Augustīns un viņa «Confessiones» - tagad grāmata atkal pieejama latviski...

Attēls:  Photo by Xuan Ma on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Cik bieži mēs patiesi apstājamies un pajautājam sev: kas es esmu un kāpēc rīkojos tā, kā rīkojos? Tieši šo jautājumu meklējumu ceļu apraksta Svētā Augustīna Confessiones – stāsts par ceļojumu no personīgā haosa uz iekšējo mieru. 4. gadsimta Romas impērijā dzīve bija pilna izaicinājumu un pretrunu, un Augustīns, piedzīvojot gan grēku, gan meklējumu smagumu, atklāj sev un lasītājiem ceļu uz ticību un pašizziņu. Viņa pieredze joprojām rezonē mūsdienu cilvēka dzīvē: ikdienas rutīna un digitālais haoss bieži nosedz mūsu iekšējo pasauli, bet Augustīna pārdomas par grēku, atziņu un transformāciju atgādina, cik aktuāla joprojām ir drosme iepazīt sevi patiesībā.

Klasiskie teksti mēdz dzīvot vairākās dzīvēs. Viena ir to sākotnējā vēsturiskā eksistence, cita — to recepcija dažādos laikmetos, bet vēl cita — tulkojumu dzīve, kas bieži vien kļūst par īsto klasikas pastāvēšanas veidu konkrētā valodā. Tieši tādēļ jaunais latviskais izdevums — "Atzīšanās" — ir notikums, kas pārsniedz vienkāršu grāmatniecības faktu. Tas ir arī kultūras un intelektuālās pašapziņas jautājums.

Autors — Hiponas Augustīns — sarakstīja savu darbu Confessiones ap 4. gadsimta beigām, un tas joprojām ir viens no visvairāk komentētajiem tekstiem Rietumu intelektuālajā vēsturē. Tajā satiekas teoloģija, autobiogrāfija, filozofija un literatūra. Taču, lai cik paradoksāli tas skanētu, šis teksts vienlaikus ir arī viens no personiskākajiem darbiem, kāds jebkad sarakstīts: tas ir mēģinājums izprast paša dzīves trajektoriju kā ceļu pie patiesības.

Latviešu tulkojuma otra dzīve

Latviskajā kultūrtelpā "Atzīšanās" pirmo reizi pilnībā parādījās 2008. gadā izdevniecības “Liepnieks & Rītups” sērijā Ad fontes, kur tulkotāja Laura Hansone piedāvāja latīņu–latviešu paralēltekstu. Tas bija akadēmisks izdevums — rūpīgs, filoloģiski orientēts, paredzēts gan klasisko studiju studentiem, gan lasītājiem, kuri vēlējās skatīt tekstu oriģinālvalodā.

Jaunais izdevums, kas nesen iznācis tikai latviešu valodā, būtībā ir šī paša tulkojuma pārskatīta un stilistiski slīpēta versija. Taču šis formālais fakts neizsaka galveno: teksts ir pārvietots citā lasīšanas režīmā. Paralēlteksta pazušana padara darbu mazāk akadēmiski “instrumentālu”, bet vairāk literāru un eksistenciālu. Tas kļūst par grāmatu, ko var lasīt — nevis tikai studēt.

Šāds pārvietojums ir būtisks. Klasiskie teksti bieži vien dzīvo starp divām ekstremajām situācijām: tie vai nu kļūst par filoloģisku relikviju, vai arī par populāru citātu krātuvi. Labs tulkojums spēj izvairīties no abām.

Kāpēc "Atzīšanās" joprojām ir aktuāls teksts

Daudzi filozofi ir uzsvēruši, ka šis darbs ir viens no pirmajiem īstajiem introspektīvās apziņas tekstiem. Modernajā filozofijā to bieži saista ar subjektivitātes dzimšanu — procesu, kas vēlāk kulminēs pie Renē Dekarta un viņa slavenā cogito. Taču Augustīna gadījumā introspekcija nav epistemoloģisks eksperiments. Tā ir garīga prakse.

