Kad Dievs kļūst par vēstures jautājumu: trīs grāmatas, kas liek palūkoties uz Bībeli citām acīm

Ir grāmatas, kuras manā grāmatplauktā nonāk tāpēc, ka esmu meklējis atbildi uz kādu konkrētu jautājumu. Un ir grāmatas, kuras izvēlos tādēļ, ka tās sola kaut ko daudz aizraujošāku par gatavu atbildi — iespēju no jauna atklāt jautājumu, par kuru šķita, ka man zināms jau teju gandrīz viss. Kaut arī labi zinām, ka ne visu varam zināt, ja atsaucamies uz Sokrātu, vei ne? Man vienmēr ir paticis šis otrais ceļš. Grāmatu lasīšana taču nav tikai informācijas uzkrāšana, zināšanu papildināšana vai kārtējās izlasītās vienības pievienošana personīgajai bibliotēkai. Tā ir arī sastapšanās ar svešu domu pasauli, intelektuāls piedzīvojums, kurā reizēm nākas pārskatīt pašam savus priekšstatus, reizēm — pasmaidīt par cilvēka prāta atjautību, bet citkārt apstāties pie kādas rindkopas un vēl ilgi domāt par izlasīto.

Tieši šādas pārdomas mani saista, pievēršoties trim darbiem, kas katrs savā veidā ielūkojas vienā no cilvēces senākajām un ietekmīgākajām tēmām — Dieva idejā, tās izcelsmē un mainīgajā nozīmē cilvēku dzīvē. 

Amerikāņu domātāja Roberta Raita The Evolution of God (2009), Bībeles pētnieka Džeikoba L. Raita Why the Bible Began: An Alternative History of Scripture and Its Origins (2023) un britu reliģiju vēsturnieces Frančeskas Stavrakopulu God: An Anatomy (2021) nav vienkārši trīs grāmatas par reliģiju. Tās ir trīs atšķirīgas pieejas tam, kā vēsture, cilvēku pieredze, politiskie apstākļi un kultūras priekšstati ietekmējuši to, ko mēs šodien pazīstam kā svētos tekstus un ticību vienam Dievam.

Teoloģijas studijas man iemācījušas novērtēt ne vien tekstu, bet arī jautājumus, kurus tas raisa, un vēsturisko pasauli, kurā tas tapis. Bībeli var lasīt kā ticības grāmatu, kā literāru pieminekli, kā seno tautu atmiņas glabātāju vai kā tekstu kopumu, kura tapšanu un interpretāciju gadsimtu gaitā ietekmējuši neskaitāmi cilvēki. Šīs pieejas cita citu ne vienmēr izslēdz, tomēr tās var nonākt arī spriedzē. Un tieši šajā spriedzē sākas īsti saistoša lasīšana — tāda, kurā nav jābaidās no sarežģītiem jautājumiem un kurā intelektuāla godīguma vārdā drīkst atšķirt vēsturiski pamatotu secinājumu no autora drosmīgas, bet diskutējamas hipotēzes.

Roberts Raits savā grāmatā The Evolution of God piedāvā plašu un vērienīgu skatījumu uz to, kā cilvēces vēsturē mainījusies izpratne par dievišķo. Jau pats nosaukums rosina domāt par Dievu kā par vēstures gaitā mainīgu priekšstatu, taču autora iecere ir niansētāka: viņš pēta, kā reliģiskās idejas attīstījušās līdz ar sabiedrības pārmaiņām, politiskajām interesēm, konfliktiem un cilvēku savstarpējās sadarbības iespējām. Viņa uzmanības centrā ir jūdaisms, kristietība un islāms — trīs tradīcijas, kuras saista kopīgas saknes, bet kuru vēsturiskie ceļi ir bijuši gan savstarpēji bagātinoši, gan asi pretrunīgi.

