Sems Parnija (Sam Parnia) | «Lucid Dying» jeb «Apskaidrotā nāve»
Grāmata aplūko nāvi nevis kā galīgu beigu punktu, bet kā procesu, kuru var pētīt un, iespējams, arī tas var būt atgriezenisks. Dr. Sems Parnija jeb Sam Parnia, reanimatologs un intensīvās aprūpes ārsts, sniedz zinātniskus pierādījumus, ka apziņa var pastāvēt pat pēc sirdsdarbības apstāšanās, un ka smadzenes var daļēji atjaunoties pat vairākas stundas pēc nāves.
-
Smadzeņu reanimācija pēc nāves: Viens no centrālajiem gadījumiem grāmatā ir Jēlas universitātes zinātnieka Nenada Sestana eksperiments, kur viņa komanda atjaunoja smadzeņu darbību mirušām cūku smadzenēm vairākas stundas pēc nāves.
-
Tika izmantots aparāts BrainEx, kas imitē asinsriti ar īpašu šķīdumu, piegādājot skābekli un uzturvielas.
-
Tas izjauc tradicionālo skatījumu uz nāvi kā momentānu, neatgriezenisku notikumu.
-
Nāve, īpaši sirds apstāšanās gadījumā, vairs nav uzskatāma par absolūtu beigu brīdi, bet par pārejas stāvokli, kurā ir iespējama atgriešanās.
-
Ja agrāk smadzeņu bojājumi tika uzskatīti par neatgriezeniskiem pēc 5-10 minūtēm bez skābekļa, tad tagad tie var tikt novērsti vai aizkavēti stundām pēc nāves.
-
Grāmatā analizēti tūkstošiem gadījumu, kad cilvēki pēc reanimācijas atsauc atmiņā notikumus vai sajūtas, kas notika pēc sirdsdarbības apstāšanās.
-
Šie RED (Recalled Experience of Death) gadījumi satur vienotus, starpkultūru motīvus: mieru, apgaismību, dzīves pārskatu, sastapšanos ar “būtībām”.
-
Tie var liecināt, ka apziņa saglabājas arī pēc bioloģiskās nāves.
-
Ja nāvi var zinātniski izpētīt un iespējams atcelt, rodas fundamentāli jautājumi par to, kas ir dzīvība, kas ir “es”, un kāda ir mūsu apziņas daba.
-
Tas ietekmē ne tikai medicīnu, bet arī filozofiju, reliģiju, ētiku un tiesību normatīvos ietvarus.
-
Grāmata mudina sabiedrību pārskatīt savu attieksmi pret mirstīgumu, ciešanām un dzīves jēgu.
"Lucid Dying" ir zinātnisks un dziļi personisks darbs, kas balstās uz desmitgadēm ilgu klīnisko pieredzi un pētījumiem. Tas izaicina mūsu tradicionālās robežas starp dzīvi un nāvi, piedāvājot cerības un izpratnes pilnu skatījumu uz vienu no visuniversālākajiem cilvēka eksistences aspektiem.
Šajā nodaļā aprakstīta revolucionārā smadzeņu pētījumu prezentācija, ko veica Dr. Nenad Sestan Nacionālajā Veselības institūtā (NIH). Viņš demonstrēja, ka dzīvnieku smadzenes (konkrēti — cūkas) var daļēji atjaunot vairākas stundas pēc nāves. Tas radikāli izaicina tradicionālo izpratni par nāvi un smadzeņu noārdīšanās ātrumu. Notikums iezīmē pāreju uz jaunu, "neiroreanimatīvu" skatījumu uz nāvi.
Šī nodaļa aplūko nāves vēsturisko uztveri, sākot no senajiem laikiem, kad ārsti centās atdzīvināt mirušos ar dūmiem vai karstiem pelniem, līdz mūsdienu reanimācijai un intensīvajai terapijai un aprūpei. Tiek uzsvērts, ka nāve kā momentāns beigu punkts vairs nav aktuāla: tā ir process, kuru iespējams aizkavēt vai atgriezt, piemēram, ar OrganEx vai līdzīgām tehnoloģijām.
Šī nodaļa piedāvā vēsturisku un māksliniecisku skatījumu uz nāvi, analizējot Hieronymus Bosch gleznu "Ascent of the Blessed". Autors to salīdzina ar mūsdienu pacientu RED (Recalled Experience of Death) pieredzēm — tuneļa, gaismas un vadītāju (piemēram, “gaišas būtnes”) simboliku. Tas norāda, ka cilvēce jau gadsimtiem intuitīvi sajutusi šīs pieredzes esamību.
