Irene Valjeho «Papiruss» jeb Grāmata par grāmatu aizsākumiem... (1. daļa)

Foto: Žurnāls Ir

"Mēs esam vienīgie dzīvnieki, kas sacer stāstus, aizbaida tumsu ar pasakām un, pateicoties spējai stāstīt, iemācās sadzīvot ar haosu; esam vienīgie, kas uzpūš pavarda ogles ar savu vārdu dvesmu, vienīgie, kas mēro tālus ceļus, lai savus stāstus aizgādātu svešiniekiem. Un, kad mūsu stāsti kļūst kopīgi, mēs pārstājam būt sveši." Šis citāts ir vārdi no Irenes Valjeho grāmatas "Papiruss" epiloga teju pašās grāmatas beigās, kurus uzšķīru, lai palūkotos, kas tad tur pēdējās lappusēs atrodas... Šīs pārdomas, kuras rakstu šeit un tagad, un kuras jūs lasāt, ir tikai pirmā daļa, jo neesmu vēl visu grāmatu izlasījis. Esmu ticis vien apmēram pusē. Grāmata ir tik ļoti pilna ar vēsturi, ar antīko pasauli, ar vēstures elpu un atsaucēm, ka to nevar lasīt kā vieglu romānu, tā ir teju vēstures grāmata, kuru lasu vienlaicīgi iedziļinādamies antīkajā filozofiskajā domā un autoros, un arīdzan - kā vispār grāmatas nonākušas līdz mūsdienām. Taču par visu pēc kārtas.

Viens no pēdējiem citātiem, līdz kuram esmu ticis šīs grāmatas lasīšanas laikā, skan sekojoši (un šeit der apdomāt zināmu sasaisti ar mūslaiku attieksmi pret grāmatām, lasīšanu, intelekta izkopšanu un zināšanām kā tādām!):

"Bibliotēkas, skolas un muzeji ir vārīgi veidojumi, kas nespēj ilgi izdzīvot vardarbības ielenkumā. Manā iztēlē senā Aleksandrija ietinas skumjās, ko jūt daudzi izglītoti, rāmi, miermīlīgi cilvēki, kuri paši savā pilsētā jūtas kā beztiesīgi svešinieki, zaudējuši atbalstu, būdami pakļauti fanātisma gadu šausmām. Pallads, vecais literatūras skolotājs, rakstīja: "Visu mūžu pavadīju sarunās ar mirušajiem, tai mierā, ko sniedz grāmatas. Mēģināju raisīt apbrīnu nicīgā laikmetā. No sākuma līdz beigām esmu bijis tikai mirušo konsuls."" (Papiruss, 205. lpp.)

Fona attēls: Photo by Art Institute of Chicago on Unsplash

Viena lieta, kas ar šīs grāmatas saturu gan ir jāsaka, tā nav grāmata par grāmatu vēsturi kā tādu kopumā līdz teju mūsdienām, bet šī grāmata ir principā tāds atskats par to, kā vispār grāmata kā veidojums sākās. Tālākais periods šajā grāmatā ir antīkie laiki, romiešu un grieķu kultūra. Principā šī grāmata ir par to, kā no pirmajām māla plāksnītēm, iekalšanas akmenī un tamlīdzīgi nonācām līdz papirusa tīstokļiem, kas ir modernās grāmatas priekštecis. 

Protams, viena no ļoti uzteicamajām lietām ir šīs grāmatas tulkotāja Dace Meiere. Viņas valodas izjūtu, stilu un uzrunājošos teikumus diezin vai var nejust, ja patiesi iedziļinās un ar lēnu baudu lasa lappusi pa lappusei. Tādēļ jau es ievadā rakstīju, ka esmu tagad tikai grāmatas pusē ticis un šis ieskats ir par šīm pirmajām teju 200 lappusēm. Šī noteikti nav grāmata, ko kā lubu romānu var "izraut cauri" vienā naktī... Varbūt, protams, kļūdos, taču šī grāmata, tās vēstījums ir tik vēsturiski piesātināts, ka vienkārši nekādā veidā nelasās ātrāk. Vismaz man. 

