Sachiko Kusukawa «Andreas Vesalius. Anatomy and the World of Books»

Fons: University of Glasgow Library; grāmatas vāks: Reaktion Books; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Kā jau varbūt tas kādam ir zināms, esmu liels jo liels Renesanses laikmeta dzīves fans un interesējos par un ap šī laikmeta personībām. Viens no maniem lielākajiem atklājumiem bija izdevniecība "Reaktion Books", kas izdod grāmatas, kādas nekur citur nav pieejamas, tostarp, par viduslaiku vēsturi un personībām, kā arī sēriju par Renesanses laikmeta māksliniekiem un dižajām personībām. Šobrīd manā plauktā atrodas apmēram puse no šīs sērijas, taču palēnām gan jau savākšu visu sēriju, ja vien tas būs iespējams. Tās ir grāmatas, kas ir patiesi vērtīgas, ja interesē attiecīgais laikmets un Eiropas zinātnes un mākslas priekšvēstneši. Un viena no tādām personībām, par kuru ir sarakstīta uzteicama biogrāfija, ir Andreass Vezālijs, kuru zinošāki lasītāji noteikti saista ar cilvēka anatomijas zinātniskajiem pirmssākumiem Eiropā. Tad nu par šo dižo vīru arī es nedaudz aprakstīšu šīs grāmatas kontekstā. Lai noder! 

Sachiko Kusukawas grāmata Andreas Vesalius: Anatomy and the World of Books piedāvā izsmalcinātu un reizē ļoti pārdomātu skatījumu uz Vezāliju, kas būtiski papildina tradicionālo naratīvu par viņu kā “modernās anatomijas tēvu”. Kusukawa necenšas vienkārši pārrakstīt biogrāfiju; viņa mēģina saprast, kā Fabrica vispār kļuva iespējama — kā kultūras, materiālo un intelektuālo faktoru mijiedarbe radīja grāmatu, kas pārveidoja anatomijas zinātni un vizuālās zināšanas.

Viņas skatījumā Vezālijs nav pats par sevi vien izcils ģēnijs, bet radošs un stratēģisks aktieris konkrētā sistēmā: universitāšu prakses, anatomijas teātru rituāli, drukas tehnoloģiju attīstība, mākslinieku un tipogrāfu kompetence, kā arī politiskās karjeras iespējas 16. gadsimta Habsburgu pasaulē. Šo perspektīvu Kusukawa attīsta ar lielu rūpību, koncentrējoties ne vien uz saturu, bet arī — un tas ir īpaši svarīgi — uz grāmatu kā materiālu un vizuāli retorisku objektu. Tādējādi Fabrica kļūst par "gadījumu pētījumu" par to, kā agrīnās modernas zināšanas pārtop grāmatas formātā.

Kusukawas analīzes centrālā tēze ir, ka anatomiskās ilustrācijas Vezālija darbā nav tikai didaktisks palīglīdzeklis vai mākslinieciska dekora veids. Tās veido īpašu izpratnes veidošanas telpu — attēli strukturē skatienu, sadala slāņos informāciju un ļauj izprast anatomiju tā, kā viens pats teksts to nespētu. Šeit Kusukawa rāda, kā attēli darbojas kopā ar tekstu, kā lasītājam tiek “iestudēts” pareizais skatīšanās režīms, un kā anatomiskā figūra kļūst par pārliecinošu argumentu.

Kusukawas analīze par to, kā attēli mācīja skatīties un pieskarties ķermenim, ļoti labi rezonē ar anatomijas teātra ideju: skatītāji (studenti, kolēģi) bija liecinieki disekcijai, viņi mācījās, interpretēja un apstiprināja anatomiskās patiesības.

Svarīgi ir tas, ka Kusukawa analizē Fabrica radīšanu kā kopdarbu — starp disekciju praksi, vizuālo retoriku un drukāšanas tehnoloģiju rašanās radošo organizāciju. Šis daudzslāņainais skatījums sasaucas ar anatomijas teātru teatralitāti un vizuāli-estētisko dimensiju: anatomija šeit nav tikai zinātne, bet skatuve, kurā dzīvais un mirušais ķermenis tiek interpretēts, pārtulkojas formā un galu galā tiek fiksēts uz papīra.

Kusukawas Vezālijs nav romantisks dumpinieks, bet intelektuāli pragmatisks humānists, kurš ļoti labi saprata grāmatas nozīmi reputācijas un autoritātes veidošanā. Viņa analizē:

• Vezālija attiecības ar Galēna tradīciju (nevis ikonoklastiska noliegšana, bet selektīva un argumentēta pārskatīšana);

• viņa pozīciju medicīnas izglītības sistēmā;

• ietekmi uz grāmatu tirgu un zinātnes komunikāciju;

• patronāžas un karjeras mehānismus, kas noteica zinātnes hierarhiju.

