Par intelektuālo bagātību, kādu sniedz labas grāmatas un izcili domātāji...

Man ir tā unikālā iespēja tvert to dvēseles baudījumu, kas nelasītājiem iet secen - ieiet seno domātāju bibliotēkās un mums mantojumā atstātajos tekstos, smelties tur sakopotās domas un atziņas, tās pārdomāt un apcerēt, lai tādējādi bagātinātu savu emocionālo un domu pasauli. Un arīdzan redzētu vairāk, spētu aizvien vairāk novērot norises ap mums, cilvēku rīcības zemiskumu, par liekulību, muļķīgumu un citām lietām nemaz nerunājot. Tā šovakar, skanot fonā Hendeļa mūzikai, kas ir nemirstīga un allaž sniedz jaunus dvēseles pārdzīvojumus, es iegrimstu divos lieliskos darbos, ar kuru fragmentiem es arīdzan šeit dalīšos - Makjavelli "Valdnieks" un Mišela de Montēņa "Esejas" dažādos izdevumos (gan Pētera Zvārguļa tulkojumā, gan Dagnijas Dreikas tulkojumā). Jo ir īpašs baudījums ne tikai lasīt dižu domātāju rakstīto, bet arī domāt viņiem līdzi, iebilst, apšaubīt un ļaut viņu atziņām izgaismot pašam savu pieredzi un pasaules redzējumu.

Viena no manām kā pedagogam tuvākajām grāmatām ir Konrāda Paula Līsmana sarakstītā "Izglītība kā provokācija", kurā autors ar sarkasmu raksta: "[..] tāpēc es ticu, ka jauniešu atmiņu ar zināšanām noslogot ir lieki [..]". (32. lpp.) Tur konteksts ir par modernajiem izglītības maldiem, kuros akli sekojam visam, kas nāk no aizjūras zemēm un uzskatām tās par pašām progresīvākajām, kurām sekot. Taču mans nolūks nav šeit diskutēt par vispārējām tendencēm izglītībā, es šeit vēlos vienkārši dalīties ar domām par to, ko nozīmē lasīšana un domāšana prāta spēju padziļināšanas kontekstā. 

Montēņs raksta savā esejā "Par trim biedrošanās veidiem", atsaucoties uz Titu Līviju viņa "Romas vēsturē", kur viņš goddevīgi raksturojis Katonu Vecāko: "Viņa izsmalcinātais prāts bija tik daudzpusīgs un piemērots jebkam, ka - lai ko pasāktu - viņš likās dzimis tieši šai nodarbei." Manuprāt, tieši šis kādas personas raksturojums lieliski parāda to, ko sniedz izglītošanās un plaša lasīšana - tu kļūsti piemērots jebkam, ko pieķeries darīt; tu esi apķērīgs un pieaudz talantā, jo tev ir attīstītas un uz domāšanu vērstas smadzenes, kas ir trenētas - lasot, nodarbojoties ar retoriku, diskutējot, strīdoties un uzdodot jautājumus. Un mūsdienu jaunatnes kontekstā, kas liela daļa labprātīgi atsakās no labas un pamatīgas izglītošanās, lai tā vietā nemitīgi glāstītu savas viedierīces un telefonus, Montēņs turpina, sakot: "Negrozāmi sekot savām ievirzēm un nodoties tām tādā mērā, ka vairs nav iespējams atteikties, nozīmē nebūt draugos ar sevi pašu, vēl jo mazāk - valdīt pār sevi; drīzāk gan kļūt par to vergu un nemitīgi uztraukties, vai tikai nevajadzēs kaut ko mainīt." (Raudzes, 26. lpp.) Domāšana, refleksija un pašizziņa iet roku rokā ar intelekta attīstību, pie kuras nevar nonākt nelasot, neattīstot fantāziju, iztēli un, galu galā, lasīšana, mācīšanās un aktīva informācijas apstrāde veicina neironu tīklu plastiskumu un nostiprina kognitīvās prasmes.