Viens no pirmajiem teikumiem, kas mani uzrunāja it īpaši, rodams 15. lappusē, kur autore saka: "Sastatot grāmatu cenu ar īres cenām pilsētā, kurā es dzīvoju, jāsecina, ka manas grāmatas ir dārgi īrnieki, taču esmu pārliecināta, ka tās visas kopā [..] padara mitekli mājīgāku." Šeit noteikti nevar nepiekrist. Šeit noteikti var rast un vilkt paralēles ar Cicerona izteikumu par to, ka māja bez grāmatām ir kā ķermenis bez dvēseles. Vismaz tādas bija manas pirmās asociācijas. 

Irēnes Valjeho "Papiruss" aizsākas ar stāstu par to, kā veidojās pirmā lielā un nopietnā vispasaules bibliotēka, kuru mēs zinām kā Aleksandrijas Bibliotēku senajā Ēģiptē. Šie apraksti par to, kā tika gādātas grāmatas šai diženajai bibliotēkai ir tik fascinējoši, ka lasīšanas gaitā tu savā galvā veido attēlu un iztēlojies, kā šie ziņneši dodas pa pasauli meklēt grāmatas (papirusus) pa visu pasauli, ko nogādāt Aleksandrijā pēc valdnieka pavēles. 

Pati autore par šī darba tapšanas ieceri un mērķi raksta šādi:

"Tāpēc es nolēmu nopietni pievērsties šim pētījumam. Pašā sākumā bija jautājumi, milzums jautājumu. Kad parādījās grāmatas? Kādi noslēpumaini stāsti ieskauj pūliņus tās pavairot vai iznīcināt? Kas pa ceļam tika nozaudēts un kas izglābās? Kāpēc dažas grāmatas kļuva par klasiku? Cik lielus zudumus ir nodarījuši laika zobi, uguns nagi, ūdens inde? Kuras grāmatas tika vislielākajās dusmās sadedzinātas, un kuras - ar vislielāko kaislību pārrakstītas? Vai tās bija vienas un tās pašas?" (16. lpp.)

Tie, kuri mani zina nedaudz labāk, zina manus nopietnu un ievērojamu grāmatu lasīšanas paradumus - lasu es ļoti iedziļinoties un ar krāsaino līmkarodziņu iepakojumu blakus, jo cenšos grāmatas īpaši neķēpāt, bet aizraujošās un īpašas atcerēšanās vērtās vietas atzīmēju ar marķējošu līmkarodziņu. Tā arī šī grāmata, tās sānu mala ir spilgti krāsains pierādījums tam, ka šajā izlasītajā grāmatas pusē ir neskaitāmas atcerēšanās un citēšanas vērtas vietas. Noteikti, ka es ar dažām ar jums dalīšos arī šajā ierakstā. Es mazāk varbūt vēstīšu par grāmatas saturu un sižetu, kā vairāk par autores domām un atziņām, kas spēj uzrunāt, likt aizdomāties, atcerēties un domāt - kāda ir mūsu attieksme pret grāmatām un kur tām ir vieta mūsu dzīvēs?

Principā man noteikti jāpiekrīt grāmatas autores paustajai atziņai, ka grāmatas un bibliotēkas kalpo kā līdzsvars bezdibeņa malā. Un uz to balstījās arī Aleksandrijas bibliotēkas izveides mērķi, jo tā "bija maģiska enciklopēdija, kas sakopoja antīkās pasaules zinības un izdomājumus, lai neļautu tiem izkliedēties un nozaudēties. Bet vienlaikus tā tika iecerēta kā pilnīgi jauna tipa telpa, no kuras ceļi stiepsies uz nākotni." (35. lpp.) Tāpat, šo grāmatu lapojot, mēs, kas esam tagad sasnieguši kādu nopietnāku brieduma vecumu un biežāk mūs piemeklē nostaļģija, varam vairāk izprast seno ļaužu domāšanu. Kaut ko līdzīgu mēs sastopam arī šajā grāmatā, kad lasām par senajiem laikiem, vēstures elpa un nostaļģija pēc aizgājušā bieži vien bija dzinulis aizgājušos laikus un laikmeta domas iekļaut lasāmos tekstos, kas būtu pieejami pēc vajadzības un izglītības nolūkos. Sākotnēji vien valdniekiem un viņu pieaicinātajiem gudrajiem zinību vīriem, vēlāk vēstures gaitā attīstoties arī skolām un publiskajām lasītavām. Bet aizsākums tam visam ir bijušas nemitīgās alkas baudīt pagātnes zelta laikmeta domas un viedo vīru pamācības. 

