Buda un dumpinieks — vai iespējams saglabāt mieru pasaulē, kuru vēlies mainīt?

Par iekšējo brīvību, drosmi domāt citādi un mākslu dzīvot saskaņā ar sevi.

Vai cilvēkam ir jāizvēlas — būt mierīgam vai drosmīgam? Pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, vai mēģināt to mainīt? Iemācīties pielāgoties vai tomēr saglabāt sevī to neērto īpašību, kas neļauj samierināties ar visu, ko citi uzskata par pašsaprotamu?

Varbūt šī izvēle nemaz nav nepieciešama.

Tieši ar šādu paradoksu mani uzrunā Višena Lakhiani grāmata „Buda un dumpinieks” (The Buddha and the Badass). Jau pats nosaukums ir zināmā mērā izaicinošs. Tajā sastopas divi tēli, kurus ikdienas priekšstatos mēs, iespējams, pat neiedomātos novietot līdzās. Buda — miers, apzinātība, iekšējais līdzsvars. Dumpinieks — drosme, neatkarība, rīcība un nevēlēšanās samierināties ar ierasto.

Taču varbūt cilvēkam, kurš patiešām vēlas dzīvot pilnvērtīgi, ir nepieciešami abi.

Miers, kas nenozīmē pakļaušanos

Man šķiet, viena no interesantākajām grāmatas idejām ir tās piedāvātais skatījums uz iekšējo brīvību. Mēs bieži vien pārāk daudz enerģijas atdodam ārējai pasaulei — citu cilvēku vērtējumam, gaidām, priekšstatiem par to, kā mums vajadzētu dzīvot, strādāt, domāt un rīkoties.

Pamēģinām iederēties. Būt saprotamiem. Būt pieņemamiem. Dažreiz pat kļūstam par cilvēkiem, kuriem pašiem ar sevi vairs nav īsti viegli satikties.

Taču vai ārēja atzinība patiešām ir tik vērtīga, ja tās dēļ nākas atteikties no savas iekšējās pārliecības?

Budas tēls šajā grāmatā man asociējas ar spēju apstāties un paskatīties uz sevi bez ārējās pasaules radītā trokšņa. Saprast, kas patiesībā ir svarīgs, atšķirt savas vēlmes no citu cilvēku gaidām un neļaut katram ārējam notikumam kļūt par iemeslu iekšējam satricinājumam.

Tomēr miers nav tas pats, kas pasivitāte. Un pieņemt realitāti nenozīmē samierināties ar visu.

Dumpinieks, kurš nebaidās domāt patstāvīgi

Otra grāmatas puse ir daudz enerģiskāka. Dumpinieks nav cilvēks, kurš pretojas tikai pretošanās pēc. Vismaz tā es saprotu šī tēla būtību.

Tas ir cilvēks, kurš uzdrošinās uzdot jautājumus, apšaubīt ierastos spēles noteikumus un meklēt savus risinājumus. Viņš neuzskata, ka kaut kas automātiski kļūst pareizs tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts darīt.

Man šī ideja šķiet īpaši būtiska profesionālajā vidē. Darbs nav tikai pienākumu izpilde, amats vai vieta organizācijas struktūrā. Tā ir arī vide, kurā cilvēks īsteno savas idejas, izmanto savas zināšanas un rada kaut ko vērtīgu.

Taču, lai to darītu, nepieciešama zināma neatkarība. Spēja ne tikai izpildīt norādījumus, bet arī domāt. Ne tikai sekot procesiem, bet saprast, vai tie patiešām ved uz vajadzīgo rezultātu.

Un te dumpinieks kļūst interesants — nevis kā konflikta meklētājs, bet kā cilvēks, kurš nevēlas atteikties no savām spējām un potenciāla tikai tāpēc, ka ierastā kārtība pieprasa ērtāku rīcību.

Iekšējā meistarība un ārējā pasaule

Lakhiani grāmatas apakšvirsraksts latviešu izdevumā ir „Iekšējā meistarība panākumiem darbā un dzīvē”. Tas diezgan precīzi raksturo autora ieceri — savienot personīgo izaugsmi ar profesionālo darbību.

Autors mudina pārskatīt ne tikai to, kā mēs strādājam, bet arī to, kā domājam par panākumiem, attiecībām, savu vērtību un iespējām.

Man īpaši interesanta šķiet doma par cilvēka iekšējo noturību. Ne viss ir mūsu kontrolē. Mēs nevaram izvēlēties citu cilvēku reakcijas, novērst katru nepatīkamu situāciju vai nodrošināt, ka pasaule vienmēr būs taisnīga. Taču mēs varam strādāt pie tā, lai mūsu pašu pārliecība nebūtu pilnībā atkarīga no ārējiem apstākļiem.

Tas nenozīmē kļūt vienaldzīgam. Tieši pretēji — tas nozīmē saglabāt spēju rīkoties, arī tad, kad apkārtējie apstākļi nav ideāli.

Protams, ne visas autora idejas jāuztver kā universālas patiesības. Viņa pieeja ir izteikti orientēta uz personīgo izaugsmi, uzņēmējdarbību un panākumiem. Dažviet tā var šķist pārāk optimistiska attiecībā uz cilvēka iespējām pašam pārveidot savu realitāti. Dzīve tomēr ir sarežģītāka par veiksmīgi izvēlētu domāšanas modeli.

Taču grāmatas vērtība, manuprāt, nav tajā, ka mums būtu jāpieņem katrs autora apgalvojums. Vērtība ir jautājumos, kurus tā liek sev uzdot.

Būt mierā ar sevi, bet ne vienmēr ērtam citiem

Jo vairāk domāju par grāmatas nosaukumu, jo vairāk man tas šķiet nevis par diviem atšķirīgiem cilvēku tipiem, bet par divām vienā cilvēkā nepieciešamām spējām.

Es nevēlos dumpinieciskumu, kas balstās tikai dusmās, aizvainojumā vai nepieciešamībā kādam kaut ko pierādīt. Tāpat mani neuzrunā miers, kas panākts, apspiežot savus uzskatus, izvairoties no sarežģītiem jautājumiem un vienmēr izvēloties ērtāko ceļu.

Daudz interesantāka šķiet iespēja būt cilvēkam, kurš spēj saglabāt iekšējo mieru, bet vienlaikus ir pietiekami drosmīgs, lai aizstāvētu savas vērtības. Kurš prot uzklausīt, bet neatsakās no savas domāšanas. Kurš spēj sadarboties, bet nezaudē neatkarību.

Varbūt patiesā brīvība sākas tieši tur — brīdī, kad vairs nav nepieciešams nepārtraukti pierādīt savu taisnību, bet arī nav jāatsakās no tās, lai iegūtu citu labvēlību.

Buda un dumpinieks. Divas šķietami pretējas pasaules, kas patiesībā var papildināt viena otru.

Un, iespējams, tas ir viens no vērtīgākajiem jautājumiem, ko šī grāmata atstāj lasītājam: vai mēs spējam būt pietiekami mierīgi, lai neļautu pasaulei mūs salauzt, un pietiekami drosmīgi, lai paši piedalītos tās veidošanā?

Jo galu galā — iekšējais miers nav atteikšanās no savas balss. Un neatkarība nav pienākums visu laiku cīnīties.

Dažreiz vislielākā dumpiniecība ir vienkārši palikt uzticīgam pašam sev.