Tiek aprakstīti neiroloģiskie procesi smadzenēs miršanas laikā, īpaši t.s. gamma viļņu aktivitātes uzliesmojumi, kas novēroti pēc sirdsdarbības apstāšanās. Šie negaidītie “apziņas eksplozijas” mirkļi liecina, ka smadzenes paliek aktīvas pat pēc klīniskās nāves, un apziņa var saglabāties ilgāk, nekā iepriekš domāts.
Autors izskaidro, ka nāvējošais smadzeņu stāvoklis nav šūnu nāve, bet funkcionāla "atbrīvošanās" — inhibējošo signālu pazušana, nevis bioloģiska sabrukšana. Tas maina medicīnas skatījumu uz reanimāciju: smadzenes ir apspiestas, nevis mirušas, un tās var atjaunot ar pareizajiem stimuliem.
Šajā nodaļā Parnia aplūko pierādījumus par “apgaismotu nāvi” — RED gadījumus, kuros pacienti apraksta skaidrību, mieru, jēgpilnu pieredzi, kas notiek laikā, kad viņi ir tehniski miruši. Šīs pieredzes nevar vienkārši norakstīt kā halucinācijas: tās ir universālas, atkārtojas dažādās kultūrās un neatkarīgi no personīgo uzskatu sistēmām.
Parnija apraksta savu satikšanos ar Dr. Robert Montgomery, izcilu transplantācijas ķirurgu, kurš vairākkārt pieredzējis nāves tuvo pieredzi. Viņa pieredze “pelēkajā zonā” — starp dzīvību un nāvi — piedāvā unikālu, autoritatīvu skatījumu, kas saskan ar citu pacientu stāstiem. Montgomery piedzīvojis apziņas atdalīšanos no ķermeņa, miera sajūtu un apgaismību. Šie gadījumi apstiprina, ka šīs pieredzes nav nejaušas, bet daļa no universāla fenomena.
Šeit tiek aprakstīta ārstu un medicīnas darbinieku pieredze, kuri redzējuši, kā pacienti pēc klīniskās nāves atceras notikumus, kurus teorētiski viņi nevarēja uztvert. Īpaši izcelts Dr. Tom Aufderheide stāsts par savu pacientu, kurš aprakstīja reanimācijas detaļas, ko viņš redzējis “no augšas”, kamēr bijis bezsamaņā. Nodaļa norāda, ka arvien vairāk mediķu atzīst šīs parādības reālumu, pat ja tās ir pretrunā ar tradicionālo medicīnu.
Pacienti apraksta sajūtu, ka viņu apziņa atdalās no ķermeņa, viņi jūt vieglumu, brīvību, spēj “redzēt” notikumus ap sevi. Šie novērojumi sakrīt ar to, kas tiek dēvēts par "out-of-body experience". Šī pieredze nav biedējoša, bet mierpilna, pat tad, kad reanimācijas komandai notiek intensīva cīņa par dzīvību.
Pacienti apraksta dzīves pārskatu — viņi “atdzīvo” dažādus dzīves notikumus, ne tikai redzot tos, bet izjūtot no citu cilvēku perspektīvas, kurus viņi ir ietekmējuši. Šis process notiek bez sprieduma, bet tiek uztverts kā garīga izaugsme un pašizziņa. Tiek apskatīts Dr. Mary Neal gadījums, kura pēc slīkšanas pieredzēja līdzīgu dzīves pārskatu
Autors analizē dažādus dzīves pārskata aspektus, izmantojot kvalitatīvās izpētes metodi (grounded theory). Tiek aprakstītas 12 apakštēmas, tostarp:
-
“Es nebiju tik labs, kā domāju.”
-
Sajūta, ka viss, ko esi darījis (vai neesi darījis), atstāj nospiedumu uz citiem.
-
Tiek izjustas citu cilvēku emocijas kā savas.Šis pārskats sniedz dziļu ētisku un eksistenciālu atklāsmi, kas daudzus mudina pārveidot savu dzīvi.
Šī nodaļa apraksta atgriešanās procesu — kā cilvēki jūt, ka viņiem “vēl ir ko darīt”, un pieņem brīvu lēmumu atgriezties savā ķermenī. Pieredze bieži tiek aprakstīta kā mājas sajūta, un atgriešanās ir pilna iekšēja miers, bet arī ar zināmu vilšanos, ka “kaut kas tika pazaudēts”, nonākot atpakaļ ķermeniskajā realitātē. Daudzi apgalvo, ka viņu skatījums uz dzīvi neatgriezeniski mainījās.
