Par dzīvi un darbu aiz diplomātijas priekškara Aijas Odiņas atmiņās...
Kolāžas fons: Photo by Baraa Jalahej on Unsplash; Didzis Daniels Kukainis
Lai gan manā lasīšanas rindā gaida daudzas grāmatas, dažas iesāktas un nepaturpinātas, dažas iegādātas, novietotas plauktā savas kārtas gaidīšanā, nevarēju nepasteigties izlasīt grāmatu, kuru man ieteica kāds labs draugs, kad pie vīna glāzes apspriedām literatūru, kuru esam lasījuši un kuru vajadzētu izlasīt. Kā uzzināju par šo grāmatu, tā arī apgāda "Mansards" e-veikalā to iegādājos. Kad nu pēc pāris dienām šī grāmata pienāca, tad ķēros klāt un ar baudu izlasīju no vāka līdz vākam. Diplomātija, etiķete, protokola nianses, vēstnieka darbs un valstsvīru vizītes turp vai šeitan, Latvijā - tas viss bija ar lielu aizrautību un interesi tverams šajā brīnišķīgajā vēstnieces Aijas Odiņas atmiņas stāstu krājumā.
Audz un pilnveidojies kopā ar «Manifestu ikdienas varonim»!
Photo by
Caleb Lumingkit on
Unsplash
Kā jau zināt, neesmu es pārāk uz pašpalīdzības grāmatām un lai gan ir ļaudis, kuri Robina Šarmas darbus ierindo šajā kategorijā, es tam tā pa īstam nevēlētos piekrist. Jā, varbūt daļēji mēs katrs tiecamies meklēt kādu mūs atbalstošu viedokli un spēcināt sevi ar viedām domām, tās tā pa īstam neiedzīvinot savā reālajā ikdienas dzīvē, es tomēr vēlētos sacīt, ka Šarmas darbi ietilpst motivējošās literatūras sarakstā, jo viņa grāmatas un paustās atziņas vedina uz sevis paša izcilības veicināšanu, kas, mūsdienu kontekstā raugoties, nebūt nav nekas nebūtisks vai pārmērīgs. Mūsdienu laikmets ir pilns ar cilvēkiem - kopijām, taču savas izcilības un talanta apzināšanās būtu nepieciešama mācībstunda daudziem no šiem sabiedrības locekļiem, lai tie spētu iziet no šī kopiju esamības un turpināšanas algoritma, kuru lielā mērā rada šī patērnieciskā vide visapkārt. Tādēļ šajā ierakstā dalīšos ar nelielu daļu no tām atziņām, kuras mani uzrunāja, lasot šo jaunāko Robina Šarmas darbu "Manifests ikdienas varonim".
Benedict XVI «Last Testament in his own words»
Foto: grāmatas vāka attēls; kolāža - Didzis Kukainis
Pieminot emeritētā pāvesta Benedikta XVI došanos mūžībā, aicinu atcerēties viņa atstāto teoloģisko mantojumu, tādēļ atjaunināju šo ierakstu un pacēlu to augstāk ierakstu rindā blogā!
Kā emeritētais pāvests pats ir sacījis, tad šī ir viņa pēdējā grāmata, līdz ar to tas ir saprotams, kādēļ grāmatai tāds virsraksts "Pēdējais novēlējums viņa paša vārdiem". Tiesa gan, tā nav tikai paša Benedikta XVI sarakstīta grāmata, tā ir intervija grāmatas apjomā, sarunājoties ar viņa ilggadējo intervētāju Pēteri Zēvaldu. Latviski mēs esam piedzīvojuši citas viņa iniciētas intervijas - grāmatas iznākšanu - "Pasaules gaisma". Ja "Pasaules gaisma" šķita drusku tāda skandalozāka, jo atklāja pāvesta skatījumu uz aktuālajām Baznīcas sāpēm, tad šī grāmata "Pēdējais novēlējums" emeritētā pāvesta Benedikta XVI vārdos izpauž tādu kā retrospektīvu skatījumu uz viņa dzīvi, izglītību, ticības formāciju, pieskaras viņa dažādām darba dzīves atmiņām, vēsturiskajam fonam 2. pasaules kara laikā, mazāk komentējot pāvestības laika aktualitātes un notikumus.
"Pūļa neprāts" jeb Vai visi modernās domas eksperimenti ir patiešām droši?
