Vēl kāds dzīves posms noslēgts - iegūts profesionālā bakalaura grāds!
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis, diploms: Latvijas Universitāte
2025. gada 18. jūnijs - diena, kad es pamodos laikam ap kādiem pusčetriem četriem rīta agrumā un vairs nevarēju aizmigt... Es, protams, paņēmu no lasāmo grāmatu plaukta kādu grāmatu un, pāris stundas palasījis, cēlos tā pa īstam, gāju dušā, gatavojos, jo.. kā nekā - mana dzīves lielā diena, pirmais oficiālais universitātes diploms! Ir pagājis garš dzīves posms kopš koledžas laikiem, kad apguvu neatliekamās palīdzības ārsta palīga specialitāti, beidzot tas vainagojies ar kārtīgu augstākās izglītības diplomu. Par to es varu pateikties ļoti daudziem cilvēkiem, pasniedzējiem, kolēģiem, draugiem un arī maniem studentiem - paldies visiem, kas bija ar mani šajā ceļā.
Kā jau minēju savā bakalaura darba pateicību sadaļā, esmu pateicīgs daudziem jo daudziem medicīnas nozares guru, profesoriem un pasniedzējiem, kas man ticēja, kas mani atbalstīja, iedvesmoja un aicināja saņemties, jo reizēm, tiešām, bija grūti un ne tik daudz praktiski, cik emocionāli grūti saņemties... Bet es to paveicu un izdarīju, par ko pašam ir neizsakāms prieks! Un zemāk es publicēju savu pateicību sarakstu no sava bakalaura darba:
Man ir jautājuši, vai tiešām man nav bijis pateicību ievadā minams kāds vārds vecākiem vai kam tādam - nē, sorry, diemžēl man vecāku nav un savus mērķus dzīvē es īstenoju pats saviem spēkiem. Esmu bioloģiski radīts, bet vairāk diemžēl man dzīvē nekā cita no šī posma nav. Lai gan nesu slavenas dzimtas uzvārdu un kalpoju medicīnai tāpat kā mans onkulis un slavenā attālā radiniece prof. Rita Kukaine, diemžēl viss pārējais ir manis paša darbs un mērķu sasniegšana, kuru esmu paveicis vien ar savām smadzenēm un sevis paša smagu darbu.
Es nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz mani atzīs un manu iepriekš iegūto izglītību medicīnā pielīdzinās, taču, kad 2023. gada rudenī es LU Medicīnas fakultātē iesniedzu savus dokumentus, es vēl tad neticēju, ka šis viss notiek pa īstam, reāli un es tuvojos beidzot savam pirmajam universitātes grādam. Tagad, kad esmu universitāti absolvējis, godīgi jāsaka - pilnīgi cita studēšana ar savu pieredzi un zināšanām, praksēs slimnīcā aizvien jutos kā mājās, darot un veicot lietas, kas man ir teju kā asinīs...
No 6 gadu vecuma jau zināju, ka savu dzīvi saistīšu ar medicīnas jomu un par to es varu pateikties tikai Visaugstākajam un tiem Mazsalacas slimnīcas kolēģiem, kuri mani jau no bērna kājas uzskatīja par savu nākotnes kolēģi. Ne velti savu pirmo ārsta palīga praksi izgāju savā dzimtajā Mazsalacas pusē, strādādams kopā ar kolēģiem, kuru klātbūtnē biju uzaudzis un redzējis medicīnu. Par to man ir vislielākā pateicība.
Agrākos laikos to varbūt uzskatītu par vājuma vai nespēcīguma pazīmi, augstāko izglītību un kārtīgu universitātes grāda iegūšanu 40 gadu vecumā, taču, ar šobrīdējo zināšanu bagāžu un pieredzi, jāsaka, tas ir pats labākais laiks nostabilizēt vērtības un zināšanas, uz kurām esmu tiecies visu savu mūžu. Es jaunībā pabeidzu koledžu, maz strādāju medicīnā, aizgāju uz farmāciju strādāt, daudzi ir jautājuši - bet vai tiešām tu neesi reģistros? Jā, es neesmu reģistros, jo lielāko dzīves daļu esmu strādājis līdz šim ārpus klīniskās jeb slimnīcu medicīnas, bet zināšanas jau nekur nepazūd... Tā ir tā muskuļu atmiņa, kuru nevari pazaudēt, ja ir īstais un patiesais aicinājums.
Es nevaru ietekmēt citu cilvēku viedokli par mani, taču LU reģistri pierāda un apliecina, ka man ir gan bāzes izglītība medicīnā, gan arī tagad - profesionālā bakalaura grāds māszinībās. Tad lai ar to pietiek un taisnoties es netaisos par savām paša dzīves izvēlēm!
Lai visiem lielisks šis 2025. gada Jāņu svinēšanas laiks!
Izraksts no LU IS par manu izglītību