Mišels de Montēņs un viņa esejas kā dzīves pārdomu avots...

Montēņa eseju krājumi manā grāmatplauktā. Foto: Didzis Daniels Kukainis

Franču esejists Mišels de Montēņs ir viens no maniem tuvākajiem autoriem. Ne vien tādēļ, ka viņa esejās varu rast dvēseles mierinājumu un padziļināt savu izpratni par cilvēka dabu un rīcību dažnedažādos apstākļos un situācijas, kas jebkuros laikos cilvēka dabā ir bijušas vienas un tās pašas, bet arī smelties dziļu inteliģenci, lasot viņa nemitīgo atsaukšanos uz antīkiem autoriem un latīņu valodas citātiem. Mani allaž ir saistījušas vēsturisku autoru darbi un Montēņs ir viens no tiem esejistiem un dzīves filozofiem, kura darbus es allaž augstu vērtēju, pārlasu un apceru. Arī tādēļ, lai gūtu iedvesmu un ierosmi kādam jaunam ierakstam blogā. Tad nu šoreiz - atkal kaut kas nedaudz no Montēņa manā apcerējumā.

Montēņs pats un es līdz ar viņu galīgi nepretendējam uz vienīgo pareizo viedokli, jo nevienos laikos nekas nav nepareizāks kā dogmatiska vienīgās pareizās domas un viedokļa sludināšana. Es, lasot Esejas, vienkārši pārdomāju kādus dzīves notikumus, paraugos gan uz savu, gan citām dzīvēm no cita skatupunkta, kas palīdz savā veidā salīdzināt nemainīgo par un ap cilvēka iedabu un piedzīvotajām situācijām. Vienvārdsakot - Montēņa Esejas lai ikvienam kalpo kā savveida spogulis uz sevis paša domāšanu un ekspektāciju izgaismošanu prātā.

Oriģinālās Montēņa Esejas ir sarakstītas trijos biezos sējumos, manā plauktā ir vien padomju gados izdotie dažu eseju tulkojumi, kā arī nu jau sen likvidētās izdevniecības "Nordik" izdotais eseju krājums, kurā ir izlases kārtībā apkoptas 8 esejas no pilnā 3. Montēņa Eseju sējuma. Ja padomju laiku sējumi ir izdoti laika posmā starp 1981. un 1984. gadu, tad "Nordik" izdevums ir stipri jaunāks, tas iznācis 2010. gadā. Padomju laiku tulkojumus veicis Pēteris Zvagulis, jauno laiku tulkojumu - cienījamā Dagnija Dreika. Nedaudz par Montēņa Eseju krājumiem var lasīt arī internetā pieejamajā Ofēlijas Sproģeres rakstā "Jaunajā gaitā".

Iesākumā nedaudz ieskatīsimies latviski izdoto Eseju tematikā. 1. grāmatā ir publicēti Eseju fragmenti no oriģinālās 1. grāmatas un starp esejām rodamas tēmas par mērķiem un to sasniegšanas dažādajiem līdzekļiem, par laba un ļauna atšķiršanas priekšstatiem, par mūsu laimi, par spēju filozofēt, par nodoma dažādajiem risinājumiem, par bērnu audzināšanu un citas. Otrajā grāmatā rodami eseju fragmenti no oriģināla Eseju 1. un 2. grāmatas un aplūkotās tēmas ir: par likteņa saprātīgumu, par ļaužu nevienlīdzību, par mūsu spriedumu nedrošību, par senatnes vīru taupīgumu, par vecumu, par žūpību u.c. Trešajā padomju gados izdotajā grāmatā rodamas esejas no 2. Eseju sējuma un viena eseja no 3. Eseju sējuma - par derīgo un par godprātīgo. Tāpat šeit ir esejas par grāmatām un to sniegto noderīgumu, par apziņas brīvību, par slavu un par iedomību, kā arī Sabundas Raimonda apoloģija, Kejas salas paraža un Stāsts par Spurinu, kā arī dažas citas esejas. 

