Brokastis ar Seneku. Par cilvēkiem, raksturu un mākslu nepazaudēt sevi

Ir interesanti, cik daudz par cilvēku var pastāstīt viņa ikdienas izvēles — ar ko viņš pavada laiku, kam ļauj sevi pārliecināt, pēc kā tiecas un no kā nespēj atteikties. Dažreiz pietiek ilgāk pabūt noteiktā sabiedrībā, lai saprastu, cik viegli cilvēks var pazaudēt pats savu mērauklu. Un, iespējams, tieši tāpēc pēc diviem tūkstošiem gadu ir vērts atkal atvērt Seneku.

Deivida Fīdelera grāmata „Brokastis ar Seneku” mani aizvedusi pie domām, kuras ir daudz aktuālākas, nekā sākotnēji varētu šķist, lasot par antīkās pasaules filozofiju. Seneka runā par cilvēka dabu, attiecībām, raksturu, vēlmēm, bailēm un spēju saglabāt iekšējo līdzsvaru. Mainās laikmeti, tehnoloģijas un sabiedrības, bet cilvēka vājības, ambīcijas un iekšējās cīņas paliek pārsteidzoši līdzīgas.

Man patīk, ka šī grāmata neļauj stoicismu reducēt uz populāro padomu „neņem visu pie sirds”. Senekas filozofija ir daudz prasīgāka. Tā prasa domāt, vērtēt sevi un uzņemties atbildību par to, kāds cilvēks kļūsti. Ne vienmēr patīkami, toties vajadzīgi.

Par cilvēkiem, kuriem ļaujam sevi ietekmēt

Viena no Senekas atziņām, pie kuras esmu īpaši aizkavējies, ir brīdinājums par pārmērīgu atrašanos pūlī. Filozofs uzskata, ka cilvēks nav tik noturīgs pret apkārtējās vides ietekmi, kā viņam pašam dažkārt gribētos domāt. Apkārtējo cilvēku paradumi, uzvedība, vērtības un pat viņu netikumi pamazām var kļūt par daļu no mūsu pašu ikdienas.

Seneka iesaka uzmanīgi izvēlēties sabiedrību un nepakļaut sevi pastāvīgai tādu cilvēku ietekmei, kuri paši neveicina tikumisku izaugsmi. Viņa brīdinājums nav vienkārši aicinājums norobežoties no citiem. Tas ir aicinājums saglabāt savu spriestspēju.

Šeit man rodas interesanta paralēle ar Makjavelli pārdomām par cilvēkiem, kuriem valdniekam būtu jāuzticas un kuriem būtu jāļauj sevi konsultēt. Lai gan abu domātāju skatījums un mērķi atšķiras, viņus vieno izpratne par to, cik nozīmīga ir cilvēku izvēle, kuriem uzticam savu domāšanu un kuru padomus uzklausām.

Man šķiet, ka šeit ir kāda būtiska dzīves gudrība: nav jābaidās atrasties līdzās cilvēkiem, kuri ir gudrāki, zinošāki vai raksturā noturīgāki par mums pašiem. Tieši šāda sabiedrība var mūs bagātināt. Ir vērts meklēt cilvēkus, kuri nevis glaimo mūsu pašapziņai, bet paplašina mūsu domāšanas robežas.

Tomēr svarīga ir arī otra puse — spēja pašam nekļūt par cilvēku, kurš apkārtējiem atņem mieru, pazemina viņu vērtību vai velk uz leju. Jo cilvēku savstarpējā ietekme darbojas abos virzienos.

Par vienkāršību un brīvību no liekā

Vēl viena tēma, kas mani uzrunā, ir Senekas attieksme pret materiālo labklājību un cilvēka vēlmēm. Viņš neuzskata, ka bagātība pati par sevi būtu ļaunums. Taču cilvēks, kurš nespēj iztikt bez arvien jaunām lietām, arvien lielākas greznības un ārējas atzinības, pamazām kļūst par savu vēlmju ķīlnieku.

Grāmatā ir ļoti trāpīga doma: vienkāršāks dzīvesveids var dot lielāku personisko brīvību. Ja cilvēkam nepieciešams mazāk, viņš kļūst mazāk atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Viņam paliek vairāk laika, vairāk izvēles iespēju un vairāk brīvības pievērsties tam, kas patiešām interesē.