Raita skatījumā reliģiskie priekšstati nav radušies vakuumā, atrauti no cilvēka ikdienas rūpēm un sabiedrības vajadzībām. Tie veidojušies konkrētos apstākļos, un šie apstākļi palīdz izskaidrot, kāpēc vienā laikmetā dievišķā griba tiek iztēlota kā stingri piesaistīta vienai tautai, bet citā arvien izteiktāk tiek uzsvērta universāla morāle un atbildība pret cilvēkiem ārpus savas kopienas. Autors pievēršas arī tam, kā reliģiskās tradīcijas pielāgojušās jaunām situācijām un kā agrāko tekstu interpretācija varējusi iegūt atšķirīgu ievirzi, mainoties sabiedrības vajadzībām.

Man šķiet īpaši saistoša pati doma, ka reliģijas vēsture nav tikai stāsts par ticības dogmām un teoloģiskām debatēm. Tā ir arī cilvēku vēsture — ar viņu bailēm un cerībām, varas centieniem, nepieciešamību sadarboties un reizēm mokošo uzdevumu sadzīvot ar tiem, kuri pasauli redz citādi. Šādā skatījumā reliģiskās idejas kļūst par dzīvas vēstures daļu, nevis tikai par abstraktu jēdzienu kopumu, kas glabājas teoloģijas grāmatu lappusēs.

Tomēr Raita plašā sintēze nav jāuztver kā pēdējais vārds reliģiju vēsturē. Viņa pieeja, kurā būtiska vieta ierādīta evolūcijas domāšanai, sociālajiem mehānismiem un savstarpējā izdevīguma loģikai, piedāvā interesantu skaidrojuma modeli, taču reliģisko pieredzi ne vienmēr iespējams pilnībā ietvert šādos rāmjos. Arī The New York Review of Books recenzijā tika atzīmēts, ka Raita grāmata ir erudīts un saistošs pārskats, taču viņa plašā teorija par reliģijas attīstību ir vērtējama kritiski. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šo darbu ir vērts lasīt: nevis lai bez ierunām pieņemtu autora piedāvāto skaidrojumu, bet lai ieraudzītu, cik daudzveidīgi iespējams interpretēt reliģijas vēsturisko lomu.

Ja Raits raugās uz plašo reliģisko ideju attīstības panorāmu, tad Džeikobs L. Raits savā grāmatā Why the Bible Began pietuvojas citam, ne mazāk intriģējošam jautājumam: kāpēc Bībele vispār tapa tāda, kādu mēs to pazīstam? Kāpēc senās Izraēlas un Jūdas tradīcijas tika apkopotas, pārveidotas un saglabātas, un kādu nozīmi šim procesam piešķīra vēsturiskās katastrofas, politiskā sakāve un tautas identitātes meklējumi? Jau nosaukuma apakšvirsraksts — An Alternative History of Scripture and Its Origins — liecina, ka autors nevēlas vienkārši atkārtot ierasto Bībeles tapšanas izklāstu. Viņš mudina lasītāju pievērst uzmanību vēsturiskajai situācijai, kurā svētie teksti kļuva par kaut ko vairāk nekā atsevišķu nostāstu, likumu, dzejas un pravietojumu krājumu. Viens no centrālajiem pavedieniem ir doma, ka Bībeles veidošanās cieši saistīta ar kopienas centieniem saglabāt savu identitāti laikā, kad ierastā politiskā un sabiedriskā pasaule bija sabrukusi.

Te īpaši nozīmīgs ir Jeruzalemes izpostīšanas un Babilonijas trimdas vēsturiskais fons. Kad tauta zaudē savu valsti, politisko neatkarību, ierasto varas struktūru un pat daļu no fiziskās telpas, kurā līdz tam veidojusies tās pašapziņa, rodas jautājums, kas īsti ļauj tai turpināt pastāvēt. Kas cilvēkus vieno, ja vairs nav karaļa, kura priekšā pulcēties, vai zemes, kurā justies drošībā? Vai kopīgu identitāti iespējams saglabāt ar atmiņu, stāstu un likumu palīdzību? Džeikobs L. Raits piedāvā skatījumu, kurā Bībeles tekstu veidošanās ir saistīta ar šādu kolektīvās izdzīvošanas un pašizpratnes procesu. Šī pieeja liek citādi paskatīties uz Bībeli. 

