi piedāvā to atklāt no jauna — ārpus pašapliecināšanās, bailēm un nemitīgas salīdzināšanās.

Te parādās arī kāda būtiska atšķirība starp ārēju veiksmīgumu un iekšēju piepildījumu. Cilvēks var sasniegt augstus amatus, iegūt atzinību, uzkrāt zināšanas un pat kļūt par autoritāti citu acīs, tomēr palikt svešs pats sev.

Savukārt garīgā izaugsme ne vienmēr ir redzama. Tā var izpausties spējā klusēt, kad agrāk būtu vēlējies pierādīt savu taisnību. Spējā pieņemt, ka ne visu var kontrolēt. Spējā ieraudzīt cilvēku aiz viņa kļūdām. Spējā palikt uzticīgam savām vērtībām, nepadarot tās par ieroci pret citiem.

Un ko tas nozīmē mums?

Manuprāt, šo četru domātāju vērtība nav tikai viņu filozofiskajās vai teoloģiskajās atziņās. Viņu nozīme ir tajā, ka viņi liek pārskatīt pašu dzīves veidu.

Vai mēs dzīvojam tā, kā patiesībā vēlamies dzīvot? Vai mūsu ikdienas izvēles atbilst mūsu pārliecībai? Vai spējam pieņemt savu nepilnību, nezaudējot pašcieņu? Vai protam būt atvērti citiem, nezaudējot savu identitāti?

Un varbūt pats svarīgākais — vai mums pietiek drosmes nebūt par kādu citu?

Šo četru personību dzīvesstāsti man atgādina, ka garīgums nav dekorācija, ar kuru izrotāt savu identitāti. Tas nav arī sociāls statuss, ārēja pareizība vai demonstratīva piederība kādai tradīcijai. Garīgums ir veids, kā cilvēks attiecas pret sevi, citiem, pasauli un to, ko viņš uzskata par augstāko patiesību.

Veila, Hammaršelds, Šardēns un Mērtons nav devuši vienu universālu atbildi. Un, iespējams, tieši tāpēc viņu domas joprojām ir tik dzīvas.

Viņi piedāvā nevis gatavu dzīves recepti, bet četrus virzienus, kuros meklēt.

Iemācīties redzēt. Iemācīties klusēt. Iemācīties būt daļai no veseluma. Iemācīties būt pašam.

Varbūt tā arī ir viena no svarīgākajām cilvēka dzīves mācībām — nevis kļūt par ideālu cilvēku citu acīs, bet pamazām kļūt par patiesu cilvēku pašam savā dzīvē.