Vai filozofija var būt bērnu grāmata? Par diviem literāriem ceļojumiem, kas atgādina: domāt ir cilvēka pamatvajadzība

„Vai tās gadījumā nav bērnu grāmatas?”

Grāmatnīcas darbinieces jautājums bija īss, un mana atbilde — vēl īsāka: „Nē, tās ir par filozofiju.”

Saruna beidzās, bet jautājums palika. Ne jau tāpēc, ka būtu vēlējies kādam pierādīt savu taisnību. Mani ieinteresēja pati doma, kas slēpjas aiz šāda jautājuma: vai grāmata, kas sarežģītas idejas izskaidro saprotamā valodā un izmanto literāru stāstījumu, automātiski kļūst par kaut ko mazāk nopietnu?

Manā priekšā bija divas grāmatas — franču filozofa Rožē Pola Druā Alise Ideju zemē. Kā dzīvot? un norvēģu rakstnieka Justeina Gordera Sofijas pasaule. Abas atver durvis uz filozofiju, taču katra to dara savā veidā. Viena ved lasītāju cauri dažādu laikmetu idejām, izmantojot fantāzijas un piedzīvojuma elementus; otra savij filozofijas vēsturi ar noslēpumainu stāstu par pusaudzi, kura sāk apšaubīt pašsaprotamo.

Šīs grāmatas nav akadēmisku traktātu aizstājējas. Tās piedāvā citu ceļu uz filozofiju — caur jautājumiem, stāstu un vēlmi saprast, kā cilvēks dzīvo un kā izzina pasauli.

Un varbūt tieši tāpēc tās ir vērts aplūkot tuvāk.

Alise Ideju zemē: meklējot vienu teikumu, pēc kura dzīvot

Rožē Pols Druā ir franču filozofs, filozofijas vēsturnieks un rakstnieks. Grāmatā Alise Ideju zemē. Kā dzīvot? viņš izmanto pazīstamo Alises tēlu, lai radītu pavisam citu ceļojumu — šoreiz nevis pa Brīnumzemi, bet gan pa ideju pasauli.

Alisi uztrauc planētas un cilvēces nākotne, kā arī pašas dzīve. Viņa meklē atbildi uz jautājumiem, kuri nav zaudējuši aktualitāti kopš antīkās pasaules: kā dzīvot, kādas vērtības izvēlēties un kā saprast savu vietu pasaulē? Viņas sapnis ir atrast vienu izšķirošu teikumu, kas kļūtu par dzīves vadmotīvu.

Šajā meklējumā Alise sastop domātājus no dažādiem laikmetiem un kultūrām. Viņa satiekas ar Sokratu Atēnu tirgū, nonāk Platona alas pasaulē, apmeklē Epikūra dārzu, sastop Austrumu gudrības tradīcijas un turpina ceļu pie tādiem domātājiem kā Avicenna, Montēņs, Kants, Nīče un Freids. Autora iecerē ap četrdesmit neparastu piedzīvojumu veido filozofisku ceļojumu, kurā idejas kļūst par dzīviem sarunas partneriem.

Šī pieeja ir būtiska. Druā necenšas filozofijas vēsturi pārvērst tikai datumu, jēdzienu un teoriju virknē. Viņš piedāvā sastapties ar domātājiem situācijās, kurās viņu idejas kļūst saprotamākas un rosina uzdot nākamo jautājumu.

Ko nozīmē dzīvot labi? Vai laime ir bauda, tikums, brīvība vai kas cits? Vai cilvēkam vajadzētu paļauties uz tradīciju, autoritāti un ierastajiem uzskatiem, vai arī viņam viss jāizvērtē pašam? Vai iespējams atrast vienu principu, kas būtu piemērojams visām dzīves situācijām?

Filozofijas vēsture šeit parādās kā daudzbalsīga saruna. Dažādi domātāji piedāvā atšķirīgas atbildes, un to salīdzinājums ļauj ieraudzīt gan katras pieejas spēku, gan tās robežas.

Alises meklējumu centrālais paradokss ir vienkāršs: viņa vēlas atrast vienu teikumu, kas vienmēr parādītu pareizo ceļu, taču pati filozofija atklāj, cik daudzveidīga ir cilvēka dzīve un cik grūti to reducēt uz vienu formulu.

Varbūt svarīgākais nav atrast teikumu, kas atbildētu uz visiem jautājumiem, bet iemācīties uzdot jautājumus, kas palīdz dzīvot apzinātāk.

Sofijas pasaule: divi jautājumi, kas atver veselu Visumu

Justeina Gordera Sofijas pasaule ir viens no pazīstamākajiem literārajiem darbiem, kuros filozofijas vēsture savīta ar romāna sižetu. Kopš pirmizdevuma 1991. gadā tas ir uzrunājis miljoniem lasītāju dažādās valstīs.