Attēls: Kodoka.lv / Twitter
Man atklāti jāsaka, ka neko daudz par autoru iepriekš nebiju dzirdējis, taču lai par pasauli un tās norisēm varētu spriest un izdarīt secinājumus kaut cik objektīvi, ir nepieciešams iepazīt dažādus viedokļus un dažādus autorus. Tādēļ es, pamanot šo grāmatu un tās pieteikumu, nodomāju, ka man to noteikti nepieciešams izlasīt, jo tajā aplūkotās tēmas šobrīd ir "trendā", kā saka modernie jaunieši. Pēc grāmatas izlasīšanas pāris vakaros, jāsaka, ka ilgi nevarēju aizmigt, jo domas mijās pa galvu, formējās kāds nebūt savs viedoklis, līdz ar to, protams, miegs kavējās. Es galīgi negribu sacīt, ka mani spēj no iekšējā līdzsvara "izsist" kādas grāmatas paustās atziņas, taču nevaru neatzīt, ka šī Daglasa Marija grāmatas "Pūļa neprāts" tēzes un novērojumi darīja mani bažīgu, domājot par nākotni arī šeit, Latvijā. Īsumā - šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, kuram interesē modernās domas eksperimenti un cik tie ir droši vai nedroši cilvēces vēstures gaitas kontekstā, it īpaši, 21. gadsimtā, kad mums ir pieejamas tik daudz moderno tehnoloģiju un esam spiesti sadzīvot arī ar to nesto negatīvo pienesumu.
Īstens baudījums intelektam un dvēseles bagātināšanai jeb Umberto Eko «Prāgas kapsēta»
Fons: Photo by Krisztina Papp on Unsplash Kolāža: Didzis Kukainis
Ir pagājušas trīs nedēļas, kad iesāku lasīt šo Umberto Eko darbu "Prāgas kapsēta". Itāļu autors, izcils semiologs, filozofs, medievists un daudzu akadēmisku un mazāk akadēmisku darbu autors latviešu lasītājam ir labi pazīstams un viņa darbi pieejami. Es personīgi no šī rakstnieka darbiem esmu lasījis maz, taču, balstoties uz savām zināšanām vēsturē vai izpratnē par semiotiku un viduslaikiem, nolēmu, ka reiz šai savai Eko lasīšanas nevainībai jāpieliek punkts un ņēmu plauktā apputošo darbu un sāku lasīt. Darbs "Prāgas kapsēta" nav tā vieglākā literatūra, ne arī pati aizraujošākā no visa kādreiz lasītā, taču romāns ir iespaidīgu notikumu caurstrāvots un ir vērts kaut vienreiz izlasīt, lai bagātinātu savu intelektu un dvēseli, jo šis darbs patiešām veicina valodas bagātināšanos, kā arī domāšanu un līdzi sekošanu varoņu mistiskajām un pat mītiskajām gaitām.
Frīdrihs Hajeks un viņa eseja sociālajā filozofijā «Ceļš uz kalpību»
Fona attēls: Photo by Charl Folscher on Unsplash
Filozofijas grāmatas un filozofiskā doma mani ieinteresēja kopš laika, kad vidusskolas pēdējā klasē man bija tāds mācību priekšmets kā "Filozofija". Unikālā kārtā tajā laikā (tas bija divtūkstošo gadu sākumā) man šis vidusskolas kurss bija organizēts vienam pašam, jo klasesbiedri šo priekšmetu neizvēlējās un tā es vesela gada garumā uz filozofijas stundām gāju vienatnē un individuāli mācījos. Tad es arī apjautu, cik svarīgi ir būt domājošam un pasaules norises tvert daudz citādāk nekā to bieži vien tver sabiedrības vairākums, kuriem trūkst šī ieinteresētība filozofiskajā domā. Un tā kopš tā laika lielākā vai mazākā mērā, taču nepārtraukti palēnām esmu ar vienu vai otru filozofisku domu saskarē. Savas aizņemtības un dzīves intensitātes dēļ maz sanāk laika pieskarties filozofijas studēšanai un savas domāšanas veicināšanai tā un tik, cik man pašam gribētos, taču ik pa laikam tomēr es pieķeros pie avotiem un grāmatām, kuras mani uzrunā. Tā es nesen uzzināju, ka eksistē tāda "Konservatīvās domas bibliotēka", kurā šobrīd ir izdotas 3 grāmatas, par pārējām es domāšu nedaudz vēlāk, bet šobrīd esmu procesā, kad iepazīstu austriešu un britu ekonomista un domātāja Frīdriha Hajeka darbu "Ceļš uz kalpību" un šajā ierakstā dalīšos ar jums, mana bloga lasītāji, par tām atziņām un grāmatas fundamentālo sniegumu, kas varētu noderēt arī jūsu domāšanas veicināšanai un filozofiskajai interesei. Lai noder!
