Grāmatu smarža, bibliosmija un dopamīns: neliels ceļojums lasītāja maņās
Ir kāds mirklis, ko daudzi lasītāji pazīst, bet reti par to runā skaļi. Tu paņem rokās jaunu grāmatu, vēl pirms esi izlasījis pirmo teikumu, atver to un uz mirkli apstājies. Lapas viegli iečaukstas, un tu ieelpo. Tas ir tik īss brīdis, ka dažkārt pats nepamani, ka to dari, tomēr tas notiek gandrīz katru reizi. Man tas ir kļuvis par automātisku kustību – tikpat dabisku kā ielikt grāmatzīmi vai uzvārīt krūzi tējas. Varētu pat teikt, ka manā dzīvē lasīšana sākas nevis ar tekstu, bet ar smaržu.
Tikai vēlāk es uzzināju, ka šai sajūtai ir savs nosaukums – bibliosmija. Tas apzīmē baudu, ko cilvēki izjūt, sajūtot grāmatu aromātu. Termins pats par sevi skan gandrīz kā no kādas senas bibliotēkas – nedaudz zinātnisks, nedaudz romantisks, taču tas ir ļoti ļoti precīzs. Jo patiesībā runa nav tikai par smaržu. Tā ir sajūta, kas saistīta ar gaidām, mieru un ziņkāri – to īpašo stāvokli, kad vēl nezini stāstu, bet jau jūti, ka tūlīt ieiesi citā pasaulē.
Cilvēkiem, kuri mīl grāmatas, šī pieredze bieži ir daļa no kaut kā lielāka. Vēsturiski pat pastāvējis jēdziens bibliomānija, kas apraksta gandrīz nevaldāmu vēlmi krāt un iegādāties grāmatas. Lai gan tas reizēm tiek lietots humoristiski, tajā ir zināma patiesība. Dažiem no mums grāmatas nav tikai informācijas nesēji. Tās kļūst par priekšmetiem ar savu klātbūtni, svaru, papīra faktūru un pat aromātu. Līdzās tam biežāk lieto arī vārdu bibliofīlija, kas vienkāršāk raksturo dziļu un patiesu mīlestību pret grāmatām. Šajā mīlestībā ietilpst arī viss, ko nevar izteikt tikai ar tekstu – klusums bibliotēkā, lapu čaboņa un, jā, arī grāmatu smarža.
Interesanti, ka šis aromāts nav tikai poētiska ideja. Tas ir ļoti konkrēts ķīmisks process. Jaunas grāmatas smaržu veido papīra šķiedras, drukas krāsa, līmes un dažādi gaistoši organiskie savienojumi, kas lēnām izdalās gaisā. Katrs izdevums smaržo nedaudz citādi, jo smaržu ietekmē papīra veids, drukas tehnoloģija un pat glabāšanas apstākļi. Laikam ejot, grāmatas aromāts mainās. Vecā papīrā esošais lignīns sadalās un veido aromātiskas molekulas, tostarp, vanilīnu, kas piešķir vieglu vaniļas noti. Tieši tāpēc vecās bibliotēkās ir tik īpašs aromāts – tajā sajaucas simtiem vai pat tūkstošiem grāmatu lēnais novecošanas process.
Tomēr ķīmija ir tikai viena stāsta daļa. Otra daļa atrodas mūsu smadzenēs. Smarža ir viena no visciešāk ar emocijām saistītajām maņām. Aromāta signāli smadzenēs vispirms nonāk ožas sīpolā (bulbus olfactorius), kas ir cieši savienots ar limbisko sistēmu – reģionu, kas atbild par emocijām un atmiņām. Šajā sistēmā svarīga loma ir amigdalai, kas apstrādā emocionālās reakcijas, un hipokampam, kas palīdz veidot un saglabāt atmiņas.
Šī anatomiskā tuvība nozīmē, ka smaržas var ietekmēt mūsu emocijas gandrīz uzreiz. Reizēm pietiek ar vienu aromātu, lai pēkšņi atcerētos vietu vai cilvēku, par kuru neesi domājis gadiem. Šo parādību psihologi sauc par Prusta efektu – nosaukums nāk no franču rakstnieka Marsela Prusta, kurš savā romānā "Zudušo laiku meklējot" aprakstīja, kā viena smarža var atdzīvināt veselu pagātnes pasauli.
Grāmatu aromāts bieži darbojas tieši šādi. Tas var atgādināt par bērnības bibliotēkām, par skolas solā lasītām grāmatām vai par klusām pēcpusdienām, kad pirmo reizi aizrāvāmies ar literatūru. Šīs atmiņas nav tikai intelektuālas – tās ir fiziskas un emocionālas. Mēs tās gandrīz varam sajust.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc šis aromāts šķiet tik patīkams. Smaržas var aktivizēt smadzeņu atlīdzības sistēmu, kur nozīmīgu lomu spēlē dopamīns. Dopamīns ir neirotransmiters, kas saistīts ar motivāciju, baudu un gaidām. Kad noteikta pieredze atkārtoti saistās ar pozitīvām emocijām – piemēram, mieru, koncentrēšanos vai intelektuālu gandarījumu –, smadzenes sāk to uztvert kā patīkamu signālu.
Iespējams, tieši tāpēc jaunas grāmatas aromāts tik bieži izraisa gandrīz refleksīvu prieku. Smadzenes jau zina, kas sekos: stāsts, idejas, citas dzīves un citas pasaules. Viena ieelpa kļūst par sākuma signālu ceļojumam.
Varbūt tāpēc šis mazais rituāls šķiet tik svarīgs. No malas tas var izskatīties kā sīkums – vienkārši smaržot papīru. Taču tajā savienojas daudz vairāk nekā tikai aromāts. Tur satiekas materiālu ķīmija, smadzeņu bioloģija, personīgās atmiņas un kultūras pieredze.
Un varbūt tieši tas padara grāmatas tik īpašas arī digitālajā laikmetā. Ekrānā var izlasīt tekstu, bet nevar sajust lapu čaboņu vai papīra aromātu. Tur nav tās īsās pauzes starp grāmatas atvēršanu un pirmo teikumu.
Tā pauze ir brīdis, kad stāsts vēl nav sācies, bet jau ir klātesošs. Un dažkārt pietiek ar vienu dziļu ieelpu, lai saprastu, ka lasīšana nav tikai domāšana. Tā ir pieredze, kas sākas ar maņām – un dažreiz, ļoti vienkārši, ar grāmatas smaržu.