Saimons Boass "Miršanas ceļvedis iesācējam" jeb Nāve un rāms gars...

Attēls:  Photo by Yousef Espanioly on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Pavisam nesen kādu nakti vienā elpas vilcienā pieķēros un izlasīju šo pavisam nelielo grāmatiņu, atļaušos to nosaukt tā. Saimona Boasa "Miršanas ceļvedis iesācējam", protams, skar autora tuvojošās nāves aspektus, tomēr galvenajos triepienos tā ir par.. pilnvērtīgu un pilnasinīgu dzīvošanu! Noteikti, ka ir kādi lasītāji, kuriem šķiet atbaidošs viss, kas saistās ar nāvi un miršanu, taču šajā darbā uzsvars ir uz dzīvošanu un dzīves izbaudīšanu pirms mēs pārkāpjam Mūžības slieksni. Ar to es arī vēlētos iedrošināt ikvienu, kuram ir bažas, šaubas un bailes par šīs grāmatas lasīšanu. Tā kā šī mazā grāmatiņa noteikti ir jāizlasa, tā prasa vien nedaudz laika, tad tālākajās rindkopās es nedaudz ieskicēšu pārdomas par šo darbu.

Nevienā grāmatas lappusē ir nesastapos ar autora žēlošanos par tik īsas dzīves piedzīvošanu, tieši pretēji - es visur lasīju un manīju autora prieku par to, ka viņš tik daudz ir paspējis, izdarījis, dzīvojis, uzdzīvojis, taču nekad nav aizmirsis par pasaules karstajiem punktiem un nabadzīgajiem, kur tik varēdams, palīdzējis. Un, uzrakstīdams šo nelielo darbu, autors pats savā pēdējā vārdā saka: 

"[..] ceru, ka kaut kas no tā, ko aprakstīju, būs noderīgs arī jums, kad pienāks jūsu kārta." (125. lpp.)

Parasti lieli garīgie tēvi, bīskapi un pāvesti, saviem sekotājiem atstāj garīgo testamentu, man gribētos sacīt, ka arī šī darba autors ar saviem vārdiem ir atstājis mums pārdomāšanas vērtu garīgo testamentu, kaut viņš sevi galīgi neuzskatīja par vispareizāko cilvēku, kur nu vēl priekšzīmīgāko kristieti. Grāmatas iesākumā ir apkopoti trīs viņa rakstītās slejas vietējam laikrakstam "Yersey Evening Post", kurās viņš dalās ar to, kā viņš sastapās ar savu vēža diagnozilīdz pat tā izraisītajai nāvei dažus mēnešus vēlāk. Un aizvien viņš pats atgādina, ka grāmata "tikai daļēji ir par miršanu". Man personīgi gribētos sacīt, ka šī liecība ir par skaisti nodzīvotu un izbaudītu dzīvi, jo tikai patiesi dzīvojis cilvēks no iesākuma varētu būt gribējis likt grāmatai virsrakstu "Morfīns un Muscadet" (Muscadet ir pazīstams franču baltvīns, ko izgatavo no meloņu vīnogām - D.K.).

Autors savas gaitas salīdzina kā ceļojumu uz Dienvidpolu, kur sastapsies ar "Vēža pingvīniem", protams, viņam bija cerība, ka izārstēšanās ir iespējama, taču diagnoze ir tāda, kāda tā ir, taču viņš nevienu brīdi neiegrima sevis žēlošanā, tā vietā uz visu raudzījās kā uz bijušu un izdzīvotu iespēju darīt šo pasauli labāku. Un, neskatoties uz visu skarbo dzīves īsuma atziņu, Saimons mums visiem novēl, sacīdams:

"Tāpēc carpe diem un tā tikai uz priekšu! Un izbaudiet savas pieticīgās iespējas citus darīt kaut nedaudz laimīgākus! Tas ir īstais noslēpums, kā pašam būt laimīgam." (25. lpp.)

Un vēl kas - autors nemitīgi lasītājam atgādina apzināties un aizdomāties par to, ka tā ir ārkārtīga veiksme VISPĀR (!) piedzimt un dzīvot - tas ir kā lielais džekpots dzīves loterijā. Dzīve ir ārkārtīgi vērtīga, neticama un skaista, un ikkatrs no mums ir brīnišķīgs tieši tādā veidā, kādā mēs esam šeit. Kā jau rakstīju - nerimstošs dzīvesprieka lādiņš un motivācija priecāties par ikvienu mums dāvāto dienu. Tulkotāja ir patiesi labi sniegusi mums ieskatu autora domās, jo ne velti grāmatā izskan vēl viens iespējamais grāmatas virsraksta variants - "Galvu augšā, tirliņi!". Un man visu lasīšanas mirkli neradās ne mazākā skumju nopūta, tā vietā es biju pozitīvi ietekmēts un aizrautīgi lasīju lappusi pēc lappuses. 