Viena no visvairāk citētajām rindām skan: “nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatdusas Tevī.” Šī frāze nav tikai teoloģiska formula. Tā ir arī antropoloģiska diagnoze. Cilvēks Augustīnam ir būtne, kurai piemīt strukturāls nemiers — pastāvīga kustība starp vēlmēm, kļūdām un patiesības meklējumiem.

Tieši šeit slēpjas darba pārsteidzošā modernitāte. Lasot "Atzīšanās", nereti rodas sajūta, ka tas ir gandrīz psiholoģisks teksts. Augustīns analizē atmiņu, laika pieredzi, vēlmi un identitāti ar intensitāti, kas dažbrīd atgādina gan fenomenoloģiju, gan modernās introspekcijas tradīciju. Ne velti šim tekstam pievērsušies arī 20. gadsimta domātāji, sākot ar Hannu Ārenti un beidzot ar Ludvigu Vitgenšteinu.

Tulkojuma filozofija

Tulkojot Augustīnu, problēma nekad nav tikai valoda. Tā ir arī koncepciju pārnešana starp kultūrām.

Latīņu tekstā svarīgi termini — confessio, memoria, interioritas — satur bagātu semantisku lauku. Piemēram, confessio Augustīnam nozīmē gan grēku atzīšanu, gan slavināšanu, gan patiesības apliecinājumu. Latviskais “atzīšanās” šo daudzslāņainību saglabā tikai daļēji, tomēr tas ir viens no labākajiem pieejamajiem risinājumiem.

Tulkotājas darbs šeit ir īpaši nozīmīgs: tas prasa ne tikai valodisku kompetenci, bet arī filozofisku jutību. Tekstam jāpaliek pietiekami tuvu latīņu sintaksei, lai nezaudētu Augustīna domas ritmu, bet vienlaikus tam jāskan kā dzīva latviešu valoda.

Jaunais izdevums šajā ziņā šķiet apzināti orientēts uz plūstošāku lasīšanu. Tas ļauj tekstam iegūt literāru elpu, kas dažkārt paralēltekstos mēdz tikt apslāpēta.

Klasika kā kultūras infrastruktūra

Mazās valodās klasikas tulkojumi nav tikai filoloģiski projekti. Tie ir kultūras infrastruktūras elementi.

Bez šādiem tekstiem nav iespējama pilnvērtīga intelektuāla diskusija. Filozofija, teoloģija, literatūra un pat politiskā domāšana gadsimtiem ilgi ir veidojusies dialogā ar Augustīnu. Ja šis dialogs latviski nav pieejams, kultūra kļūst atkarīga no starpvalodām — visbiežāk angļu vai vācu.

Tāpēc jaunais Atzīšanās izdevums ir vairāk nekā tikai grāmata. Tas ir atgādinājums, ka klasiskā tradīcija var un drīkst dzīvot arī latviešu valodā.

Lasīt Augustīnu šodien

Lasīt Augustīna "Atzīšanās" 21. gadsimtā nozīmē sastapt tekstu, kas vienlaikus ir ļoti sens un pārsteidzoši mūsdienīgs. Tajā ir reliģiska dedzība, kas var šķist sveša sekulāram lasītājam, bet tajā ir arī intelektuāls godīgums, kas joprojām rezonē.

Augustīns nepiedāvā vienkāršas atbildes. Viņš piedāvā kaut ko citu — radikālu pašizpētes modeli. Šajā ziņā "Atzīšanās" var lasīt ne tikai kā kristīgu tekstu, bet arī kā vienu no agrākajiem mēģinājumiem sistemātiski aprakstīt cilvēka iekšējo dzīvi.

Jaunais latviešu izdevums šo iespēju padara pieejamāku nekā jebkad agrāk. Un tas, iespējams, ir svarīgākais: klasika atkal kļūst par dzīvu sarunu partneri, nevis tikai par bibliotēkas plauktā novietotu autoritāti.