«Psihosomatiskā medicīna» - grāmata, kas sniedz būtiskas atbildes...
Foto: Rīgas Stradiņa universitāte (RSU)
Latviešu lasītājiem un interesentiem kļuvusi pieejama grāmata "Psihosomatiskā medicīna", kuras saturs balstīts jaunākajās medicīnas zinātnes atziņās, kuras apkopojušas divas izcilas RSU personības - docente, psihoterapeite un narkoloģe Velga Sudraba un "Veselības psiholoģijas" maģistrantūras studente Gunita Skaldere-Darmudasa. Psihosomatiskās medicīnas nozīme un aktualitāte šobrīd pasaulē tiek aktualizēta un novērtēta, jo tā ir medicīnas disciplīna, kura uz slimību cēloņiem cilvēkā raugās vispusīgi, līdz ar to neizslēdzot mūsu psihes un nervu sistēmas disbalansu no slimību izraisītāju faktoru loka, kam ir pierādīta būtiska loma daudzu slimību attīstībā un ķermeniskajās izpausmēs. Tādēļ arī šīs grāmatas apskata virsrakstā iekļāvu vārdus - "grāmata, kas sniedz būtiskas atbildes".
Izdzīvot ļaunuma mašinēriju un kļūt patiesi laimīgam - Edija Džeiku stāsts
Fona attēls: Photo by Ryan Faulkner-Hogg on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis
Dīvains salikums lasāms virsrakstā un vēl dīvaināks uz grāmatas vāka, vai ne? Jā, patiesi, mani arī ieinteresēja, kā tas var būt - izgājis cauri ļaunuma mašinērijai, izdzīvojis un kļuvis par laimīgāko cilvēku pasaulē? Tad nu, lūk - šis Edija Džeiku vēstījums ir tieši par to - kā izdzīvot, pārdzīvojot koncentrācijas nometņu šausmas, piedot, bet neaizmirst un izveidot sev tādu dzīvi, kuru ar prieku un laimes sajūtu nodzīvot vairāk nekā 100 dzīves gadu garumā. Stāsts vietām ir ļoti skarbs un šausminošs, taču, kā saka stāsta autors, "kamēr ir cerība, tikmēr ir dzīvība".
Vīriešu sevis izprašanas ceļojums uz nobriedušu vīrišķību caur arhetipu pasauli...
Fona attēls: photo by Tim Bogdanov on Unsplash; kolāža: blogeris Didzis (Didzis Kukainis)
Psiholoģijas, psihoterapijas un sevis izprašanas grāmatas allaž mani ir uzrunājušas un, domājams, saknes šādai sevis izzināšanai nāk no intereses par filozofiju, par antīko filozofu iedibināto ideju "Pazīsti pats sevi!". Mani noteikti vairs neuzrunā salkani un mierinoši teksti, mani spēj aizkustināt vien reālistiskas norādes uz iespējamu sevis paša pilnveidošanu un izpratni par savu paša esamību un tās būtību. Tādēļ es ar patīkamu satraukumu gaidīju iznākam šo lielisko grāmatu, kuras vāka attēls rotā šo ierakstu un kuru ir sarakstījuši divi savas jomas - Junga psihoanalītikas - praktiķi Roberts Mūrs un Duglass Džilets. Šīs grāmatas galvenais vēstījums ir parādīt vīriešiem viņu iespējamos attīstības un izaugsmes potenciālus, kā arī izgaismot nenobriedušas vīrišķības jeb infantīlas zēnības nesto iznīcību, ja tā netiek savaldīta un transformēta augšupceļošā enerģijā. Par šīs grāmatas vērtīgumu esmu pārliecinājies, aizvien lasot un līdztekus pašreflektējot tās sniegtās atziņas savā personībā.
«Varbūt es maldos» - budistu mūka gudrība dažādos dzīves mirkļos...