Bez visiem šiem garadarbiem man uz galda tagad atvērta stāv itāļu domātāja Nučo Ordines grāmata "Nelietderīgā lietderīgums", kurā viņš raksta šādus vārdus: "[..] ja klausīsimies tikai pazudinošajās sirēnu balsīs, kas mudina dzīties pēc peļņas, mēs spēsim radīt vienīgi slimu sabiedrību bez atmiņas, kas nomaldījusies beigu beigās zaudēs gan apjēgu par īstenību, gan dzīves jēgu. Un, kad mūsu gars būs izkaltis par neauglīgu tuksnesi, patiešām būs grūti iztēloties, kā neldzīgais homo sapiens vēl spētu padarīt cilvēci cilvēcīgāku...". (24. lpp.) Tiešām - neldzīgais cilvēks, kurš būs modernitātes un zelta teļa jeb naudas vergs, vai tāds vairs varēs atgriezt civilizāciju uz jelkāda domāšanas ceļa? Tādēļ es cenšos ikdienas piedomāt pie tā, lai manā dzīves ritumā pietiktu laika sevis attīstībai caur labas un vērtīgas grāmatas lappusēm, jo tas ir vienīgais patvērums, raugoties uz necilvēcību un barbarismu, kas pārņem mūsdienu pasauli un mūsu mājas - Eiropu. Grāmatu lasīšana ļauj uz brīdi aizmirsties no realitātes brutalitātes, tā sniedz citas pasaules ieskatus, ļauj domās sarunāties ar dižākajiem prātiem un dižākajiem domātājiem, uz kuru atstātā pamata radusies teju visa Eiropas kultūrtelpa. 

Vēl viena izcila doma, kuru min Ordine savā darbā, labi sasaucas ar to manu uzskatu, ka tieši lasīšana un apcerēšana atver tos cilvēka maņu aspektus, par kuriem mēs nevaram runāt, ja netiek lasīts, analizēts, pārdomāts un apcerēts izlasītais; Ordine raksta, sacīdams: "Jāprot ieskatīties dziļāk par virskārtu, lai saprastu, ka meli ļoti bieži valkā patiesības masku [..]" (41. lpp.) Un grāmatas, patiešām lieliski autori un sējumi šo prasmi izkopj lieliski, jo pieprasa no lasītāja saprast domu, tvert kontekstu un saprast izmantotos tēlainās izteiksmes līdzekļus, un šajā vietā varētu atkal atsaukties uz Montēņu: "[Grāmatas] - tās ir labākie ieroči, ko esmu atradis cilvēka gājumā, un man ir ārkārtīgi žēl saprātīgu ļautiņu, kuriem to nav krājumā." (Raudzes, 38. lpp.) 

Man pēdējā laikā patīk lasīt grāmatas arīdzan par pašu grāmatu lasīšanu jeb grāmatas par grāmatām. Īstenībā viss aizsākās ar "Papirusu", šo slaveno spāņu autores Irenes Valjeho darbu, tagad savu lasīšanas kārtu gaida vēl kādas grāmatas par grāmatu attīstības un izdzīvošanas vēsturi. Taču šeit man gribējās ievietot kādu atziņu no citas grāmatas par lasīšanu un grāmatām - slovēņu autora Mihas Kovāča sarakstītās "Lasu, tātad esmu": "Lasīšana ir baudījums, jo īpaši, ja tai radām patīkamu vidi." (21. lpp.) Tieši tādēļ katrā mājā, kurā ir lasītāji, ir svarīgi izskopt un izveidot savu lasīšanas komforta zonu, lai lasīšana un gremdēšanās tekstos un autora pasaulē būtu baudījums garam; to atzinīgi vērtēja un par nepieciešamu uzskatīja jau manis abi minētie klasiķi - Makjavelli un Montēņs, kuram katram bija savi darba kabineti, bibliotēkas un studijas, kurās ieiet citā pasaulē, kas ir strikti nodalīta no ikdienas dzīves. 