Stāsts sākas ar četrpadsmitgadīgo Sofiju Amundsenu, kura savā pastkastītē atrod divas noslēpumainas zīmītes. Uz vienas rakstīts: „Kas Tu esi?” Uz otras: „No kurienes ir cēlusies pasaule?”

Tie nav nejauši jautājumi. Pirmais ved pie identitātes un apziņas problēmām, otrais — pie jautājuma par esamības pirmsākumiem. Tieši šādi jautājumi ir filozofijas sākumpunkts: nevis gatavas atbildes, bet izbrīns par to, ka pasaule vispār pastāv un ka mēs paši tajā esam.

Sofija sāk saņemt filozofijas kursu no noslēpumaina skolotāja Alberto Knoksa. Viņas priekšā pakāpeniski atklājas Rietumu filozofijas vēsture — no antīkajiem domātājiem un viduslaiku filozofijas līdz jaunlaiku un mūsdienu idejām. Taču paralēli mācībām attīstās noslēpumains sižets, kas saistīts ar Hildu Melleri Knāgu un vēstulēm, kuras nonāk Sofijas rokās.

Šī romāna savdabība slēpjas tajā, ka filozofija nav tikai mācību viela, ko varētu izņemt no stāsta un ievietot atsevišķā rokasgrāmatā. Sižets pats rosina pārdomas par realitāti, identitāti un brīvību. Lasītājs seko Sofijas izziņas procesam, vienlaikus sastopoties ar jautājumu, cik droši mēs varam būt par pasauli, kuru uzskatām par īstu.

Gorders parāda, ka filozofijas vēsture nav tikai stāsts par to, ko cilvēki domājuši pagātnē. Tā ir arī stāsts par cilvēka centieniem saprast savu vietu pasaulē un noskaidrot, ko vispār nozīmē zināt.

Sofijas ceļojums sākas ar jautājumiem, kurus varētu uzdot jebkurš cilvēks. Taču, sekojot tiem dziļāk, atklājas arvien plašāks ideju lauks: kas ir realitāte, kā rodas zināšanas, vai cilvēks ir brīvs un kā veidojas viņa priekšstats par sevi?

Tie ir jautājumi, kuri nepieder tikai pusaudžu vecumam. Tie var kļūt nozīmīgi jebkurā dzīves posmā, jo mūsu pieredze mainās un līdz ar to mainās arī veids, kā saprotam pasauli.

Vienkāršs stāsts, sarežģītas idejas

Abas grāmatas izmanto literāru formu, lai iepazīstinātu lasītāju ar filozofiju. Tomēr tās to dara atšķirīgi.

Druā veido ideju ceļojumu, kurā Alise sastop dažādu laikmetu domātājus un meklē dzīves vadmotīvu. Gorders izveido plašāku romānu, kurā filozofijas vēstures izklāsts savijas ar noslēpumu un jautājumiem par pašas realitātes dabu.

Viena grāmata vairāk izceļ jautājumu „Kā dzīvot?”, otra — „Kā saprast pasauli un sevi?”. Taču abas parāda, ka šos jautājumus nav iespējams pilnībā nošķirt. Mūsu priekšstati par pasauli ietekmē to, kā dzīvojam, bet mūsu pieredze liek pārskatīt to, kam ticam.

Protams, populārzinātnisks izklāsts nav tas pats, kas akadēmiska filozofijas analīze. Grāmatas, kas paredzētas plašai auditorijai, neizbēgami atlasa materiālu, vienkāršo atsevišķus sarežģījumus un izmanto stāstījumu, lai padarītu idejas pieejamākas. Tās nevar aizstāt pirmavotu lasīšanu vai detalizētu argumentu analīzi.

Taču no tā neizriet, ka tās būtu intelektuāli mazvērtīgas. To uzdevums ir cits: palīdzēt lasītājam ieraudzīt problēmu, iepazīt dažādus skatījumus un rosināt interesi, kas var aizvest pie dziļākas izpētes.

Vienkāršība pati par sevi nav ne dziļuma, ne sekluma pierādījums. Izšķiroši ir tas, vai ideja tiek izklāstīta precīzi, vai lasītājam tiek dota iespēja domāt patstāvīgi un vai stāstījums neatstāj maldīgu iespaidu, ka sarežģīts jautājums ir atrisināts vienā mirklī.

Šajā ziņā Alise Ideju zemē un Sofijas pasaule var kalpot kā ieejas punkti filozofijas pasaulē — nevis kā galapunkti, kuros izziņa beidzas.

Filozofija nav tikai filozofu vēsture

Zināt, ko domājis Sokrats, Platons, Kants vai Nīče, ir vērtīgi. Taču filozofijas apguve nav tikai informācijas uzkrāšana par pagātnes domātājiem. Tā ietver arī prasmi izvērtēt argumentus, atšķirt pieņēmumus no pierādījumiem, pamanīt pretrunas un pārbaudīt savus uzskatus.