Šo grāmatu ievadus ar laikmeta skaidrojumiem un situācijas izklāstiem ir sarakstījis Vilnis Zariņš, tie sniedz ļoti skaidru ievadu Montēņa eseju tematikas apstākļos, kā arī grāmatu beigās ir eseju tulkotāja Pētera Zvaguļa piezīmes, kā arī katras grāmatas pašās beigās ir atsauces, uz kurām ir norādes attiecīgajos tekstos. Šīs grāmatas ir ar patiesi dziļu saturu un var būt noderīgas ikvienam filozofiskās domas interesentam. Runājot par 2010. gadā izdevniecībā "Nordik" iznākušo Eseju krājumu "Raudzes", kurā ir publicētas esejas no Montēņa Eseju 3. sējuma, to tematika ir tikpat dažāda kā iepriekšējās grāmatās - par nožēlu, par trim biedrošanās veidiem, par sarunu mākslu, par savas gribas pārvaldīšanu, par klibiķiem, par fizionomiju un par pieredzi, kā arī dažas citas. Kā mēs varam redzēt, eseju tematika ir dažāda, ka nebūt nav jābaidās tās sākt lasīt no jebkuras esejas jebkurā grāmatā, jo nav tādas vienotas eseju celtnes, kuras pamatus būtu jāvairās izpostīt, sākot lasīt no ne tās pareizās vietas. Dagnijas Dreikas tulkoto eseju krājumā, diemžēl, nav nekādi komentāri nedz no tulkotājas, nedz kāda cita speciālista un arī tekstā norādītās atsauces ir uzreiz rodamas katras lappuses apakšā bez jebkādiem diži izvērstiem skaidrojumiem, vien pati nepieciešamākā informācija lasītā teksta domātā konteksta uztverei. 

Man ik pa laikam uznāk vēlme pēc vientulības, bet kad tā pārāk daudz un ilgi ievelkas, tad es atkal alkstu būt vairāk sabiedrības vidū. Taču ikdiena sabiedrībā un ar ļoti daudz ļaužu man apkārt izsūc spēkus, kad, pārnākot mājās, neko citu nevēlos, kā vien sevis paša, grāmatu un mūzikas pasauli. Montēņs esejā par vientulību saka šādi: "Tādējādi nepietiek ar to vien, ka mēs norobežojamies no cilvēkiem, nepietiek tikai mainīt dzīves vietu - vajag atbrīvoties no pūļa īpašībām, kuras iesakņojušās mūsos, vajag pašam no sevis šķirties un tad atgūt sevi no jauna." Jā, sevis atgūšana un atbrīvošanās no pūļa īpašībām ir iespējama vien vienatnē, tādēļ es ļoti novērtēju laiku ar sevi un grāmatu, tā ir tāda privilēģija, kuru mūslaikos daudzi ne var, ne pat spēj izbaudīt. Bet tā ir dziedinoša un ārkārtīgi vērtīga laika pavadīšana - sevis sakārtošana un harmonizēšana, lai pūlī nenojuktu un nesāktu sekot pūļa vērtībām!

Visi filozofi - dzīves vai akadēmiskie, man tā domāt - piekritīs Montēņam, ka "visauglīgākais un dabiskākais mūsu prāta vingrinājums, pēc manām domām, ir saruna". Saruna rosina vismaz divas lietas - spēju klausīties un ieklausīties, kā arī sadzirdēt otru un empātiski atvērties otra problemātikai. Saruna veicina spriešanas spēju un tādēļ šaruna nedrīkst pārvērsties par virspusēju pačalošanu, bet tai jābūt kā skaidram ūdenim, dziļam un veldzējošam. Patiesa saruna ved uz cilvēku sirdīm, tādēļ es allaž neatsakos no sabiedrības, ja tur ir paredzēta saruna, kā es to uztveru un saprotu. Kā vēstī Montēņs, izrādīšanās ar tukšu vāvuļošanu nav godavīra cienīgi, tādēļ es lūkojos uz sarunu kā uz sastapšanos ar otru cilvēku, lai saruna ir spēcinoša otram un savā veidā apvārsni un savveida empātiju veicinoša arī man pašam. Saruna ir augstākā māksla, kas var patiesi būt starp diviem draugiem, tādēļ es allaž gūstu apstiprinājuma vārdus pie Montēņa un arī Platona un citiem filozofiem, iesaku ar to nodarboties arī citiem un tā savu cilvēcīgo lietu izpratni vest tuvāk augstākajiem apvāršņiem. Lūk, kaut šajos divos nelielajos domu eksperimentos ieraugām nelielu daļu no Montēņa kā dzīves pārdomu avota un iedvesmotāja, bet tas varētu būt labs sākums iesākt iedziļināties viņa Esejās! 

Turpinājums par Montēņa Esejām kā dzīves pārdomu avotu sekos!