Tomass E. Vudss Jaunākais, Ph.D. «Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju»
Fona attēls: Photo by Mateus Campos Felipe on Unsplash; kolāža: Didzis D. Kukainis
Tikko esmu saņēmis Tomasa E. Vudsa Jaunākā grāmatu "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju", kuru latviski izdevis "Mieram tuvu" apgāds — grāmatu, kas jau ar savu nosaukumu izaicina mūsdienās bieži atkārtotu pieņēmumu: ka Rietumu civilizācija ir veidojusies, Baznīcai stāvot tai drīzāk ceļā nekā līdzās. Pirms ķeros pie lasīšanas, šķiet būtiski noformulēt sākotnējo jautājumu, nevis spriedumu: vai un kā Katoļu baznīca ir bijusi strukturējošs spēks Eiropas intelektuālajā, juridiskajā un kultūras attīstībā?
Šo darbu iecerēts lasīt paralēli citam, šķietami ļoti atšķirīgam stāstam — Irēnes Valjeho grāmatai "Papiruss", kas Rietumu civilizācijas pamatus meklē tekstā, grāmatā un ideju fiziskajā pārvietošanā cauri gadsimtiem. Ja "Papirusa" centrā ir rakstītā vārda trauslā, bet noturīgā kontinuitāte, tad Vudss jau nosaukuma līmenī piedāvā institucionālu skatījumu: Baznīca kā struktūra, kas šo kontinuitāti ne tikai saglabā, bet arī organizē, sistematizē un normatīvi ietekmē.
Šis salīdzinājums šķiet auglīgs tieši tāpēc, ka abi darbi runā par vienu un to pašu civilizāciju, bet atšķirīgās tonalitātēs, atļaušos sacīt šādi. "Papiruss" ļauj ieraudzīt kultūru kā nejaušību, aizrautību un cilvēku individuālu pūļu virkni; "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju" sola parādīt, kā šīs pūles tika institucionalizētas un pārvērstas ilgtspējīgā civilizācijas formā. Lasīšana būs mēģinājums saprast, vai šie skatījumi ir konkurējoši — vai tomēr savstarpēji papildinoši.
Runājot par civilizācijas vēsturi, ir divi atšķirīgi skatpunkti, kas bieži tiek sajaukti. Pirmais ir skaidrojums no iznākuma puses: mēs redzam, kāda pasaule ir izveidojusies, un mēģinām saprast, kāpēc tā izdzīvoja tieši šādā formā. Šādā skatījumā pagātne sāk izskatīties loģiska un sakārtota — it kā notikumi būtu dabiski veduši uz mūsdienām. Tas ir skaidrojums par izdzīvošanu.
Otrs skatpunkts ir kontingence — doma, ka nekas no tā nebija garantēts. Teksti varēja sadegt, idejas varēja netikt pārrakstītas, institūcijas varēja sabrukt, un vēsture varēja aiziet pavisam citā virzienā. Kontingence atgādina, ka tas, kas mums šodien šķiet pašsaprotams, pagātnē bieži karājās mata galā.
Šie divi skatījumi nav pretrunā. Drīzāk tie izgaismo vienu un to pašu realitāti no dažādām pusēm. Civilizācija izdzīvoja ne tāpēc, ka tai bija lemts izdzīvot, bet tāpēc, ka daudzas trauslas, nejaušas un apzinātas rīcības kaut kādā brīdī savienojās pietiekami noturīgā formā. Saprast pagātni nozīmē turēt prātā abus: gan to, kas izrādījās pietiekami stiprs, gan to, cik viegli tas varēja neizdoties.
Lasot Tomasa Vudsa grāmatu, es to vēlos uztvert caur Valjeho "Papirusa" prizmu, kas man jau atklāja, cik trausla un atkarīga no nejaušībām ir antīkās kultūras saglabāšanās. Valjeho darbs ir radījis apziņu, ka Rietumu civilizācijas izdzīvošana nav pašsaprotama, un ka katrs saglabātais teksts, katra saglabātā ideja ir notikumu sakritības un cilvēku apzinātas rūpes rezultāts. Šī perspektīva ļauj man Vudsa darbu lasīt kritiski: redzēt, kā Baznīca kā institūcija mēģināja strukturēt un sistematizēt šo trauslumu, kā tas sadarbojās ar vai pat aizvietoja nejaušības faktoru. Es vēlos salīdzināt, kur Vudsa uzsvars uz institucionālo stabilitāti sakrīt ar Valjeho uzsvērto kontingenci, un kur tas to vienkāršo vai pat ignorē. Šī salīdzināšana palīdzēs ikvienam labāk saprast gan Baznīcas lomu Rietumu civilizācijas veidošanā, gan to, cik sarežģīta un daudzslāņaina ir vēstures aina.
