Necenties! Tāpat Tu nevienam neesi un nebūsi vajadzīgs!
Necenties! Tāpat Tu nevienam neesi un nebūsi vajadzīgs!
Šo teikumu laikam vajadzētu uzrakstīt uz sienas.
Lieliem burtiem.
Kādā vietā, kur katru rītu tam paiet garām visi tie cilvēki, kuri steidzas kļūt svarīgi.
Jo mēs taču cenšamies.
Ak, kā mēs cenšamies!
Cenšamies būt labi. Noderīgi. Neaizvietojami. Mēs darām vairāk, nekā no mums prasa. Atbildam uz vēstulēm vakaros. Uzņemamies pienākumus, kurus neviens mums nav lūdzis. Palīdzam cilvēkiem, kuri pēc tam pat īsti neatceras, kāpēc mēs viņiem palīdzējām.
Un tad, klusībā, dziļi sevī, mēs gaidām.
Pateicību.
Atzinību.
Vismaz kādu zīmi, ka tas viss ir bijis vajadzīgs.
Bet te sākas problēma.
Tu neesi vajadzīgs.
Ne tik ļoti, kā tev gribētos domāt.
Ja tu rīt pazudīsi no sava darba, pēc neilga laika kāds cits darīs tavus pienākumus. Varbūt sliktāk. Varbūt labāk. Varbūt pat pārsteidzoši labi.
Tavs krēsls nepaliks tukšs kā piemineklis tavai neaizvietojamībai.
Kāds tajā apsēdīsies.
Un tas ir gandrīz apvainojoši.
Mēs gribam domāt, ka bez mums kaut kas sabruks. Ka mūsu klātbūtne ir kāds īpašs balsts pasaules konstrukcijā. Bet pasaule ir veca un ciniska mašīna. Tā ir pieredzējusi imperatoru, ģēniju, svēto un muļķu aiziešanu.
Un tā joprojām griežas.
Makjavelli droši vien pasmaidītu
Makjavelli nebija īpaši ieinteresēts mūsu jūtās.
Viņš pietiekami labi pazina cilvēkus, lai neticētu viņu skaistajiem vārdiem. Cilvēks var būt tavs draugs, kamēr tas viņam ir izdevīgi. Viņš var slavēt tavu uzticību, kamēr tu viņam esi vajadzīgs. Viņš var solīt mūžīgu pateicību un pēc tam ļoti veiksmīgi aizmirst, ka vispār kaut ko ir solījis.
Un mēs par to joprojām apvainojamies.
It kā nebūtu zinājuši.
Makjavelli droši vien teiktu: tā ir tava problēma, ja tu esi sajaucis cilvēku dabu ar savām cerībām par cilvēku dabu.
Tas ir skarbi.
Bet cik reižu mēs esam devuši kaut ko citiem nevis tāpēc, ka gribējām dot, bet tāpēc, ka slepeni gaidījām pretī?
Mēs palīdzam un pēc tam skaitām.
Es tev palīdzēju.
Es biju blakus.
Es atdevu savu laiku.
Un tagad — kur esi tu?
Varbūt otrs cilvēks vispār nebija parakstījis līgumu.
Varbūt mēs paši bijām izgudrojuši šo līgumu savā galvā.
Makjavelli nav cinisks tāpēc, ka ienīst cilvēkus. Viņš ir cinisks tāpēc, ka, šķiet, pietiekami ilgi ir skatījies uz viņiem.
Un es arī.
Ar gadiem cilvēks sāk pamanīt kādu neērtu likumsakarību: jo vairāk tu centies būt vajadzīgs visiem, jo vairāk cilvēku atrodas, kuri ir gatavi šo vajadzību izmantot.
Līdz vienai dienai tu pamosties noguris.
Nevis no darba.
No centieniem būt nepieciešamam.
Stoiķi teiktu: pats vainīgs
Arī stoiķi mani īpaši nežēlotu.
Es varu jau dzirdēt Marku Aurēliju ar viņa mierīgo, nedaudz kaitinošo saprātu.
Kas tevi tik ļoti satrauc?
Tas, ka cilvēki tevi nenovērtē?
Vai tu vari to kontrolēt?
Nē.
Tas, ka viņi ir nepateicīgi?
Vai tu vari to kontrolēt?
Nē.
Tas, ka pēc dažiem gadu desmitiem tevi, iespējams, vairs neviens neatcerēsies?
Nu, arī nē.
Tad kāpēc tu visu laiku dauzi galvu pret durvīm, kuras nemaz nevar atvērt?
Stoiķu filozofija reizēm tiek pasniegta pārāk glīti. Kā miers. Līdzsvars. Elpošana. Rīta meditācija ar skaistu citātu pie kafijas.
Blēņas.
Stoiķis patiesībā pieprasa kaut ko daudz neērtāku.
Beidz gaidīt, ka pasaule uzvedīsies tā, kā tu esi pelnījis.
Pasaulei nav šāda pienākuma.
Tu vari būt godīgs un zaudēt.
Vari būt uzticīgs un tikt nodots.
Vari darīt labu darbu un palikt nepamanīts.
Vari visu dzīvi censties un beigās saprast, ka neviens tev par to nepasniegs medaļu.
Un?
Dzīvo tālāk.
Tas nav mierinoši.
Bet, iespējams, tā ir brīvība.
Montēņs droši vien pajautātu kaut ko vēl nepatīkamāku
Makjavelli liek neticēt citiem.
