Kissinger, Mundie & Schmidt «GENESIS» jeb Par MI, cerību un cilvēces garu...

Attēls: grāmatas vāka fragments

Grāmata “Genesis” ir triju autoru – Henrija Kisindžera, Kreiga Mundija (Craig Mundie) un Ērika Šmita – kopdarbs, kas ne tik daudz skaidro mākslīgā intelekta tehnoloģisko būtību, cik mēģina izskaidrot jauna laikmeta psiholoģiju. Tā ir apzināti radīta kā intelektuāls trīskāršs skatījums uz pasauli, kas jau atrodas sliekšņa abās pusēs: vienā – cilvēka radītā vēsture, otrā – sistēmu ģenerētā nākotne.

Jau pašā ievadā autori norāda uz paradigmas maiņu, kas ir grāmatas centrālais mugurkauls: “Mēs ieejam laikmetā, kurā zināšanas vairs netiks tikai atklātas — tās tiks radītas.” Šī atziņa nav tikai tehnoloģiska, tā ir eksistenciāla. Radīšanas akts, kas līdz šim bijis cilvēces monopols, tagad tiek koplietots ar sistēmām, kuras ne tikai atbild, bet arī veido interpretācijas. “Genesis” tādēļ ir trāpīgs nosaukums – tas apzīmē brīdi, kurā dzimst jauna izziņas forma.

Kisindžera analītiskais vēsturiskums piešķir grāmatai svaru. Viņš brīdina, ka MI nevar pārvaldīt ar tām pašām metodēm, ar kurām tika menedžēts kodolieroču laikmets, jo “te nav runa par iznīcības draudiem, bet par realitātes interpretācijas kontroles zudumu.” Šis aspekts ir viens no spēcīgākajiem visā darbā – MI tiek aplūkots nevis kā drošības objekts, bet kā epistemoloģisks spēlētājs, kas ietekmē to, kā mēs domājam, raugāmies uz politiku un pieņemam lēmumus.

Mundie grāmatā ienes tehnoloģisko skaidrību un praksē balstītu vērtējumu. Viņš atgādina, ka MI nav “maģija”, bet gan sistēmas, kas izdara secinājumus ātrāk nekā mēs spējam saprast paša secināšanas procesa mehānismu. Tas atspoguļojas spilgtā atziņā: “Mēs uzticam MI jautājumus, uz kuriem paši sen vairs neradām atbildi.” Šī doma ne tikai precīzi raksturo mūsu ikdienu, bet arī izgaismo izaicinājumus – cilvēks sāk uzticēties rīkam, kura darbības principi kļūst arvien miglaināki.

Savukārt Šmits grāmatai piešķir enerģiju un optimistisku pragmatismu. Viņa balss ir tā, kas uzsver MI kā rīka potenciālu, kas “paātrina progresu tajās jomās, kur cilvēka intuīcija ir par lēnu”. Taču pat viņa skatījumā parādās piesardzīga nots: “Digitālie rīki veido ātrumu, bet jēgu vienmēr veidos cilvēks – ja vien viņš to nepazaudēs.” Šis ir atgādinājums, ka MI nevis aizstāj cilvēku, bet izaicina viņu kļūt disciplinētākam domāšanā.

Grāmatas literārais spēks slēpjas tās valodas vienkāršībā un domas dziļumā. Tās centrālās tēmas – interpretācija, nozīme, uztvere, varas dinamika – ir izklāstītas tā, lai tās spētu lasīt gan tehnoloģiju profesionāļi, gan cilvēki, kuri vēlas saprast, kā MI mainīs viņu ikdienas lēmumus. Dažkārt autori kļūst filozofiski abstrakti, taču šīs atkāpes rada atmosfēru, kurā lasītājs jūt, ka piedalās nevis lekcijā, bet sarunā par civilizācijas nākotni.

Grāmatas bagātība slēpjas tās atziņās. Dažas no tām kļūst par intelektuāliem orientieriem:
– “Mākslīgais intelekts ir spogulis, kas parāda nevis to, kas mēs esam, bet to, ko mēs ražojam.”
– “Mēs vairs nevaram atļauties luksusu dzīvot pagātnes kategorijās.”
– “Cilvēce, iespējams, pirmo reizi savā vēsturē rada partneri – nevis instrumentu.”

Šīs rindas rezonē plašāk par tehnoloģiju telpu; tās skar psiholoģiju, politiku, kultūru un identitāti.

Tomēr “Genesis” nav bez trūkumiem. Vietām autori pārklājas – trīs dažādu skatījumu struktūra rada atkārtošanās momentus. Dažās nodaļās filozofiskās pārdomas kļūst tik abstraktas, ka tās attālinās no praktiskās realitātes. Taču šīs vājās puses nav fundamentālas. Tās drīzāk ilustrē pašu problēmu, ko grāmata apskata: MI temats šodien ir tik plašs, ka pilnīga fokusa saglabāšana ir gandrīz neiespējama.

Kopumā “Genesis” izceļas kā darbs, kas spēj vienā telpā savienot tehnoloģiju, politiku un filozofiju, neupurējot skaidrību. Tā ir grāmata, kas ne tikai informē, bet provocē. Tā uzdod jautājumus, kas vēl ilgi paliek prātā, un mudina lasītāju pārdomāt savu attiecību ar tehnoloģijām, kas vairs nav tikai rīki, bet potenciāli līdzautori mūsu nākotnei.

Šī nav rokasgrāmata par MI. Tā ir stāsts par cilvēces domāšanu laikā, kad piedzimst jauns intelekts. Un tieši tāpēc “Genesis” ir vērts lasīt – tā nepasaka priekšā atbildes, bet liek saprast, ka nākamā pasaule tiks radīta dialogā starp cilvēku un mašīnu. Un šis dialogs tikai sākas.