Tās lappusēs līdzās pastāv karaļu ambīcijas un praviešu pārmetumi, uzvaras stāsti un sakāves atmiņas, stingras prasības un iekšēji konflikti. Ne viss ir gluds un saskanīgs, ne katrs stāsts veido vienu viengabalainu priekšstatu par pagātni. Taču, iespējams, tieši šī daudzbalsība atklāj ko būtisku: Bībele nav tikai pagātnes atstāsts, bet arī mēģinājums saprast, kā kopiena var saglabāt sevi, kad tās vēsture ir pilna zaudējumu, pretrunu un satricinājumu. Grāmatas recenzijā izdevumā Reading Religion uzsvērts, ka Džeikobs L. Raits Bībeli aplūko kā vienu no agrīnajiem mēģinājumiem veidot kopīgu tautas identitāti, vienlaikus piedāvājot lasītājam jaunu skatījumu uz pazīstamiem tekstiem.

Protams, arī šādu interpretāciju var apspriest un apstrīdēt — senas sabiedrības identitāti nevar pilnībā izskaidrot ar vienu principu, un Bībeles tapšanas vēsture ir sarežģītāka par jebkuru atsevišķu teoriju. Tomēr Raita grāmatas vērtība ir tās spējā savienot tekstu ar vēsturisko pieredzi un likt lasītājam jautāt ne tikai ko Bībele vēsta, bet arī kāpēc šie stāsti tika saglabāti un nodoti nākamajām paaudzēm.

Un tad ir Frančeska Stavrakopulu ar savu God: An Anatomy — darbu, kura nosaukums vien jau sola neparastu, pat mazliet izaicinošu ceļojumu. Dieva anatomija? Vai gan dievišķais nav tas, kas pēc savas būtības pārsniedz cilvēka ķermeniskumu, fiziskos ierobežojumus un ikdienišķo pieredzi? Tieši šeit autore sāk savu izpēti, pievēršoties tam, kā Bībeles tekstos aprakstīts Dieva ķermenis, viņa kustības, balss, rokas, kājas, seja un citas ķermeniskas iezīmes, kuras mūsdienu lasītājs bieži uztver kā metaforas vai tēlainas izteiksmes līdzekļus.

Stavrakopulu aicina atgriezties pie senās pasaules priekšstatiem, kuros dievišķais nebūt nebija tik attālināts no fiziskās realitātes, kā to mēdz iztēloties vēlākās teoloģiskās tradīcijas. Senajos Tuvo Austrumu kultūras priekšstatos dievības varēja būt klātesošas telpā, kustēties, runāt, izrādīt dusmas, vēlmes un spēku. Tādēļ autore Bībeles tekstus lasa, pievēršot īpašu uzmanību to ķermeniskajiem tēliem un salīdzinot tos ar plašāku seno Tuvo Austrumu reliģisko un kultūras pasauli.

Viens no intriģējošākajiem grāmatas aspektiem ir tas, cik ļoti mūsu priekšstatus par reliģiju ietekmē vēlākas interpretācijas. Mēs bieži lasām senos tekstus caur priekšstatiem, kas izveidojušies gadsimtiem pēc to tapšanas, un reizēm pat nepamanām, ka šādi esam attālinājušies no sākotnējās valodas tēlainības, kultūras konteksta vai iespējamo lasītāju priekšstatiem. Stavrakopulu vēlas atjaunot šo zaudēto tuvumu senajai pasaulei — nevis padarīt Bībeli ērtāku vai pazīstamāku, bet gan ļaut tai atkal kļūt savādi svešai, pārsteidzošai un izaicinošai.