"Visbeidzot, lūdzu, mēģiniet tik ļoti nebaidīties no nāves! Mēs no tās slēpjamies un bēgam, ievērojam drūmas diētas, parakstāmies par darījumos balstītām uzskatu sistēmām vai cenšamies tās apslāpēt ar baudām un iepirkšanos. Mēs mainām tēmu. Taču bez nāves mēs nemaz neesam cilvēki." (31. lpp.)

Grāmatiņa jeb kā pats autors to raksturo, viņa piezīmju kladīte, mums dod nelielu konspektīvu pārdomu vielu, sākot jau no nāves apzināšanās perspektīvas, kad mūsu dzīve noteikti ir daudzreiz veiksmīgāka un izdevusies nekā mēs paši to novērtējam. Tāpat autors mums piemin neaizmirst īsto dzīvi un tās garšu, kuru varam izkopt, ieviešot savā dzīvē apzinātības meditāciju. Tā noteikti nav stundām ilgi sēdēšana lotosa pozā, bet gan sevis paša un dzīves loterijas uzvarētāja apzināšanās. Un galvenais - savā pozitīvā veidā izjust vispirms līdzjūtību pret sevi un tad prāts mums dāvā iespēju just līdzi citiem. 

Tāpat Saimons Boass mums pavēsta un liek aizdomāties par pateicības nozīmi mūsu dzīvēs. Mēs esam priviliģētāki un bagātāki nekā viduslaiku karaļi un lordi, jo mums ir pieejamas visas civilizētās pasaules labumi, iespējas, ēdiens un izklaides, kurus mēs uzskatām par teju pašsaprotamiem jēdzieniem, taču tas tā nav bijis visā pasaules pastāvēšanas vēsturē. Tā ir liela laime un privilēģija dzīvot 21. gadsimtā. To mums vajag novērtēt, jo daudziem nepiedzimušajiem nav šādu iespēju. 

"Bet tagad es nāvi redzu kā audeklu, uz kura mēs visi esam uzgleznoti, un mūsu neesamība ir ne vien savijusies ar mūsu dzīvi, bet ir neatņemama tās sastāvdaļa." (57. lpp.)

Tā jau saka, ka nāves tuvums maina cilvēku vai atver jaunus apziņas un apzināšanās apvāršņus. Tā arī autors mums pavēsta it kā pašsaprotamas lietas, taču mūsu aizņemtībā un steigā mēs pamanāmies tās nozaudēt, taču tagad atkal atcerēsimies:

"Lielākā daļa no mums lielāko daļu laika dzīvo kā aiz aizvērtiem slēģiem. [..] Tomēr ikvienam cilvēkam ir vēlme visur veidot saikni ar citiem, kā arī dziļa labestība un spēja mīlēt." (65. lpp.)

Protams, autors pievēršas arī dažiem praktiskiem ieteikumiem, kā komunicēt ar mirstošo, ko darīt un ko labāk nedarīt, taču vieni no viedākajiem vārdiem tāpat ir pamatoti stoiķu mācībā un arī Saimons mums to atgādina, sacīdams:

"Vislabākā stoiķu mācība ir memento mori - vienmēr paturiet prātā, ka mirsiet, varbūt pat rīt! Tas nepadara dzīvi bezjēdzīgu: tas padara to mērķtiecīgu. Izvirziet prioritātes, raugieties uz rūpēm perspektīvā, neatlieciet lietas uz vēlāku laiku! Dzīvojiet! Tas izklausās drūmi, bet, ja katru dienu spēsiet sevi papildināt ar pilienu šīs domas, tas var padarīt jūsu mīļotos cilvēkus vēl mazliet dārgākus, krāsas - mazliet spilgtākas un lietas, kas izraisa stresu, - mazliet nesvarīgākas. Un, kad pie jums vai kāda cita pēkšņi ieradīsies nāve ar savu izkapti, jūs būsiet nedaudz gatavāks piedāvāt viņai tasi tējas." (78. lpp.)

Un viens no nobeiguma moto mums visiem:

"Galvenais ir saprast, kā vislabāk paņemt dzīvi pie rīkles un izspiest no tās prieku. Pasaule ir tik pilna iespējām, dīvainībām un krāsām, ka ir kauns miegoties un šo pilnīgi neticamo dāvanu notrallināt, vienkārši eksistējot." (90.-91. lpp.)

Lai mums ikkatram izdodas šo realizēt, pirms pienāk mūsu laiks!