Irene Valjeho «Papiruss» jeb Grāmata par grāmatu aizsākumiem... (2. daļa)
Foto: Žurnāls Ir
Beidzot esmu pabeidzis lasīt lielisko Irenes Valjeho darbu "Papiruss". Jāsaka īsi - lieliska grāmata ikvienam, kuram interesē grāmatu attīstības vēsture no senākajiem laikiem līdz pat iespiedpreses izgudrošanas brīdim, kad sākām iepazīt grāmatas līdzīgas tām, kādas pazīstam mūsdienās. Es jau rakstīju pirmo daļu šīm pārdomām, kad biju izlasījis apmēram pusi no grāmatas, tagad šeit iepazīsimies ar otru daļu grāmatas. Lai noder un iedvesmo iepazīt šo lielisko darbu!
Divtūkstošo gadu sākumā tajā pat vietā, kur senatnē atradās antīkā Aleksandrijas bibliotēka, tika atklāta jaunā Bibliotheca Alexandrina. Vēsturiskās Aleksandrijas bibliotēkas trīsreizēja iznīcināšana, par kuru arī autore raksta šajās lappusēs, mums ik dienu atgādina, ka biblioklasms jeb naidīgums pret grāmatām nav nekad pārstājis būt klātesošs. Bieži mums šķiet, ka tikai tumsoņas var iznīcināt grāmatas, taču nesenā 20. gs. Eiropas vēsture ar pasaules kariem un nacistu grāmatu sārtiem un ne vien Eiropā, bet daudz citās pasaules vietās ir notikusi grāmatu un vēsturisko vērtību iznīcināšana.
Daudz kas no vēsturiskajiem darbiem līdz mūsdienām nav saglabājies, jo valstīm un tautām pāri gājuši kari, ugunsgrēki, plūdi un mēri, trauslās papirusu un pergamenta lapas un ruļļi ir tikuši sabojāti plūdu, kukaiņu un visādu citādu iznīcinošu notikumu dēļ, taču tikpat daudz vēsturisko grāmatu mūsdienīgā izpildījumā varam turēt savās rokās un savu māju grāmatplauktos, pateicoties nenogurstošajiem pārrakstītājiem.
"Eksemplāru skaita pavairošana bija vienīgā iespēja nosargāt darbus. Ja kaut kam ir izdevies izdzīvot un paglābties no iznīcības, tas noticis, pateicoties lēnai, maigai un auglīgai ar roku rakstītās literatūras kopšanai, milzīgam darbam, kas tekstiem ļāva sasniegt apslēptas, nomaļas, drošas vietas, necilus nostūrus, kuri nekad nekļuva par karalaukiem. Darbi, ko joprojām lasām, glabājās šajās aizkaktēs - savrupos, attālos patvērumos, kur tie pārlaida bīstamos gadsimtus, kamēr sagrāve, laupīšanas un ugunsgrēki iznīcināja lielos grāmatu kopumus, kas parasti atradās varas centros." (211. lpp.)
Tāpat autore stāsta par grāmatu lasīšanas iespējām un izaicinājumiem koncentrācijas nometnēs Būhenvaldē un Dahavā, šeit kāds ieslodzītais par kopā ar senajiem klasiķiem pavadīto laiku sacījis šādi:
"Dzīvot starp mirušajiem kopā ar Tūkīdidu, Tacitu, Plūtarhu Maratonā vai Salamīnā galu galā ir visgodpilnākā dzīve, ja nekādas citas darbības nav atļautas." (213. lpp.)
Tālāk mēs varam izlasīt, ko saka kāds cits koncentrācijas nometnes ieslodzītais, pazīstamais Viktors Frankls, kurš atzīst un sniedz mierinājumu ikvienam lasītājam - lasīšana un patveršanās savā iekšējā pasaulē bieži vien ir teicams glābiņš no visa apkārtējā bezjēdzīguma un šausmām. Jā, izolēšanās ar grāmatu bieži vien nomierina prātu un ļauj pieņemt dzīves notikumus ar mazāku iekšējo trauksmi.
Dodoties tālāk pa grāmatas lappusēm, mēs nonākam pie mūsu kultūras un izglītības saknēm, ar kurām mēs saprotam Grieķiju, kas "aizvien vēl ir Eiropas kultūras pirmais atskaites punkts".