Šī nodaļa ir veltīta Nobela prēmijas laureāta Sir John Eccles idejām par apziņas dabu. Eccles uzskatīja, ka apziņa nav vienkārši smadzeņu produkts, bet autonoma realitāte, kas sadarbojas ar smadzenēm kā ar "instrumentu". Šis uzskats tiek atbalstīts ar pētījumiem par cilvēkiem ar minimālu smadzeņu struktūru, kuriem tomēr piemīt pilna apziņa un intelekts. Autors piedāvā arī skatījumu uz kvantu apziņas teorijām (piemēram, Penrose un Hameroff modeli), kuras var izskaidrot pieredzes ārpus ķermeņa un pēc nāves.
Šajā nodaļā tiek turpināta diskusija par apziņas un smadzeņu attiecībām, īpaši uzsverot, ka:
-
Nav skaidras bioloģiskas robežas, kas precīzi nodala dzīvību no nāves;
-
Apziņas turpināšanās pēc nāves izaicina medicīnas un neirozinātnes dogmas;
-
Ja apziņa turpina pastāvēt pēc sirds apstāšanās, jāpārskata veids, kā ārstējam mirstošos pacientus, un jāattīsta jaunas terapijas, kas respektē cilvēka apzināto klātbūtni arī “pelēkajā zonā”.
Šajās nodaļās autors atklāti uzdod jautājumus, kas sen jau nodarbinājuši filozofus un zinātniekus: Kas ir “es”? Vai mūsu apziņa izzūd ar smadzeņu nāvi? Un ko tas nozīmē – dzīvot apzinātu dzīvi līdz pašām beigām?
-
pārāk strukturētas;
-
izplatītas visā pasaulē un kultūrās;
-
reproducējamas arī laboratoriski kontrolētos apstākļos (piemēram, AWARE pētījumos).
Šī nodaļa apskata sabiedrības, mediju un zinātnes uztveres ierobežojumus, kas izkropļo cilvēku liecības par pieredzi nāves brīdī. Parnija analizē dažādus psiholoģiskus mehānismus (piemēram, kognitīvo disonansi), kas liek cilvēkiem noliegt neparasto vai to, kas apdraud esošo uzskatu sistēmu. Viņš arī atsaucas uz eksperimentiem ar psihedēliskām vielām (piemēram, DMT), bet uzsver, ka:
-
RED pieredzes ir daudz dziļākas, strukturētākas un nozīmīgākas nekā psihedēliskie tripi;
-
tās bieži ietekmē cilvēku morāli un dzīvesveidu, radot pozitīvas pārmaiņas, kamēr psihedēliskās pieredzes to nedara tik konsekventi.
Šajā nodaļā Parnija apkopojot pierādījumus un pieredzes, izsaka būtiskus secinājumus:
-
Mēs dzīvojam laikā, kad vecie priekšstati par nāvi vairs nav ilgtspējīgi. Nāve nav viens punkts, bet process, kurā cilvēku var atgriezt pat vairākas stundas pēc sirds apstāšanās.
-
RED pieredzes pierāda, ka nāve ir pieredzes pilna pāreja, nevis momentāns beigu brīdis.
-
Zinātnei būs jāpielāgojas jaunajiem atklājumiem un jāatzīst pelēkā zona starp dzīvi un nāvi kā nozīmīga cilvēka eksistences daļa.
-
Nodaļa arī pieskaras tam, kā sabiedrībai un veselības aprūpes sistēmai būs jāpielāgojas — ne tikai tehnoloģiski, bet arī filozofiski un ētiski.
Šī ir grāmatas emocionāli spēcīgākā nodaļa. Autors analizē cilvēcisko dimensiju — ko šīs atziņas nozīmē mūsu dzīvei, attiecībām un morālei:
-
RED pieredzes atklāj, ka mēs netiekam vērtēti pēc statusa vai bagātības, bet pēc mūsu ētiskās rīcības un cilvēcības.
-
Daudzi pieredzes dalībnieki izjutuši visu savu dzīvi “no otras puses”, izjūtot citu emocijas un ietekmi no sava rīcības.
-
Nāve tiek uztverta kā morāla atklāsme, kurā mēs paši redzam savu patieso būtību.
-
Autors aicina dzīvot ar apzinātību, līdzjūtību un ētisku saskaņu, jo “dzīvē nav brīvdienu” — katrs mirklis ir mācība, un cilvēcība ir vienīgais, kas paliek pēc nāves.