Zemāk izdalīju piecus galvenos saskares punktus starp Valjeho "Papirusu" un Vudsa "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju":
1. Kultūras kontinuitātes jautājums
Viena no acīmredzamākajām paralēlēm starp Valjeho darbu un Vudsa darbu ir jautājums par kultūras saglabāšanos. Valjeho apraksta, cik trausla un atkarīga no nejaušībām bija antīko zināšanu pārmantošana — manuskripti varēja zust, valodas izzust, cilvēki kļūt par vienreizējiem vai aizmirstiem lieciniekiem. Vudss šo trauslumu atzīst, bet viņa uzmanība tiek vērsta uz institucionālo mehānismu, proti, Baznīcu, kas šīs zināšanas saglabāja sistemātiski. Saskares punkts ir skaidrs: civilizācija pastāv tikai tāpēc, ka kāds to apzināti saglabā, bet abos darbos tiek uzsvērts, ka šis process nebija automātisks vai pašsaprotams.
2. Teksts kā civilizācijas nesējs
Otrs strukturālais punkts ir teksta nozīme kā civilizācijas pamats. Irēne Valjeho "Papirusā" akcentē materiālo teksta trauslumu un cilvēku lomu, kas pārrakstīja un tulkoja manuskriptus, lai tie nepazustu. Vudss uz to skatās institucionāli: kanoniskie teksti, teoloģiskās mācības un tiesību normas kļuva par mehānismu, kas sistemātiski nodrošināja zināšanu pārmantošanu. Abos gadījumos teksts ir civilizācijas stūrakmens, taču viens to rāda caur trauslumu un nejaušību, otrs — caur struktūru un plānveidīgumu.
3. Viduslaiku reabilitācija
Gan Valjeho, gan Vudss cenšas atcelt stereotipu par “tumšajiem viduslaikiem”. Valjeho darbs rāda, kā antīkās zināšanas fiziski saglabājās klosteros, pilsētās un bibliotēkās, bet Vudss savā darbā uzsver, ka tieši šajā periodā radās universitātes, kanoniskās tiesības un citi intelektuālie centri, kas veidoja pamatu mūsdienu Rietumu civilizācijai. Saskares punkts šeit ir vienkāršs, bet būtisks: viduslaiki nebija vakuums starp antīko un moderno, bet gan aktīvs, sarežģīts periods, kas formēja nākotni.
4. Atmiņa un progress
Ceturtais saskares punkts saistās ar atmiņas nozīmi. Valjeho savā darbā "Papiruss" uzsver, ka bez fiziskas un intelektuālas tekstu un zināšanu saglabāšanas progress nebūtu iespējams. Vudss papildina šo perspektīvu, parādot, kā institucionālās struktūras pārvērta šo atmiņu par stabilu, normatīvu sistēmu, kas ļāva progresam īstenoties. Šeit rodas savdabīgs dialogs starp abiem autoriem: progress un stabilitāte pastāv tikai tur, kur ir apzināta atmiņas kontrole, bet šī kontrole nekad nav pilnīgi droša vai garantēta.
5. Spriedze starp nejaušību un institūciju
Visbeidzot, abus darbus vieno savveida spriedze starp trauslumu un kārtību, kontingenci un institūciju. Valjeho raksta, cik daudz civilizācijas elementu bija atkarīgi no nejaušībām — cilvēku darbības, saglabāšanas apstākļiem, politikas pārmaiņām. Vudss mēģina šo trauslumu sistematizēt, parādot Baznīcu kā mehānismu, kas spēja “disciplinēt” nejaušību. Šī spriedze ir intelektuāli auglīga, jo liek lasītājam vienlaikus apzināties, ka civilizācija ar tās intelektuālo mantojumu, kas ir ticis saglabāts, ir gan izdzīvojusi, bet tikpat labi varēja arī nepastāvēt, ja nebūtu Baznīcas institucionalizētā "disciplīna" caur klosteriem un mūkiem tumšajos skriptorijos.