Attēlā: grāmatas vāka attēls un klātpievienotā kartīte
«Varbūt es maldos» ir viena no spēcīgāko atziņu piepildītajām grāmatām, kuras esmu pēdējā laikā lasījis... Un atkal - grāmata ar nāves ieskaņu un pieskaņu. Jo grāmatas autors grāmatas iznākšanas laikā jau bija devies mūžībā, pieņemot savu mirstīgumu cīņā ar ALS - amiotrofo laterālo sklerozi, kura nav ārstējama. Taču, septiņpadsmit gadus esot mūks budisma tradīcijā, savā darbā sniedz mums ikkatram daudz vērtīgu un viedu atziņu, kuras ar lielu pietāti un pamatoti esam aicināti iekļaut mūsu katra personīgajā pasaules uztverē un dzīvē, attiecībās ar sevi un apkārtējiem. Tādu lai mēs arī atceramies Bjērnu Natthiko Lindeblādu, šīs vieduma pērles autoru.
Gaudete et Exsultate! Christus Vivit! - Pāvesta Franciska divi apustuliskie pamudinājumi vienkopus...
Fona attēls: Photo by Nghia Le on Unsplash
Pāvestu apustuliskie pamudinājumi jeb, kā sauc teologi, ceļa vārdi dzīves līkločos, virziena rādītāji, domas «iestellētāji» - tā ir ļoti vērtīga lasāmviela ikkatram domājošam un dzīves vērtības vērtējošam un pārvērtējošam cilvēkam. Šajā vietā uzreiz vēlos sacīt - nevajag būt katolim, nevajag būt obligāti baznīcā gājējam, bet vienkārši būt cilvēkam, kuram interesē paplašināt savu vērtību un atziņu loku ar tām vērtībām, kuras nāk no pāvesta un sinožu jeb bīskapu tikšanos diskusijām. Protams, viss nav tik viennozīmīgi, kā to gribētu konservatīvākā bīskapu daļa, taču, lai arī ir diskusijas, tomēr šajos apustuliskajos pamudinājumos slēpjas diezgan liela dzīves un gara patiesība, caur kuru mēs varam atklāt daudz ko jaunu un aizraujošu arī savā personībā. Ne velti es divus pāvesta dokumentus apvienoju zem viena virsraksta: «Gaudete et Exsultate! Christus Vivit!» - latviski tas nozīmētu šo: «Priecājieties un gavilējiet! Kristus dzīvo!». Zīmīgs salikums, vai ne, draugi?
Vai migla klīdīs? jeb Meditācija par nezūdošo zūdamības izvēlēs...
Photo by
phillip belena on
Unsplash
Vai migla klīdīs? Tā ir nosaukts kāds pirmējais teologa un garīgā skolotāja Jura Rubeņa darbs. Bet šeit es nerunāšu par šo darbu. Es šo nosaukumu savai šai naksnīgajai meditācijai izvēlējos cita iemesla dēļ - domājot par mūsdienu pasaules apmāto prātu miglu.. vai tā jelkad klīdīs? Vai pienāks mirklis, kad pasaulīgie ļaudis apstāsies un apdomās viņu izdarītās zūdošās izvēles, kuras aiz sevis spējīgas atstāt vien pelnus un krāsmatas, bet kurām nav ilgstošas paliekamības?
Vāclavs Kaplickis «Raganu veseris» jeb Romāns par 17. gs. Ziemeļmorāvijas "raganu prāvām"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Līdz šim nebiju lasījis romānus par raganu prāvām, taču, lūkoju citas grāmatas, ieraudzīju šo darbu, jāsaka, ka nospriedu - vajadzētu sevi kaut kā izklaidēt un kaut ko no šīs jomas palasīt. Un mani uzrunāja arī grāmatas nosaukums, kas, kā zināms, ir ņemts no slavenā darba «Malleus maleficarum» jeb viduslaiku darba par raganām un to sodīšanu. Vēl viena lieta, kas mani piesaistīja šim darbam, bija tas, ka šis romāns ir balstīts vēsturiski faktoloģiskā materiālā, kuru apkopojuši 6 vēsturnieki, katrs nākdams no kāda reģiona, par kuru raganām vēstīts šajā darbā - Šumperkas, Mohelnices, Dobržihovices, Prāgas un Jesenīkas. Protams, gan jau sava daļa piederas arī autora radošajai spalvai, taču kopējā aina gūstama diezgan iespaidīga.
Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
Fona attēls: Photo by Aaron Burden on Unsplash
Mani allaž ir fascinējušas grāmatas, kuras sarakstījuši ārsti. Tāpat mani aizrauj lasīt darbus par nāves un dzīvības jautājumiem, jo tā, neskatoties ne uz ko, allaž ir un paliek savveida mistērija, par kuru ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Man grāmatplauktā palēnām veidojas nodalījums ar šādām grāmatām, gan ko mediķi sarakstījuši, gan arī par dzīvības un nāves jautājumiem no mediķu skatupunkta. Nesen es jums vēstīju par grāmatu «Nāves un dzīvības jautājums», kas arī ietilpst šo grāmatu kategorijā. Šīs grāmatas palīdz mums kā lasītājiem apzināties mūsu mirstīgumu, kā arī tam pienācīgi sagatavoties, cik nu tas vien ir iespējams.
Ko mēs varam gūt, lasot Lūcija Annēja Senekas «Vēstules Lucīlijam par ētiku»
Lai gan šī lieliskā antīkās literatūras pērle manā grāmatplauktā ir pasen un tikpat sen ir vēlme par to rakstīt, tā līdz šim arī nebiju saņēmies un pieķēries šīs idejas realizācijai. Tagad, kad atkal esmu mājās viens un varu nedalīti visu uzmanību veltīt kāda ārkārtīgi vērtīga ieraksta tapšanai, jāizmanto moments. Uz galda blakus datoram man stāv glāze baltvīna, fonā skan Palestrīnas dziedājumi, ir attiecīgs noskaņojums iedziļināties kādā patiešām vērtīgā grāmatā un tās vēstījumu nodot arī jums, mana bloga lasītāji. Līdz mūsdienām vien neliela daļa antīko domu ir nonākušas un Senekas «Vēstules Lucīlijam par ētiku» ir viens no pilnvērtīgākajiem seno domātāju, stoicisma filozofijas apkopojumiem, kurā nav senu, bet ir tikai mūžam aktuālu domu plūdums un kuru varam izmantot arī savas dzīves un ieskatu harmonizēšanai.
Jura Rubeņa deviņas Latvijai un sabiedrībai nozīmīgas runas...
Grāmatas vāka fragments
Garīguma un kontemplācijas skolotāja, teologa un mācītāja Jura Rubeņa vārds, domāju, nevienam Latvijas iedzīvotājam nav svešs. Ielūkojoties nesen iznākušajā Jura Rubeņa deviņu, nebūs pārspīlēts sakot, dzīves savijuma ar Latviju, visnozīmīgāko runu krājumam, esmu patiesi ļoti pārsteigts cik šīs runas ir sasaistītas ar manu un daudzu manas paaudzes cilvēku piedzimšanu un pieaugšanu šajā dievzemītē Latvijā. Sākot no grāmatā publicētās pēdējās jeb pirmās iespaidīgās runas Tautas frontes 1. kongresā 1988. gadā līdz pat Valstiskuma balvas pasniegšanas laikā teiktās runas 2021. gadā dvestajam iedvesmojumam dzīvot, būt, domāt, pieaugt, saprast sevi, savu vietu un pienākumu Latvijas valstī. Teologa un mācītāja Jura Rubeņa vārdi allaž ir bijuši nozīmīgi un teju izšķiroši Latvijas valsts notikumu līdzgaitnieki, tie ir bijuši iedvesmojoši un pravietiski, tie ir glābuši un devuši garīgu patvērumu dzīves notikumu mirkļos.. Šie vārdi nekad nav tukši, tie ir piepildīti ar dziļu un jēgpilnu saturu, tādēļ novēlu ikvienam sava bloga lasītājam šo grāmatu iegādāties, lasīt un pārlasīt, lai rastu skaidrību arī savā dzīvē, par saviem mērķiem šajos izaicinājumu pilnajos laikos.
«Nāves un dzīvības jautājums» jeb Par zaudējumu un jēgpilnu dzīvi...
Ē. Jaloma un M. Jalomas grāmatas vāka fragments
Baudu savu pelnīto atvaļinājumu universitātē, apciemoju draugus un kolēģus, veikalā mani uzrunāja mana studente no patoloģijas kursa, mājās pārnākot, pieķēros grāmatas lasīšanai. Piegāju pie iegādāto, bet vēl nelasīto grāmatu plaukta un izvēlējos vienu no visjaunākajām izdevniecībā «Zvaigzne ABC» izdotajām grāmatām - Ērvina Jaloma un viņa sievas, nu jau mūžībā aizgājušās Merilinas Jalomas kopdarbu «Nāves un dzīvības jautājums», par kuru un tās vēstījumu tad taps arī šīs manas pārdomas šajā bloga ierakstā.
