Garīguma pieredzes un mūsdienu dimensijas: ieskats divās izcilās grāmatās...
Photo by Dan Farrell on Unsplash
Ir jau samērā vēla nakts stunda, kad esmu pieķēries divu izcilu grāmatu izzināšanai un studēšanai – viena no tām, Jeidena un Ņūberga “Garīgās pieredzes daudzveidība. 21. gadsimta pētījumi un perspektīvas”, nesen ir laista klajā latviešu valodā izdevniecībā “Zvaigzne ABC”. Otrs izcilais darbs ir daudzu autoru kopdarbs, pērn laists klajā Rīgas Stradiņa universitātes paspārnē, “Garīguma dimensijas daudzveidība mūsdienās: Starpdisciplināra perspektīva”. Šīs noteikti ir tās grāmatas, kuras es rekomendēju iepazīt un izzināt ikvienam, kuram interešu lokā ir garīguma fenomeni un jautājumi par padziļinātu garīguma izpratni. Ņemot vērā, ka šīs grāmatas ir mūsdienu zinātnes atziņās balstīti darbi, jāpiebilst, ka tā nav ‘baznīciska’ vai konfesionāli dogmatiska literatūra, bet gan plašu pētījumu apkopojums, stingri balstīts modernās zinātnes paradigmās, pētījumu metodēs un interdisciplinaritātē.
Jau ar pirmajām izlasītajām lappusēm Jeidena un Ņūberga grāmatā sapratu, ka mani uzrunā plašais atsauču loks, kas minēts aiz katras nodaļas, kā arī ievadtekstā minētie citāti no šīs grāmatas idejiskā tēva – Viljama Džeimsa (William James) – 19. gs. beigu psihologs, ārsts un filozofs, modernās psiholoģijas viens no pamatlicējiem – lika man ielūkoties savā interneta grāmatnīcas Libristo kontā un.. pasūtīt vēl dažas grāmatas, lai varu vēl padziļinātāk iejusties šo autoru minētajos fragmentos, citātos un atsaucēs. Tā es bagātinu savu bibliotēku ar Latvijā nesastopamām grāmatām un savu prātu ar atziņām, pie kurām es citādi diezin vai būtu jelkad nonācis. Tā veidojas mans pasauluzskats par plašāku garīguma izpratni nekā tas ir pieņemts ikdienišķu garīguma meklētāju un pat teologu, tostarp, garīdznieku, aprindās.
Daudzi no mums noteikti atpazīst tādus slavenus vārdus kā Freids un Jungs, taču, un šeit man arī pašam jāatzīstas, maz kurš vai praktiski neviens iepriekš nav dzirdējis Viljama Džeimsa vārdu. Es arī nebiju iepriekš dzirdējis vai varbūt tas bija paskrējis gar manām ausīm un nebiju to piefiksējis, kaut gan psiholoģiju esmu diezgan daudz mācījies – gan skolā, gan vairākos augstskolu un universitātes kursos. Un tādēļ mani uzrunāja šī latviski izdotā grāmata, kura diezgan daudz piemin šo autoru un balsta savu darbu, vismaz ievada daļā īpaši, uz Džeimsa slaveno darbu “Reliģiskās pieredzes daudzveidība: pētījums par cilvēka dabu” (The varieties of religious experience: A study in human nature, 1902), jo Džeimsam “principā ir izdevies garīgo pieredzi analizēt empīriski”. Kā jau minēju, šī Džeimsa grāmata nokļuva manā grāmatu grozā un tuvāko nedēļu laikā jau varēšu iedziļināties t.s. pirmavotos.
Tik tālu par Jeidena un Ņūberga darbu. Taču vēl viena piezīme – vispār par šiem autoriem un šo viņu sarakstīto darbu es pirmoreiz dzirdēju pirms kāda laika, kad RSU organizēja “Psiholoģijas dienas” un tur kādā Zoom sesijā es izdzirdēju interesantu un līdz tam nedzirdētu vārdu salikumu “neiroteoloģija” (neurotheology – angl.). Tad nu es sāku meklēt un rakties internetā, aplūkot tēmas izvērsumu un literatūru, un sapratu vienu – ehh, cik gan Latvijas informatīvā telpa ir bijusi šaura līdz šim, jo vienkārši trūkst informācijas par mūsdienu psiholoģijas pētījumu virzieniem un pieejamo literatūru, tostarp, akadēmiskajā vidē. Protams, es daudz ko arī saprotu no esošās situācijas, postpadomju ietekmes u.c. faktoriem, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu uz modernām zinātnes atziņām, jo mums trūkst kvalificēta personāla, nav attiecīgās akadēmiskās intereses, nav finansējuma, kas ir nepietiekams visai zinātnei kopumā un tā joprojām.
Otra grāmata, kuru es jau minēju šī bloga iesākumā, ir vairāk nekā 30 autoru kopdarbs psiholoģijas profesores K. Mārtinsones zinātniskajā redakcijā “Garīguma dimensijas daudzveidība mūsdienās”. Tajā ir aplūkotas visdažādākās garīguma mūsdienu izpratnes dimensijas, sākot ar garīguma dimensijas definēšanu metamodernajā (mūsdienu) laikmetā, garīguma transformācijām postsekulārā sabiedrībā, grēksūdzes kā katarses elementa līdz pat garīgumam kā psihopatoloģijai, garīguma viltus ceļiem, traumas pārstrādei kā garīgās pieredzes ceļam, garīgums un ķermenis un daudzām jo daudzām citām saistošām un aizraujošām tēmām.
Šīs abas grāmatas noteikti nav lasāmas ne vienā vakarā, pat ne vienā nedēļā vai mēnesī, tās ir grāmatas, kas uz zinātniskiem pamatiem palīdz veidot ikkatra mūsu paša izpratni par garīguma un personības psiholoģijas šķautnēm cilvēkos un prātos.
Viena no saistošām atziņām man nejauši uzšķīrās, kad gatavojos iesākt rakstīt šo bloga ierakstu. Tā ir atziņa no Andreja Vasiļjeva, kurš ir zināms kā datorzinātnieks, taču ir atklājis arī garīguma meklētāja ceļu, un viņš raksta šādi kādā savā publikācijā: “Joprojām meklēju atbildi uz jautājumu, ko nozīmē patiess garīgums, taču sajūtu to kā apziņas paplašināšanos ārpus konceptuālā prāta sniedzamības robežām un atvēršanos absolūtajai beznosacījuma mīlestībai.” (690. lpp.)
Vai nav izcili sacīts? Lai šie vārdi kalpo mums ikkatram kā iedvesma meklēt, tiekties un aizvien dziļāk izprast tik ļoti aizraujošās garīguma dimensijas mūsu pašu dzīvēs.
Šis raksts ir tapis ar jauno MacBook Neo