Stoiķi liek samierināties ar to, ko nevar kontrolēt.
Bet Montēņs, manuprāt, pagrieztos pret mani pašu.
Un pajautātu:
Bet ko tu vispār gribi?
Tas ir neērts jautājums.
Jo var izrādīties, ka visu mūžu esmu bijis ļoti aizņemts ar centieniem būt vajadzīgs, lai tikai nebūtu jāatbild uz šo jautājumu.
Ir taču tik ērti būt nepieciešamam.
Cilvēks, kurš visu laiku kādam palīdz, var izvairīties no sevis.
Cilvēks, kuram vienmēr ir darbs, var izvairīties no klusuma.
Cilvēks, kurš ir vajadzīgs visiem, var gadiem ilgi neatbildēt uz vienu vienkāršu jautājumu:
Vai es pats sev vispār patīku?
Montēņs prata par sevi šaubīties. Un varbūt tas ir viens no viņa lielākajiem tikumiem.
Nevis nemitīgi sevi apbrīnot.
Nevis tēlot gudro.
Bet skatīties uz sevi ar aizdomām.
Varbūt es nemaz neesmu tik cēls, kā pats sev stāstu.
Varbūt mana nesavtība dažreiz ir tikai vēlme, lai mani mīlētu.
Varbūt mana palīdzība ir veids, kā nopirkt sev vietu citu cilvēku dzīvē.
Un varbūt mana vēlme būt vajadzīgam ir tikai bailes no tā, ka patiesībā esmu viens.
Šeit sākas nepatīkamā daļa.
Jo, ja tā ir taisnība, tad problēma nav tajā, ka citi mani nenovērtē.
Problēma ir tajā, ka esmu pārāk daudz prasījis no viņu novērtējuma.
Pasaule bez tevis iztiks
Šis, iespējams, ir pats atbrīvojošākais teikums, ko sev var pateikt.
Pasaule bez tevis iztiks.
Tavs darbs turpināsies.
Tava iestāde turpinās pastāvēt.
Tavi draugi turpinās smieties.
Tava ģimene kaut kā dzīvos tālāk.
Un pēc pietiekami ilga laika kāds cits dzīvos mājā, kurā tu dzīvoji, staigās pa vietām, kurās tu staigāji, un pat nenojautīs, ka tu kādreiz esi bijis.
Tas nav traģiski.
Traģiski ir tas, ka mēs visu šo zinām un tomēr dzīvojam tā, it kā būtu jāizcīna tiesības uz savu eksistenci.
It kā dzīve būtu komisija, kurai jāpierāda sava lietderība.
Kādam vajag, lai tu būtu vajadzīgs.
Kādam vajag, lai tu būtu veiksmīgs.
Kādam vajag, lai tavs dzīvesstāsts izskatītos pietiekami labi.
Bet kas notiek, ja tu pārstāj censties?
Nē, nevis pārstāj dzīvot.
Pārstāj censties izpatikt.
Pārstāj skriet pakaļ cilvēkiem, kuri bez tevis iztiek lieliski.
Pārstāj pierādīt savu vērtību tiem, kuri jau sen ir nolēmuši to neredzēt.
Pārstāj katru savu darbu pārvērst par jautājumu:
Vai tagad esmu pietiekami labs?
Varbūt nekad nebūsi.
Vismaz ne viņiem.
Un tā ir viņu problēma.
Necenties. Bet ne tā, kā tu domā
Es nesaku, ka nevajag strādāt.
Es nesaku, ka nevajag mīlēt.
Es nesaku, ka nevajag palīdzēt.
Tieši otrādi.
Dari.
Strādā labi.
Palīdzi.
Mīli.
Bet, pie velna, beidz prasīt no pasaules kvīti par katru labo darbu.
Tu neesi akcija, kurā ieguldi un pēc tam gaidi dividendes.
Tu esi cilvēks.
Un cilvēks dažreiz dod.
Dažreiz zaudē.
Dažreiz kļūdās.
Dažreiz tiek izmantots.
Un dažreiz vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir paskatīties uz visu šo diezgan absurdi nopietno dzīvi un pateikt:
Labi. Tā nu tas ir. Ko es darīšu tālāk?
Varbūt tā arī ir mana stoicisma versija.
Ne īpaši tīra.
Ne īpaši pareiza.
Droši vien Seneka par dažām rindkopām sarauktu pieri, Makjavelli pasmietos, bet Montēņs sāktu šaubīties, vai mēs visi neesam pārāk daudz ko sapratuši.
Bet viena doma man tomēr paliek.
Kādu dienu es vairs nebūšu vajadzīgs.
Patiesībā daudzās vietās es jau tagad neesmu vajadzīgs.
Un tas ir labi.
Jo varbūt dzīves lielākā greznība ir beidzot pārstāt būt nepieciešamam un atļaut sev vienkārši būt.
Nevis kādam par kaut ko.
Nevis tāpēc, lai kāds atcerētos.
Nevis tāpēc, lai kāds pateiktu paldies.
Vienkārši būt.
Un, ja kādam tas nepatīk — arī tas, par laimi, nav manā kontrolē.
Tāpēc necenties.
Tu tāpat neizglābsi pasauli.
Tu nebūsi neaizvietojams.
Un, iespējams, pēc pāris paaudzēm neviens pat nezinās, ka tu reiz šeit biji.
Bet tev vēl ir šodiena.
Un ar to, sasodīts, pilnīgi pietiek.