Jay Parini «Jesus: The Human Face of God»

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls:  unsplash.com

Ir grāmatas, kas iekrīt rokās nejauši, taču paliek atmiņā ilgi pēc tam, kad aizvērta pēdējā lappuse. Jay Parini “Jesus: The Human Face of God” ir tieši šāds darbs. Tas nav smagnējs teoloģisks traktāts un nav arī svētdienas skolas mācību grāmata. Tā ir intelektuāla, dziļi cilvēciska un reizē literāra meditācija par vienu no visietekmīgākajām personībām cilvēces vēsturē. Parini, kurš pats sevi dēvē par “neticīgo, kuru nepamet ilgas pēc ticības”, piedāvā skatījumu, kas pārsniedz baznīcas mūrus un sasniedz plašāku — universālu — cilvēku loku. Jau pirmajās lappusēs Parini atgādina, ka Jēzus tēls nekad nav bijis viennozīmīgs. “Every generation paints its own face of Jesus,” viņš raksta, atgādinot, ka Jēzus nav tikai vēsturisks tēls, bet arī spogulis, kurā katrs laikmets redz pats sevi. Tieši šī elastība — spēja vienlaikus būt cilvēkam, simbolam un leģendai — padara viņu par mūžīgi aktuālu tēlu. Parini rakstības stils ir saistošs un metaforu piesātināts, brīžiem pat poētisks. Lasītājs jūtas kā sarunā ar domubiedru, kurš rūpīgi šķetina vēstures pavedienus, lai atsegts Jēzus cilvēciskās aprises. Autors ar dzejnieka intuīciju meklē brīdi, kad mīts un realitāte savstarpēji savijas, un aicina mūs ieraudzīt Jēzu kā dzīvu cilvēku: “a man whose compassion was as real as his breath.”

Jay Parini grāmata “Jesus: The Human Face of God” ir viens no tiem darbiem, kas mēģina pārvarēt plaisu starp vēsturisko pētniecību un personisku garīgo pieredzi. Parini, būdams gan dzejnieks, gan literatūras profesors, rada daudzslāņainu portretu par Jēzu, kurā savijas vēsturiskie fakti, interpretācijas un autora paša eksistenciālie meklējumi. Rezultātā rodas darbs, kas nav tradicionāla biogrāfija, bet gan meditācija par to, ko nozīmē skatīties Jēzum acīs kā cilvēkam.

Autors grāmatas sākumā pievēršas Jēzus vēsturiskajām saknēm. Parini izvairās no pārlieku tehniskas teoloģijas, tā vietā sniedzot saprotamu, koncentrētu ieskatu Jūdejas kultūras, politiskajos un reliģiskajos apstākļos pirmajā gadsimtā. Viņš uzsver, ka, lai saprastu Jēzus vēsti, jāizprot arī vide, kurā tā radās. Šī perspektīva lasītājam palīdz ieraudzīt Jēzu nevis kā abstraktu ikonu, bet kā konkrēta laika un vietas cilvēku.

Tālāk Parini analizē Jēzus kā skolotāja un dziedinātāja tēlu. Viņš pievērš uzmanību Jēzus līdzībām un rīcībai, kas atšķīra viņu no tā laika reliģiskajiem līderiem. Grāmatas autors uzsver, ka Jēzus spēks bija nevis dogmatiskos spriedumos, bet spējā atklāt cilvēkiem radikālu līdzcietības un piedošanas ceļu. Parini interpretācija ir cieši saistīta ar viņa paša skatījumu uz humānisma tradīciju, padarot šo daļu par vienu no intelektuāli blīvākajām.

Svarīga lappuse grāmatā ir Jēzus kā simboliskā tēla apskats. Parini pārliecinoši parāda, ka Jēzus vēsturiskā persona ātri tika pārveidota par kultūras un teoloģijas simbolu, kuru katrs laikmets interpretēja pēc savām vajadzībām. Viņš analizē, kā Jēzus tēls attīstījies agrīnajā baznīcā, kā tas ticis izmantots viduslaikos un kādu nozīmi tam piešķīruši modernie domātāji. Šīs nodaļas ir īpaši noderīgas lasītājiem, kuri vēlas saprast atšķirību starp “vēsturisko Jēzu” un “ticības Jēzu”.

Parini grāmatā dominē ļoti cilvēcīgs skatījums uz Jēzu. Autors konsekventi atgādina, ka ikviena Jēzus mācība sakņojas pietātē pret cilvēku ciešanām un vēlēšanās dziedināt, nevis nosodīt. Šis uzsvars šķiet īpaši aktuāls laikmetā, kurā reliģiska retorika nereti kļūst polarizējoša. Parini piedāvā Jēzu kā figūru, kas spēj savienot, nevis šķelt.