Lasot Vudsa darbu, man arvien vairāk nostiprinājās sajūta, ka šo grāmatu nav iespējams lasīt izolēti. Pēc Valjeho "Papirusa" pieredzes Rietumu civilizācija man vairs nešķiet kā pašsaprotams vai loģiski neizbēgams iznākums, bet kā trausls process, kas jebkurā brīdī varēja pārtrūkt. Šādā gaismā Vudsa darbs kļūst par mēģinājumu paskaidrot, kā šis trauslums tomēr tika apkopots, strukturēts un padarīts noturīgs.
Man šķita īpaši pārliecinoši tie brīži, kuros Vudss parāda Baznīcu kā infrastruktūru — ne tikai ticības institūciju, bet vidi, kurā zināšanas varēja tikt uzkrātas, mācītas un nodotas tālāk. Klosteri, universitātes, kanoniskās tiesības — tas viss ļauj ieraudzīt, ka
civilizācijas izdzīvošanai nepietiek ar labām idejām vien; tai ir vajadzīgas formas, disciplīna un ilgtermiņa domāšana.
Vienlaikus, lasot, mani nepameta sajūta, ka šis Vudsa stāsts dažviet kļūst pārāk gluds. Salīdzinājumā ar "Papirusa" pieredzi, kur katrs saglabātais teksts šķiet gandrīz nejaušības brīnums, Vudsa grāmatas teksta pasaulē saglabāšana dažkārt izskatās pārāk loģiska un organizēta. Šeit kļūst redzams grāmatas apoloģētiskais jeb Baznīcu aizstāvošais tonis — ne tik daudz kā kļūda, bet kā apzināta izvēle, kas atstāj ēnā neveiksmes, zaudējumus un institucionālās pretrunas.
Tomēr tieši šī tekstuāli intelektuālā lasīšanas spriedze starp abiem darbiem man šķita visvērtīgākā.
Vudsa darbs palīdz saprast, kā Rietumu civilizācija izdzīvoja, savukārt Valjeho grāmatas teksts pastāvīgi atgādina, cik viegli tā varēja neizdzīvot.
Lasot šos tekstus dialogā, Baznīcas loma vairs neparādās ne kā glābēja mīts, ne kā attīstības bremze, bet kā viens no galvenajiem spēkiem sarežģītā, nedrošā vēsturiskā procesā.
Šādā skatījumā Vudsa grāmata, tās teksts man kļūst mazāk par galīgo atbildi un vairāk par intelektuālu instrumentu — veidu, kā domāt par institūciju nozīmi, kultūras atmiņu un to, kā civilizācijas patiesībā tiek būvētas: nevis vienā līnijā, bet pastāvīgā balansā starp struktūru un trauslumu.
Lasot Vudsa darbu dialogā ar Valjeho "Papirusu", man kļūst arvien grūtāk par šo civilizācijas izdzīvošanas stāstu domāt kā par vienkāršu pagātnes uzvaras aprakstu. Ja Katoļu baznīca tiešām bija viens no galvenajiem civilizācijas nesējiem, tad tas nozīmē ne tikai varu un ietekmi, bet arī atbildību — par to, kas tika saglabāts, kas tika pazaudēts un kas vispār tika uzskatīts par saglabāšanas vērtu.
Šis skatījums liek uzdot neērtus jautājumus: vai institūcijas vienmēr zina, ko tās dara, kad tās kļūst par kultūras sargiem, un cik daudz mūsu šodienas pasaules ir apzinātu lēmumu, bet cik — vienkāršu nejaušību rezultāts? Valjeho savā grāmatā atgādina, cik viegli viss varēja pazust, bet Vudss sava teksta lappusēs — cik daudz pūļu bija nepieciešams, lai tas nepazustu.
Un šīs spriedzes vidū neizbēgami
rodas vēl viens jautājums: ja civilizācija izdzīvoja tāpēc, ka kāds uzņēmās tās uzturēšanu, tad kas — un kā — uzņemas šo lomu šodien?
Varbūt tieši šī apziņa, ka nekas nav garantēts un ka katra paaudze no jauna stāv izvēles priekšā, ir svarīgākā mācība, ko šīs grāmatas atstāj lasītājam — nevis pārliecība par pagātnes stabilitāti, bet klusa pateicība par to, ka kaut kas vispār ir saglabājies.