Man šeit svarīgi šķiet nošķirt materiālo labklājību no cilvēka iekšējās bagātības. Nav nekā nosodāma vēlmē dzīvot skaisti, baudīt kultūru, grāmatas, labu mūziku vai apkārtējās pasaules estētiku. Jautājums ir par to, vai mēs paši pārvaldām savas vēlmes vai arī tās sāk pārvaldīt mūs.

Seneka atgādina, ka cilvēkam ir jāiemācās atšķirt nepieciešamo no liekā. Un tas, manuprāt, ir daudz plašāk nekā tikai jautājums par naudu. Tas attiecas arī uz laiku, attiecībām, ambīcijām un enerģiju, ko iztērējam lietām, kuras patiesībā nav mūsu uzmanības vērtas.

Par raksturu un spēju atgriezties pie sevis

Īpaši interesantas ir Fīdelera pārdomas par stoicisma galveno mērķi — cilvēka iekšējo noturību un psiholoģisko pašpietiekamību. Viņš izmanto skaistu salīdzinājumu ar sauli, kuru uz brīdi var aizsegt mākoņi, taču tās gaisma nekur nepazūd.

Šis tēls man šķiet ļoti precīzs. Arī cilvēks, kurš cenšas dzīvot saskaņā ar saviem principiem, nav pasargāts no vājuma, vilšanās, nepatīkamām emocijām vai kļūdām. Stoicisms neprasa kļūt par bezjūtīgu būtni. Tas māca neļaut katram ārējam notikumam kļūt par noteicēju pār savu iekšējo pasauli.

Cilvēks var sadusmoties, apjukt, piedzīvot vilšanos un reizēm arī zaudēt līdzsvaru. Taču būtiskākais ir tas, vai viņš spēj atgriezties pie savām vērtībām un atgūt skaidru skatījumu uz notiekošo.

Manuprāt, tā ir viena no skaistākajām stoicisma idejām — iekšējais miers nav dzīve bez grūtībām. Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks vairs neļauj grūtībām pilnībā noteikt to, kas viņš ir.

Par cilvēka atbildību pašam par savu dzīvi

Lasot šo grāmatu, arvien vairāk domāju par to, cik daudz enerģijas cilvēki reizēm iztērē, mēģinot kontrolēt to, kas patiesībā nav viņu varā. Citu cilvēku uzskatus, rīcību, attieksmi, sabiedrības vērtējumus un nejaušības.

Senekas filozofija aicina uzmanību atgriezt pie sevis — pie saviem spriedumiem, izvēlēm, rīcības un rakstura. Tas nenozīmē atteikties no sabiedrības vai kļūt vienaldzīgam pret apkārt notiekošo. Drīzāk tā ir prasme saprast, kur beidzas mūsu atbildība un kur sākas lietas, kuras mums nav iespējams vadīt.

Šāda domāšana prasa zināmu disciplīnu. Daudz vieglāk ir vainot apstākļus, citus cilvēkus vai laikmetu, nekā godīgi paskatīties uz saviem lēmumiem. Taču tieši šajā spējā izvērtēt pašam sevi, manuprāt, slēpjas cilvēka briedums.

Noslēgumā

„Brokastis ar Seneku” man ir grāmata par cilvēka iekšējo brīvību. Par spēju izvēlēties savu sabiedrību, saglabāt spriestspēju, nepazaudēt vērtību sistēmu un neļaut ārējai pasaulei noteikt visu mūsu iekšējo dzīvi.

Man patīk doma, ka filozofija nav tikai intelektuāla nodarbe vai gudru citātu krājums. Tai būtu jābūt kaut kam daudz praktiskākam — veidam, kā cilvēks domā, pieņem lēmumus un veido attiecības ar pasauli.

Varbūt svarīgākais, ko var paņemt no Senekas, ir nevis vēlme kļūt pārākam par citiem, bet vēlme kļūt labākam pašam par sevi. Neatdot savu spriestspēju pūlim, nemērīt savu vērtību pēc citu atzinības un neļaut katram ārējam notikumam izsist no līdzsvara.

Galu galā mums katram ir jāizveido sava dzīves filozofija. Un, iespējams, viens no tās svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīties dzīvot tā, lai, paliekot vienatnē ar sevi, mums nebūtu jākaunas no cilvēka, par kādu esam kļuvuši.