Ne velti man tuvākas ir dziļu domu caurstrāvotas grāmatas un arī šī grāmata ierindojas šajā kategorijā, jo vēsture, personāži, notikumi, grāmatas jeb papirusi un bibliotēkas, kas ir uzskatāmas par dvēseles dziedniekiem, sniedz ārkārtēju iespēju ceļot laikā, izprast un pārdomāt to, kādai kultūrtelpai mēs piederam, kas ir mūsu dziļākais prāta pamats un uz ko mēs balstām savu zināšanu vai, gluži pretēji, no kā mēs atteiktos un ko zaudētu, ja nelasītu dvēseles dziednīcas zāles un galvā neveidotu savus kinematogrāfiskos sižetus. Bet, ar nožēlu jau jāsaka, ka tā mūslaikos ir teju zudusi prasme - lasīt un vienlaikus iztēloties notikumus, kas risinās lappušu teksta tīklojumā.

"Pirms drukas izgudrošanas ikviena grāmata bija unikāla. [..] Grāmatu izgudrošanas vēsture ir stāsts par cīņu ar laiku pūlēs uzlabot tekstu fizisko nesēju taustāmos un praktiskos aspektus - ilgtspēju, cenu, izturību, vieglumu. Katrs solītis uz priekšu, lai arī cik niecīgs tas būtu, palielināja vārdu izdzīvošanas iespēju." (66.-67. lpp.)

"Tas ir liels paradokss: mēs nākam no zudušas pasaules, kurā varam ielūkoties tikai tad, kad tā pazūd. Mūsu priekšstati par mutvārdu kultūru nāk no grāmatām. Spārnotos vārdus mēs pazīstam tikai ar to pretstata - nekustīgo rakstības vārdu - starpniecību. Reiz pierakstīti, šie stāstījumi uz visiem laikiem zaudēja plūstamību, lokanību, improvizācijas brīvību un daudzos gadījumos arī savu īpatnējo valodu. Lai šo mantojumu saglabātu, vajadzēja to nāvīgi ievainot. [..] Pasaules apdomāšanas amats pastāv, vienīgi pateicoties grāmatām un lasīšanai, proti, tas iespējams tikai tad, kad varam redzēt vārdus un tos nesteidzīgi apdomāt, nevis tikai dzirdēt tos izrunātus straujā runā, kas aizplūst kā upe." (91.-92. lpp.)

Esmu bieži paudis savas bažas un pārdomas par to, ka bez lasīšanas un ar roku rakstīšanas nav domāšanas un analītisko spēju attīstības, mūsdienās plaši proponētās kritiskās domāšanas attīstības. Lasīšana veicina domāšanu, rosina iztēli, ja mēs vēl tai pievienojam arī pārdomu pierakstīšanu, tā veicina runas un domas attīstību un izaugsmi. Ir ļoti skumji apzināties, ka mūsdienu izglītībā, pateicoties bēdīgi slavenajai reformai "Skola 2030", līdz minimumam ir samazināta lasīšanas nepieciešamība un tā vietā tiek izmantoti zūmi, tīmi, kahūti, rīli, tiktoki, tviči u.c. modernās pasaules nedomāšanu un nelasīšanu veicinoši elementi. Arī Valjeho saka: "Lasīšana un rakstīšana iet roku rokā un viena bez otras nevar iztikt." (117. lpp.)

Nodaļā, kurai dots virsraksts "Pirmā grāmata", mēs varam lasīt šādi: 

"Senākās Eiropas grāmatas nav saglabājušās kā arheoloģiski atradumi. Papiruss ir nenoturīgs un trausls materiāls, kas mitrā klimatā neizdzīvo ilgāk par divsimt gadiem. Šodien vienīgi dažos senos grieķu tekstos mēs varam atrast pirmoreiz pieminētas konkrētas, reālas grāmatas, kuras kāds redzējis un kurām kāds pieskāries kādā vietā, kuras nosaukumu tam labpaticies atcerēties. [..] Grieķu filozofijas piedzimšana sakrita ar grāmatu jaunību, un tā nebija nejaušība. Atšķirībā no mutvārdu komunikācijas, kas balstījās tradicionālajos stāstos, kuri bija pazīstami un viegli iegaumējami, rakstība ļāva radīt sarežģītu valodu, ko lasītāji varēja uzsūkt un apdomāt lēni un nesteidzīgi. Turklāt kritisko garu vieglāk ir izkopt tam, kurš tur rokās grāmatu un var pārtraukt lasīšanu, atgriezties atpakaļ, pārlasīt un apstāties padomāt, nekā tam, kurš apburts klausās rapsoda skandējumā." (121. lpp.)