„Vezālijs izmantoja lielu un skaistu grāmatu, lai parādītu sevi impērijas aprindās — grāmatas dizains un ilustrāciju kvalitāte bija instrumenti viņa sociālajai un profesionālajai stratēģijai.” 

Šis citāts parāda, kā Kusukawa uztver Vezāliju ne tikai kā zinātnieku, bet kā pragmatisku aktieri, kurš saprata grāmatu kā līdzekli reputācijas un ietekmes veidošanai.

Šis plašais konteksts rāda, ka Vezālija panākumi nebija “izlēciens” no pagātnes važām, bet organisks Renasanses kultūras produkts — tajā pašā laikā drosmīgs, oriģināls un dziļi sakņots savā laikmetā. Te arī redzama skaidra paralēle ar vēlākajiem anatomijas atlantiem, piemēram, Albinusa un Wandelāra darbiem: vizuālā zināšana kā autoritātes forma turpina attīstīties, bet tās saknes ir Vezālija un viņa laikmeta mediķu un mākslinieku praksē.

Vezālija stratēģiskā grāmatas veidošana — lielais formāts, augstas kvalitātes ilustrācijas, tās veltīšana imperatoram — parāda, ka viņam bija skaidrs mērķis: radīt autoritatīvu, redzamu un iespaidīgu darbu, kas pārsniedz medicīnisko funkciju un kļūst par sociālu zināšanu simbolu.

Savienojot Kusukawas atziņas ar anatomijas teātra kultūras analīzi, var konstatēt sekojošo:

• Anatomijas teātri 16. gadsimtā bija ne tikai mācību telpas, bet arī performances lauki, kurās tika demonstrēts ķermenis un zināšanas pārveidotas par publisku pierādījumu. Kusukawa to aplūko kā konfigurāciju, kur Vezālija demonstrācijas un grāmatas radīšana savstarpēji pastiprina viena otru.

• Vezālija grāmata Fabrica ir “lektors”, “skatuve” un “auditorija” vienlaikus — no vienas puses, tā reprodukcijā fiksē to, kas notika anatomijas teātrī; no otras — tā pats kļūst par performatīvu objektu, kas māca skatīties un interpretēt ķermeni.

• Grāmatas veidošanas process, kas aplūkots Kusukawas darbā, atklāj, ka ķermeņa reprezentācija nav vienkāršs atspoguļojums, bet izvēlēta un stratēģiska konstrukcija — ar mērķi radīt autoritāti, zināšanas un sociālu atzinību.

„Vezālija ilustrācijas strukturē skatienu un norāda lasītājam, kā skatīties, pieskarties, disecēt un modelēt cilvēka ķermeni, lai no tā mācītos.”

Šeit Kusukawa skaidri uzsver, ka anatomiskie attēli nav tikai dekorācija, bet veids, kā iesaistīt lasītāju interaktīvā mācību pieredzē — līdzīgi tam, kā anatomijas demonstrācijas teātros ir performatīvā rituāla daļa.

Kusukawas grāmata ir īpaša trīs aspektos.

1. Tā de-heroizē, bet ne devalvē Vezāliju.
Viņa parāda, ka Vezālija ģenialitāte slēpjas ne tikai anatomiskajā precizitātē, bet spējā izmantot savas laikmeta kultūras struktūras, lai anatomiju padarītu redzamu un saprotamu.

2. Tā atver “grāmatas pasauli”.
Šeit anatomijas traktāts tiek skatīts nevis tikai kā teksts, bet kā tehnoloģisks, sociāls un vizuāls artefakts. Šī perspektīva ir īpaši auglīga, ja interesē grāmatniecības vēsture un vizuālās epistemoloģijas jautājumi.

3. Tā sasaucas ar plašāku agrīnās modernitātes zināšanu kultūru.
Grāmata ļauj saprast, kā rodas un kā tiek uzturētas autoritatīvas zināšanas — un kā šajā procesā loma ir ne tikai idejām, bet arī materiāliem, attēliem, telpām un kolektīvai praksēm.

Tādējādi Kusukawas grāmata sniedz bagātīgu un niansētu papildinājumu naratīvam par anatomijas teātru kultūru: tā ne tikai padziļina izpratni par Vezāliju kā anatomu, bet arī integrē viņu dialogā ar sociālajiem, materiālajiem un vizuālajiem aspektiem, kas veidoja agrīnās modernās anatomijas epistemoloģiju.

In addition to a first edition of the Fabrica, last year KU Leuven Libraries came into possession of a copy of the second edition, this one with personal notes. These are likely the – later bound – proofs in which Vesalius made corrections in preparation for a planned third edition that never came to be. © KU Leuven Digitaal Labo