"Pirmo reizi kāda varena lielvara pārņēma citas - turklāt sakautas - tautas mantojumu un padarīja to par būtisku savas identitātes sastāvdaļu. Romieši, ne aci nepamirkšķinot, atzina grieķu pārākumu, uzdrošīnājās izpētīt viņu atklājumus, tos asimilēt, sargāt un vēl vairāk pastiprināt to izplešanās vilni. Tas, ka romieši ļāvās šim valdzinājumam, joprojām vislielākajā mērā ietekmē mūs visus. Tieši tur aizsākās tas pavediens, kas mūsu tagadni sašuj kopā ar pagātni, joprojām notur mūs vienotus ar brīnišķīgu, izzudušu pasauli. Un pa šo pavedienu gluži kā virves dejotāji no gadsimta uz gadsimtu iet idejas, zinātnes atklājumi, mīti, domas, emocijas un arī mūsu vēstures kļūdas un nelaimes. Šīs vārdu virknes, kas stiepjas pāri bezdibenīgam tukšumam, esam nosaukuši par klasiķiem." (231. lpp.)
Lasot šo grāmatu un rakstot apskatu, esmu tik ļoti sajūsmināts, jo autore grāmatas 2. daļā pievēršas antīkās grieķu un romiešu pasaules ainai, kurā sava vieta bija arī bibliotēkām, vergiem, kuri tās kungu uzdevumā uzturēja, pilnveidoja, papildināja, pārrakstīja un tā bezgala, kādēļ arī mēs esam saņēmuši bagātīgas iespējas mūsdienās baudīt labus antīko klasiķu tekstus.
Neskatoties uz visām vēsturiskajām peripetijām, kas caurvij šīs daļas lappuses, grāmata tomēr ir kas romantisks, tuvs un mīļš, tā pastāsta mums par cilvēku, kurš mums to uzdāvina vai vienkārši iedod izlasīt. Kā saka autore, mēs caur mūsu rokās iespiestajām grāmatām meklējam to stikla pudeli ar ziņu tieši mums.
"Grāmatas vēl pilnībā nav zaudējušas sākotnējo vērtību, kas tām piemita Senajā Romā, proti, smalko spēju iezīmēt jūtu un draudzību karti. Ja kādas grāmatas lappuses mūs aizkustina, mēs vispirms vēlamies tās pārrunāt ar cilvēku, kuru mīlam. Ja kādam, kurš mums ir svarīgs, uzdāvinām romānu vai dzejas krājumu, zinām, ka šī lasītāja viedoklis par izlasīto ietekmēs arī viņa viedokli par mums. Ja draugs vai mīļotais ieliek mums rokās grāmatu, mēs tās lappusēs meklējam viņa domas un gaumi, mūs ieintriģē pasvītrotās rindas vai mēs pat tās uztveram kā mājienu un zīmi, mēs uzsākam personīgu sarunu ar rakstītajiem vārdiem, atveramies to mistērijai daudz dedzīgāk." (268. lpp.)
Viscaur grāmatai skan arī mūsu rakstības attīstības un mūsu lasītprasmes un lasītkāres balss - kā attīstījās rakstība, kā tapa pirmās pierakstītās zīmes, kā esam nonākuši līdz grieķu un romiešu alfabētam un daudzas, daudzas citas detaļas, kas šo grāmatu padara par ārkārtīgi burvīgu un visnotaļ ieteicamu lasāmvielu ikvienam grāmatmīlim un lasīšanas entuziastam. Protams, ne vien lasīt šo darbu, bet arī tajā smelties ārkārtīgi daudz vēsturisko faktu un zināšanu par personāžiem un notikumiem, kuri ir veicinājuši gan bibliotēku veidošanos, gan to iznīcināšanu, gan par mūsdienu bibliotēkām, gan grāmatnīcām, kas slavenas visā plašajā pausaulē un kurās būtu jāiegriežas, kad sanāk apmeklēt attiecīgās valstis. Šī grāmata ir inteliģences bagātinātāja un dvēseles piepildītāja, to lasot iegrimstam pasaulē, kas ir bijusi un zudusi, taču mēs kā grāmatmīļi joprojām to sveicinām ikreiz, kad paņemam rokās jaunu lasāmvielu!
"Līdz drukas izgudrošanai zinības, kas krātas gadu tūkstošiem, palika nedaudzu cilvēku rokās, viņi bija uzņēmušies varonīgu un gandrīz neticamu glābšanas misiju. Tieši viņiem varam pateikties par to, ka viss nav nogrimis nebūtībā; viņiem varam pateikties, ka grieķu un romiešu idejas, zinātniskie atklājumi, fantāzijas tēli, likumi, domas un dumpīgie darbi izdzīvoja; viņiem esam parādā pateicību par to, ka mūs sasniedza grāmatas, kas savu vienkāršo perfekciju bija iemantojušas pēc gadsimtiem ilgiem mēģinājumiem un eksperimentiem. pateicoties viņiem un par spīti ceļojumiem līdz nakts galam, Eiropas vēsture, kā rakstīja filozofe marija Sambrano, irceļš, kas vienmēr atvērts jaunai atdzimšanai un gaismai." (350. lpp.)