Tāpat, lasot šo grāmatu pirmsākumu vēstures apskatu, var uzzināt diezgan daudz jaunas informācijas, kura ir visnotaļ saistoša. Arī mūsdienu Youtube un TikTok kontekstā. Un tas ir Hērostrata sindroms. Izrādās, tas ir psiholoģisks traucējums, kas pielīdzināms ekshibicionismam un patoloģiskai slavas kārei par katru cenu. Tostarp, pastrādāt barbarisku nejēdzību, lai tikai gūtu savas 5 minūtes slavas. Tāds bija Hērostrats un tagad tādi hērostrati ir pilns tīmeklis, noteikti katrs no mums, kas esam domājoši un kritiski analizējoši, varam šādus hērostratus minēt, vai ne? Tādēl es tiešām jūsmoju par bagātīgām un uz domāšanu, analizēšanu rosinošām grāmatām, kāda nenoliedzami ir šī Irēnes Valjeho grāmata un kuru iesaku iegādāties un izlasīt, pārlasīt ikvienam kārtīgam grāmatu draugam.

"Kad tu kādam pārdod grāmatu, tu viņam nepārdod vienkārši divpadsmit unces papīra, tintes un līmes, tu viņam pārdod veselu jaunu dzīvi. [.] es esmu apkrāvies ar mūžīgo glābiņu, jā, kundze, glābiņu viņu sīkajiem, sanīkušajiem prātiņiem, bet ir grūti viņiem to ieskaidrot." (128. lpp.)

Lasot šo darbu līdz šim un ticu, ka arī grāmatas II daļā, lasītājs sastopas ar daudziem jo daudziem citātiem, pārstāstiem, atstāstiem, atsaucēm uz citiem darbiem, līdz ar to, vismaz es, esmu papildinājis savu vēl lasāmo un iepazīstamo darbu sarakstu, literārā mantojuma spožumu, kuru vēlos izprast un izzināt, lai bagātinātu savus dvēseles kambarus ar vienmēr aizraujošu domu ceļabiedru viedumu un atziņām. Tā, piemēram, te ir tikai viens piemērs, bet grāmatā ir neskaitāmi - Rišards Kapuščinskis un viņa "Ceļojumi ar Hērodotu". Kurš ir dzirdējis par šādu darbu, kurš - lasījis? Un tā, vagojot interneta dzīles, saraku sev jaunu literatūras pērli, ko kādā brīvā brīdī iepazīt. Es skaidri apzinos, ka mans kā cilvēka mūžs ir daudz par īsu, lai izlasītu visu, ko vien vēlētos izlasīt un izzināt, taču.. vai galvenais nav centība un cerība, un vēlme tiekties pēc aizvien jauniem izzināšanas apvāršņiem, jo izglītība un zināšanas ir vienīgās, ko neviens nekad nevar mums atņemt? Un tā arī vēsta Irēnes Valjeho grāmatas "Papiruss" manis izlasītā pirmā grāmatas puse. Uz tikšanos nākamajā pārdomu daļā! 

"Hellēniskās globalizācijas veiksmīgākie bērni, tie, kuri varēja atļauties mācīties ilgāk un apgūt vairāk par pašiem pamatiem, saņēma būtībā literāru izglītību. Pirmkārt, tāpēc, ka viņu vecāki augstu vērtēja vārdus - komunikatīvās spējas, kā mēs teiktu šodien, skaidri plūstošu valodu un izteiksmes bagātību, ko var apgūt, lasot dižākos autorus. Antīkās pasaules iemītnieki bija pārliecināti, ka tas, kurš neprot labi runāt, neprot arī domāt. "Grāmatas kustina lūpas" - tā vēsta kāds romiešu sakāmvārds." (175. lpp.)