Šī prasme ir nozīmīga arī ārpus akadēmiskās vides. Ikdienā mēs sastopamies ar apgalvojumiem par to, kas ir taisnīgs, pareizs, patiess vai nepieciešams. Mēs pieņemam lēmumus, vērtējam citu rīcību un veidojam priekšstatus par pasauli. Bieži vien to darām, nepievēršot uzmanību pieņēmumiem, uz kuriem balstās mūsu spriedumi.

Filozofiska domāšana palīdz šos pieņēmumus pamanīt un pārbaudīt. Tā nemāca automātiski apšaubīt visu, bet gan meklēt pamatojumu tam, ko uzskatām par patiesu. Tā ne vienmēr sniedz galīgu atbildi, taču var palīdzēt saprast, kāpēc jautājums ir sarežģīts un kādi argumenti ir jāizvērtē.

Tāpēc filozofija nav tikai akadēmiska disciplīna vai intelektuāla greznība. Tā var būt veids, kā apzinātāk izprast sevi, citus cilvēkus un pasauli, kurā dzīvojam.

Vai nopietnība ir atkarīga no grāmatas vāka?

Atgriežoties pie grāmatnīcas darbinieces jautājuma, es negribētu spriest par cilvēku, kurš to uzdeva. Iespējams, viņu ietekmēja grāmatu noformējums vai priekšstats par to, kam šādi darbi paredzēti. Taču pats jautājums ļauj pievērsties plašākai problēmai: pēc kā mēs spriežam par zināšanu vērtību?

Vai sarežģīta terminoloģija vienmēr liecina par dziļāku izpratni? Vai pieejama valoda automātiski nozīmē vienkāršotu saturu? Un vai mēs dažkārt nenovērtējam par zemu idejas, kas izteiktas skaidri, bez liekas smagnējības?

Akadēmiska precizitāte ir nepieciešama, un sarežģīti jēdzieni ne vienmēr ir reducējami uz vienkāršiem formulējumiem. Taču arī spēja sarežģīto izskaidrot saprotami ir intelektuāla vērtība. Tā prasa ne tikai zināšanas, bet arī izpratni par to, kas idejā ir būtisks un kā to nodot citam cilvēkam, nezaudējot jēgu.

Šīs grāmatas nav jāaizstāv, izliekoties, ka tās ir akadēmisku pētījumu ekvivalents. To vērtība ir citur. Tās parāda, ka filozofijai var tuvoties caur stāstu, iztēli un vienkāršu jautājumu, kas pakāpeniski atver plašāku domāšanas telpu.

Varbūt pieaugušam lasītājam tās būs atkārtojums vai atgādinājums par idejām, kuras viņš jau pazīst. Citam tās var kļūt par pirmo sastapšanos ar filozofijas vēsturi. Vēl kādam tās palīdzēs atklāt, ka jautājumi, kurus viņš uzskatījis par pārāk sarežģītiem, patiesībā skar viņa paša dzīvi.

Un katrs no šiem ceļiem ir vērtīgs.

Domāšana nenobriest, pārstājot jautāt

Varbūt filozofijas lielākais paradokss ir tas, ka cilvēks var uzkrāt daudz zināšanu, bet joprojām izvairīties no patiesi būtiskiem jautājumiem. Var iemācīties terminoloģiju, nosaukt filozofiskos virzienus un atcerēties dažādu domātāju idejas, taču tas vēl negarantē, ka esam pārbaudījuši paši savus uzskatus.

Savukārt vienkāršs jautājums — kas es esmu, kā dzīvot, ko nozīmē būt brīvam — var kļūt par sākumu nopietnam intelektuālam darbam.

Tieši tāpēc man šķiet interesantas abas šīs grāmatas. Ne tāpēc, ka tās atbildētu uz visiem jautājumiem, bet gan tāpēc, ka tās atgādina: filozofija nav slēgta pasaule, kurā drīkst ieiet tikai tie, kuri jau apguvuši tās terminoloģiju. Tā ir cilvēka domas tradīcija, kurā var iesaistīties ikviens, kurš gatavs jautāt, lasīt, salīdzināt un domāt.

Un varbūt svarīgākais nav tas, cik sarežģīti mēs spējam runāt par pasauli, bet gan tas, cik rūpīgi esam gatavi to izprast.

Filozofija nav bērnišķīga. Bērnišķīgi ir domāt, ka uz lielajiem dzīves jautājumiem vairs nav jāmeklē atbildes.

Jo domāšana nenobriest tad, kad pārstājam jautāt. Tā nobriest tad, kad iemācāmies jautāt labāk.