Mani atkal uzrunāja Konrāda Paula Līsmana domas par domāšanu un tās iedabu: "Domājošs cilvēks principā nav tolerants. Jo domāšana nozīmē turēties pie argumentu pamatotības, pārliecību ticamības, skaidrojumu saprātīguma, apgalvojumu pārbaudāmības. [..] Domāšana ir grūta." (160. lpp.) Kovāča grāmata apliecina tieši to pašu, sakot: "Grāmatu lasīšanas ieraduma veidošana ir nogurdinoša. Lai pilnveidotu lasīšanas prasmes, mums nevajag tikai automatizētu īstermiņa atmiņu, bet arī plašu un bagātīgu vārdu krājumu, ko visvieglāk varam attīstīt, lasot grāmatas." (Lasu, tātad esmu, 28.-29. lpp.) Redzat, šeit arī slēpjas tas apburtais loks - lasīšana ir grūta, bet lai labi lasītu un saprastu izlasīto, vajag bagātīgu vārdu krājumu, kuru pilnveidot un bagātināt var, tikai lasot grāmatas! Ja lasīšana veicina domāšanu, tad aizvien vairāk domāšana veicina lasīšanu un īstenībā nevaru iedomāties nevienu intelektuāli un viedu cilvēku, kura domas nebalstītos izlasītajā un pārdomātajā, ko izlasījis. Tā domāšana sasaistās ar lasīšanu un abi, lai gan grūti darbi, bet, reiz automatizēti, vairs nav atceļami, ievelk sevī kā akacī, ja vien tam ļaujamies. Un šī ir labākā ļaušanās dzīves jēgpilnumam. 

Mani īpaši uzrunāja Kovāča sacītais kopsakarībā ar lasīšanu, domāšanu un dabaszinību uztveri: "Neskatoties uz to, kā uztveram tekstu, mēs savu leksiku, sapratni, jūtas un zināšanas caur lasīšanu sasaistām ar jau izlasīto, tādējādi paplašinot un padziļinot savu vārdu krājumu, apšaubām domāšanas likumus un radām jaunas vai nostiprinām senākas domas un jūtas. [..] Šādu lasīšanu saucam par dziļo lasīšanu, un tā nav saistīta tikai ar literāru tekstu uztveri: tā atver durvis uz dabaszinību izpratni. Dabaszinātņu attīstība ir vieglāk saprotama, ja zinām cilvēces kultūras vēsturi." (33., 36. lpp.)

"Lasot tekstus, kuros sastopam jaunus vārdus, jaunus izteicienus un jaunas domu saiknes, mēs padziļinām un paplašinām savu vārdu krājumu. Šādu lasīšanu sauc par dziļo lasīšanu. Jauni vārdi, agrāk zināmu vārdu jaunas nozīmes un jaunas domu saiknes ir pamata nosacījums radošai domāšanai. Tādēļ dziļā lasīšana ir domāšanas treniņš." (Lasu, tātad esmu, 37. lpp.)

Un šo pārdomu nobeigumā vien neliels fragments no diženā Montēņa, kurš rakstījis savā III eseju krājumā šādus vārdus:

"Platona un Ksenofonta darbos Sokrats [savās sarunās] darbojas ar sākotnējo materiālu tā, it kā tiektos uz daudz svarīgāku mērķi nekā izskaidrojums vien - iemācīt prasmi pilnveidot to prātus, kurus viņš trenē un vingrina. [..] Jo mēs esam dzimuši, lai dzītu pēdas patiesībai. [..] Pasaule ir tikai izziņas skola. [..] Es katru dienu izklaidējos, lasīdams dažādu autoru darbus par viņu nozari [..] tieši tāpat es cenšos saistīties ar izslavētiem prātniekiem nevis tādēļ, lai tie mani mācītu, bet gan tādēļ, lai tos iepazītu." (Raudzes, 63.-64. lpp.)