Pirmais ieskats Aleksandra Meņa grāmatā «Maģisms un viendievība»

Fona attēls:  Photo by Miraxh Tereziu on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Aleksandra Meņa darbs "Maģisms un viendievība" ir formātā neliela, taču ļoti ietilpīga grāmata, tajā ir nedaudz vairāk par 600 lappušu. Tēvs Aleksandrs par šo darbu raksta šādi: "Šajā grāmatā izsekosim tam, kā viendievības strautiņš lauza ceļu cauri pagānisma un maģijas šķēršļiem, iepazīsimies ar klasisko Austrumu, Indijas un Grieķijas gara vēsturi. Tomēr centrā būs izraēliešu reliģija, un tā nav nejaušība. Vecās Derības atklāsme ir unikāla, pat ja to aplūko tikai kā vienu no senajām reliģijām. Tikai tajā skan vienīgā, pārpasaulīgā un vienlaikus visaptverošā un personiskā Dieva balss." No manas puses jāpiebilst, ka šī grāmata interesēs visus tos, kuri ar gana kritisku pieeju vēlas saprast kristīgās ticības izcelsmi, gan arī tos, kuriem interesē pasaules attīstības vēsture un senvēsture, no kuras lielā mērā esam izcēlušies arī mēs, mūsdienu cilvēki, kuri bieži vien atkal lūkojas vēsturē un interesējas par senajām garīgajām praksēm, dabas maģiju un citiem līdzīgiem fenomeniem.

Šo grāmatu atverot, jau no pirmajām lappusēm izskan viedi vārdi un atziņas par to svēto kodolu, kas mīt visās reliģijās un vijas cauri visai ticības vēsturei gadsimtu gaitā. Kādēļ šis ir tikai pirmais ieskats šajā, manuprāt, nozīmīgajā grāmatā? Tādēļ, ka esmu pavisam nesen šo grāmatu ieguvis un neesmu vēl kārtīgi iepazinis, taču, pašķirstot lappuses un šo to palasot, es kā teoloģiju studējis cilvēks saprotu, ka domājošiem un kritiski analizējošiem prātiem šī grāmata varētu būt ārkārtīgi vērtīga lasāmviela un vēlos ar jums dalīties, ieskatoties šīs grāmatas lappusēs. Dziļāka un izvērstāka grāmatas analīze noteikti sekos vēlāk, laika gaitā. 

"Akmens laikmeta cilvēks, tāpat kā mūsdienu cilvēks, skaudri izjūt Lielās atšķirtības smagumu. Gadsimtu gaitā plaisa brīžiem kļūst platāka un bezdibenis - dziļāks. Tā notiek nevis tāpēc, ka Dievs būtu atstājis cilvēku, bet tāpēc, ka cilvēks ir attālinājies no Dieva." (25. lpp.)

Darba pirmajās lappusēs mēs varam iepazīt Dievības - Mātes kultu, kuru mēs visi noteikti atceramies no skolas vēstures kursa, kur mums stāstīja par t.s. "venērām", piem., Villendorfas venēru u.c. Tālākajās lappusēs virzāmies uz ieskatu par dažādu cilšu totēmismu, kas arī ir sava veida dievatziņas meklējumi senajās ciltīs. Šo grāmatu jālasa lēnām, tā paģēr apdomāšanu un vēlmi iedziļināties vēsturiskajā realitātē, kāda tā bija mūsu pirmsenčiem un viņu dievatziņas meklējumos, tādēļ šī grāmata noteikti būs ilgs lasīšanas un izziņas projekts. 

Kādēļ es rakstīju, ka šī grāmata potenciāli varētu interesēt arī kritiski noskaņotus prātus? Tādēļ, ka darba autors lasītājam neatstāsta baznīcu dogmas, bet gan ar veselo saprātu un kritisku metodi atklāj ceļu uz to, KĀ [izcēlums mans - D.K.] ir attīstījusies cilvēka vēlme pēc atjaunotas dievatziņas un izlīgšanas, aizvien notiekošiem Dieva meklējumiem gadsimtu gaitā. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es ticības un reliģijas jautājumiem pieeju ar visai zinātniski kritisku prātu, un arī šī grāmata mani tādēļ uzrunāja, ka tā skaidro un padziļina tieši šo kritisko pieeju, nevis akli uzspiež baznīcu pieņemtās dogmas un ticības pamatpatiesības kā absolūti neapgāžamas.