Grāmatas emocionāli spilgtākās lappuses rodas brīžos, kad Parini iekļauj personiskas pārdomas par ticību, šaubu un cerības mijiedarbību. Tā nav autobiogrāfija, bet šīs epizodes piešķir tekstam siltumu un autentiskumu. Lasītājs jūt, ka Parini raksta ne tikai kā literatūras pētnieks, bet arī kā cilvēks, kuru šis tēls ir dziļi uzrunājis.

Īpašu uzmanību Parini velta Jēzus nāves un augšāmcelšanās interpretācijām. Autors uzsver, ka neatkarīgi no lasītāja teoloģiskajiem uzskatiem šie notikumi ir kļuvuši par simbolu pārmaiņām, transformācijai un ticībai cerībai pat vissmagākajos brīžos. Šī interpretācija rezonē ar plašu lasītāju loku, jo tiek pasniegta nevis dogmatiski, bet kā filozofisks un eksistenciāls vēstījums.

Noslēgumā Parini aplūko Jēzus mantojumu mūsdienu kultūrā. Viņš uzskata, ka Jēzus ir ne vien reliģisks simbols, bet arī būtisks rietumu domas, mākslas un ētikas balsts. Viņa ietekme ir tik izteikta, ka, Parini skatījumā, nav iespējams pilnībā izprast Rietumu civilizāciju, neizprotot Jēzus tēlu. Šis vēstījums piešķir grāmatai plašāku kultūrvēsturisku dimensiju.

Kopumā “Jesus: The Human Face of God” ir darbs, kas piemērots lasītājiem, kuri vēlas ne tikai zinātnisku skatījumu uz Jēzu, bet arī refleksiju par to, kāda ir Jēzus vieta mūsdienu cilvēka garīgajā kartē. Parini rakstības stils ir plūstošs un saistošs, apvienojot akadēmisku informētību ar literāru izjūtu.

Bloga kontekstā šo grāmatu var droši ieteikt kā vienu no pieejamākajiem un intelektuāli godīgākajiem ievadiem Jēzus tēla izpētē. Tā sniedz gan faktu bāzi, gan dziļāku atskatīšanos uz to, kāpēc Jēzus joprojām ir viens no visietekmīgākajiem cilvēces vēstures tēliem — un kāpēc viņa cilvēcīgais aspekts joprojām runā uz mums tik spēcīgi.

Pēc grāmatas izlasīšanas nav iespējams nesajust, cik dziļi Parini tic Jēzus cilvēciskajam spēkam. Viņš neuzspiež teoloģiju, nenorāda pareizo ceļu un nepretendē uz absolūtu patiesību. Tā vietā viņš piedāvā Jēzu kā cilvēku, kas “walked with an open heart in a closed world” — un šajā vienā rindā ir visa Parini grāmatas būtība.

Nobeigumā autors uzdod jautājumu, kas šķiet aktuāls ikkatram lasītājam, neatkarīgi no pārliecības vai kultūras: ko mēs darītu, ja Jēzus šodien ienāktu mūsu dzīvē? Nevis Bībeles varonis, nevis dogmatisks simbols, bet cilvēks — ar balsi, skatu, tiešu klātbūtni. Parini neatbild mūsu vietā, bet viņš piedāvā tiltu: “To see the human face of God is to be confronted with the possibility that love is the deepest fact of the universe.” Šis citāts ir ne tikai grāmatas emocionālais centrs, bet arī tās filozofiskais manifestējums.

Un tieši šeit Parini darbs kļūst īpaši piesaistošs mūsdienu lasītājam. Grāmata aicina nevis akli ticēt, bet domāt, nevis atkārtot dogmas, bet iedziļināties to saknēs. Tā mudina atcerēties, ka katrā vēsturiskā figūrā ir kaut kas universāls — un Jēzū šī universālā dimensija ir neparasti spilgta. Viņš ir cilvēks, kurš iedvesmoja cilvēci vairāk nekā divus tūkstošus gadu, un Parini atgādina, ka šī iedvesma nav jāmēra teoloģiskos parametros, bet gan sirdsapziņā.

Noslēdzot šo apskatu, var droši teikt: ja jūs meklējat grāmatu, kas spēj ne tikai informēt, bet arī aizkustināt, “Jesus: The Human Face of God” ir lielisks sākumpunkts. Tā nav jālasa steigā. Tā ir jāizgaršo — tāpat kā saruna, kas negaidīti atver durvis uz ko plašāku, dziļāku un patiesāku.

Šī grāmata ne tikai stāsta par Jēzu. Tā palīdz ieraudzīt cilvēku — gan viņā, gan sevī.