Šeit autore ir īpaši spilgta. Viņa nebaidās pievērsties tēmām, kuras dažkārt tiek apietas ar piesardzīgu klusumu vai ātri pārvērstas abstraktā teoloģiskā valodā. Taču tieši šī drosme padara grāmatu gan aizraujošu, gan diskutablu. God: An Anatomy piedāvā spēcīgu interpretāciju par to, kā Bībeles Dievs sākotnēji varēja tikt iztēlots, tomēr ne visi pētnieki piekrīt autores secinājumiem vai tam, cik pārliecinoši viņa atsevišķos gadījumos noraida alegoriskas un vēlākas teoloģiskas interpretācijas. Arī teoloģijas pētnieks R. V. L. Moberlijs ir kritiski izvērtējis viņas pieeju, uzdodot būtiskus jautājumus par Bībeles interpretācijas metodēm un autores vēsturiskajiem pieņēmumiem.

Tomēr, manuprāt, tieši šādās grāmatās slēpjas humanitāro zinātņu īpašais valdzinājums. Tās ne vien papildina zināšanu krājumu, bet arī atsedz, cik daudzslāņaina ir cilvēka kultūra un cik uzmanīgi jāizturas pret tekstiem, kuri gadsimtu gaitā kļuvuši par ticības, identitātes un civilizācijas pamatu. Dažkārt pietiek ar vienu neparastu jautājumu, lai pazīstamais teksts mūsu acu priekšā iegūtu jaunas aprises. Un, pat ja nepiekrītam visiem autores secinājumiem, šāds lasījums var būt ārkārtīgi auglīgs.

Manā skatījumā šīs trīs grāmatas labi papildina cita citu. Raits palīdz ieraudzīt reliģiskās idejas plašā vēstures un sabiedrības pārmaiņu kontekstā; Džeikobs L. Raits pievērš uzmanību Bībeles tapšanai un kopienas vajadzībai saglabāt savu identitāti; savukārt Stavrakopulu liek pietuvoties pašam tekstam un pamanīt tajā tādas detaļas, kuras ierastais lasījums mēdz atstāt ēnā. Viena grāmata paplašina panorāmu, otra palīdz izprast vēsturisko augsni, bet trešā pietuvina skatienu tekstam un tā tēliem.

Šīs nav grāmatas, kuras būtu jālasa ar iepriekš sagatavotu vēlmi visam piekrist. Daudz vērtīgāk ir ļauties to argumentiem, pārbaudīt savus priekšstatus un saglabāt intelektuālu ziņkāri arī tad, kad autora secinājumi šķiet pārāk drosmīgi vai vienpusēji. Galu galā laba grāmata ne vienmēr ir tā, kura apstiprina mūsu jau zināmo. Dažkārt tā ir grāmata, kura atver durvis uz telpu, kurā vēl nekad neesam bijuši, un ļauj saprast, cik daudz vēl palicis neizzināts.

Tādēļ šos darbus labprāt redzu personīgajā bibliotēkā — nevis kā trīs galīgās atbildes par Dievu un Bībeli, bet kā trīs atšķirīgus, intelektuāli rosinošus aicinājumus turpināt domāt. Jo grāmatu mīlestība man nozīmē arī gatavību sastapties ar sarežģīto, neērto un ne līdz galam atrisināmo. Tā ir vēlme neapstāties pie pirmā iespaida, bet atgriezties pie lasītā, pārdomāt to no jauna un reizēm atzīt, ka jautājums ir izrādījies daudz interesantāks par atbildi, kuru sākumā cerējām atrast.

Un varbūt tieši tāpēc ir vērts turēt šādas grāmatas rokas stiepiena attālumā: tās atgādina, ka pat vispazīstamākie stāsti — par Dievu, cilvēku, ticību un vēsturi — vēl arvien spēj mūs pārsteigt, ja vien esam gatavi tajos ieskatīties mazliet dziļāk.