Konrāds Pauls Līsmans «Izglītība kā provokācija»
Fona attēls: Photo by Karim Elmissiry on Unsplash
Domāju, ka nevienam vairs nav nekādu šaubu par to, ka es neesmu vairs ideālistisks jauneklis ar ārkārtīgi pozitīvu skatu uz dzīvi un nākotni. Dzīvojot šajos trauksmainajos laikos, kad Eiropas sirdī Ukrainā plosās Krievijas karaspēks, aizvien vairāk saprotu un mēģinu tvert zināšanas par daudziem procesiem, notikumiem, lietām un sakarībām. Ne tik daudz politiskā, bet vairāk vispārcilvēcīgā un sabiedrības domas kontekstā. Tādēļ man bija patiess prieks ieraudzīt grāmatnīcas virtuālajā plauktā šo vācu filozofa Konrāda Paula Līsmana grāmatu «Izglītība kā provokācija», kura, kā raksta pedagoģijas doktore Zanda Rubene, "provocē uz pārdomām". Tiklīdz es šo darbu atvēru, sāku lasīt, iedziļināties teksta domā un vēstījumā, es skaidri nojautu, ka šī grāmata ir par man ļoti būtisku tēmu - kā sevi un savu dzīvi veidot un formēt tā, lai nezaudētu izglītotību, inteliģenci, sirdsgudrību un aizvien to papildinātu un pilnveidotu.
Tiesneses un profesores Sanitas Osipovas neievēlēšana AT - bīstams signāls demokrātijai...
Tiesnese un profesore Sanita Osipova. Attēls: LSM.LV
Uzreiz teikšu - neesmu jurists un pat ne tuvu šai cunftei, taču kā pilsonis, kuram augstā vērtē ir demokrātija un ikviena cilvēka cieņa, šodienas Saeimas balsojums par tiesneses un profesores Sanitas Osipovas neievēlēšanu par Augstākās Tiesas tiesnesi izsauca savveida iekšēju sašutuma vētru. Daudz diskutēju tviterī, taču gribas domas salikt vienkopus un drusku plašāk apskatīt, tad nu izdomāju, ka uzrakstīšu šim veltītu rakstu. Līdz šim par juridisko specialitāti esmu vien interesējies kā parasts ierindas pilsonis, kā likumpaklausīgs pilsonis, tomēr demokrātiskā iekārtā mums ir iespēja runāt un to es vēlos izmantot.
Normans Olers «Totālais skurbums. Narkotikas Trešajā Reihā»
Fona attēls: unsplash.com
Šo Normana Olera grāmatu par narkotikām Trešajā Reihā jau izlasīju diezgan pasen, tikai kaut kā atlikās un atlikās apraksta rakstīšana. Tad nu esmu pieķēries un mēģināšu uztapināt nelielu ieskatu tajā, ko mums autors vēsta gan par paša fīrera Ādolfa Hitlera aizraušanos ar dažādām stimulējošām vielām, gan ar viņa līdzgaitnieku un līdzstrādnieku, piemēram, Gēringa aktivitātēm šajā jomā. Tādu, no dažādām apskurbinošām un stimulējošām vielām, atkarīgo nebija maz, tās bija plaši pieejamas un Trešajā Reihā speciāli attīstītas un izplatītas vielas, lai, zināmā mērā, aizmiglotu patiesu skatu uz dzīvi un norisēm ne vien fīreram, bet arī parastajai vācu tautai. Ne velti autors grāmatai raksta nevis tradicionālo priekšvārdu, taču tā vietā viņš to nodēvē par "lietošanas instrukciju" - gan grāmatas satura nozīmē, gan arī plašākā kontekstā, aplūkojot vēstures batālijas, kādas tās labi ir saredzamas no mūsdienu skatu punkta. Protams, šī grāmata nepretendē uz zinātniskas pētniecības publikācijas statusu, taču, kā norāda autors, "tas, kas šeit tiek likts priekšā, ir ar tradīcijām, nesaistīta, neparasta, saraustīta perspektīva. [..] Vācijas vēsture šeit netiek pārrakstīta vai uzrakstīta no jauna, bet nedaudz precizēta".