"Jebkuru reliģiju veido trīs pamatelementi: pasaules uzskats, dzīves normatīvi un mistiskās izjūtas, kas rod ārējo izpausmi kultā. Pirmais elements attiecas uz cilvēka intelektu, otrais - uz viņa gribas centieniem, bet trešais - uz viņa emocionālo sfēru un intuīciju. Turklāt šis pēdējais ir galvenais. Tieši tāpēc kultam, lai kādā formā tas izpaustos, reliģijā ir tik svarīga loma. "Kulta iekšējais saturs," raksta kāds franču psihologs (Grasserī), "ir nepārtraukta saskarsme ar Dievību, ņemot palīgā sensoros līdzekļus; bez kulta var zināt par Dievu vai dievu eksistenci, zināt viņu pavēles, bet tikai ar kulta starpniecību var sarunāties ar Dievību."" (47. lpp.)

Kā jau no šī citāta varat redzēt, autors ir izmantojis arīdzan atsauces uz nekristīgiem avotiem, pauzdams ne tik baznīcisku viedokli, aprādīdams, no kurienes mums, cilvēkiem, rodas vajadzība pēc rituāliem un kulta celtnēm. Un tas ir viens no organizētās reliģijas pamatu pamatiem, kā mēs zinām, vai ne? Protams, A. Meņs šajās lappusēs aizsāk stāstu par to, kā tas attīstījās ar t.s. aizvēstures mistiķiem, šamaņiem utt. Taču būtību tas noteikti nav mainījis un ir saglabājis līdz pat mūsdienu baznīcu un reliģiju izpausmēm. 

"[..] mēs tagad labi zinām, ka materiālā civilizācija nepavisam nesekmē garīgo izaugsmi un jo vairāk nav tās priekšnoteikums. Civilizācija saka ar Lielā inkvizitora vārdiem: "Mēs dosim jums maizi un atņemsim jūsu brīvību." Saprotams, pati par sevi materiālās civilizācijas attīstība nav ļaunums. Tā kļūst par ļaunumu, kad izkonkurē garīgās vērtības. Pārvarēt šo kārdinājumu cilvēks nespēj gandrīz nekad. Vārdu sakot, es te neaizstāvu pirmatnējo dzīvesveidu, tikai gribu teikt, ka raķešu un ledusskapju esamība nedod "civilizētajam" cilvēkam tiesības uzskatīt, ka viņš ir garīgi augstāks par visiem tiem, kam trūkst šo tehnikas gadsimta labumu." (56. lpp.)

Lasot nodaļu par šamaņiem un šamanismu, uzdūros šādiem vārdiem... Un te vēlos piebilst - vai nav pazīstams sižets, draugi? Principā tā ir iniciācija un sagatavošanās savam kalpojumam un kaut kas līdzīgs notika ar Jēzu, un pārveidotā formā to mūsdienās veic t.s. vīriešu iniciācijas ceremonijās, pārgājienos u.tmldz. aktivitātēs, par ko varam lasīt šim jautājumam veltītās grāmatās, tostarp, Latvijā pazīstamā autora Bila Plotkina grāmatās. 

"Patiesu gudrību var iegūt tikai prom no cilvēkiem dižā vienatnībā, un to var iepazīt tikai ciešanu ceļā. Vienīgi trūkums un ciešanas var atklāt cilvēka prātam to, kas apslēpts citiem." (59. lpp.)

Un tā mēs cauri lappusēm par maģiju un šamanismu esam nonākuši līdz nodaļai, kas vēstī par Ēģiptes garīgajiem vadītājiem un viņu garīguma meklējumiem, jeb, kā raksta autors, "no magiem līdz dievišķotiem valdniekiem". Un šī ieraksta nobeigumā mēs arī šeit apstāsimies, vien dzirdot pēdējos vārdus, kas, autoraprāt, ir jau sadzirdami kā Bībeles praviešu vēsts priekšnojautas:

"Izrotā savu Rietumu pili, uzlabo savas kapenes nekropolē ar taisnīgumu, ar patiesības darbiem. Tas stiprina cilvēku sirdi. Taisnā darbus dievs novērtēs augstāk nekā grēcinieka teļu." (103. lpp.)