Julie McFadden «Nothing to Fear»

Fons:  Photo by Evie S. on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Ir 11. novembra vakars, kad esmu piesēdies pie bloga un sāku tapināt šo jauno ierakstu. Manuprāt, rudenim piestāv apcerēt nāves tematiku. Ar to bija saistīta arī mana bakalaura darba tēma un dziļākā kontekstā - arī mana vispārējā interešu tēma. Jo miršana - tas ir tāds process, no kura nav atpakaļceļa, taču visi ar garantiju to noteikti kādā dzīves momentā piedzīvosim. Lēnāk, ātrāk, vēlāk, agrāk - tas viss mums ir neparedzams. Taču hospisa māsa Džūlija Makfadena caur savas grāmatas lappusēm mums izstāsta, kāda tad tā nāve izskatās, ko sagaidīt, kad tuvojamies beigu stundai, ko darīt vai ko nedarīt ar mirstošo cilvēku. Māsai Džūlijai ir arī Youtube konts, caur kuru tad es arī uzzināju par viņas darbošanos izglītošanas jomā par un ap hospisa aprūpi, nāvi, miršanu un visu, kas ar to saistīts. Grāmata "Nothing to Fear" principā ir koncentrēts apkopojums tam, par ko Džūlija stāsta savā jūtūba kanālā. 

Uz grāmatas aizmugurējā vāka īsumā ir pavēstīts, cik laba un ieteicama ir šī grāmata. Tā vada lasītājus un interesentus cauri bailēm no nāves, tās aizstājot ar informētību un zināšanām. Nāvei nekādā gadījumā nevajadzētu tikt uzskatītai par visļaunāko iespējamo dzīves nobeiguma scenāriju, kā arī - šīs grāmatas lappuses palīdz lasītājam kļūt kaut nedaudz izglītotākam un sagatavotākam nāves pieredzēšanai, izdzīvojot dzīvi daudz pilnasinīgāk un nāvi pieņemot ar cerību. Šī grāmata noteikti var kalpot kā empātisks un zināšanas bagātinošs ceļvedis, kurā hospisa māsa Džūlija dalās ar savu darbā pieredzēto un piedzīvoto, ikdienā esot blakus mirstošajiem. Grāmata caur savu lappušu saturu palīdz aizstāt bailes ar informāciju, atverot mūsu patībai durvis uz lielākas mūsu klātesamības efektu gan mūsu pašu, gan tuvinieku dzīvēs.

Galvenās grāmatas tēmas ir četras, kuras un arī pārējo grāmatas saturu mēs šajā bloga ierakstā aplūkosim detalizētāk:

• kādas medicīniskās intervences palīdz mirstošajam un kādas noteikti nav nepieciešamas;
• vissvarīgākās sarunas, pirms kāds ir pārkāpis mūžības slieksni;
• pārpasaulīgais skaistums, ar kuru sastopamies uz nāves gultas;
• kā ceļot cauri ciešanām pirms miršanas un pēc personas došanās pāri mūžības slieksnim.

Šeit ievietošu arī šīs grāmatas satura rādītāju, lai varat sekot līdzi grāmatas aprakstam, jo centīšos par katru no grāmatas nodaļām uzrakstīt izvērstu rindkopu šajā ierakstā.

Grāmatas "Nothing to Fear" satura rādītājs

Pirmā nodaļa "Mierpilnas nāves dāvana"

Autorei Džūlijai darbs ICU jeb intensīvās aprūpes nodaļā jeb reanimācijā viss darbs saistījās ar nemitīgu pacientu stāvokļa monitorēšanu un cilvēku uzturēšanu pie dzīvības, neskatoties ne uz ko. Taču māsai Džūlijai šis darbs bieži vien šķita bezjēdzīgs, jo pacienti bija smagā stāvoklī un viņu atveseļošanās prognozes nebija tās spožākās. Jo šādi ārstējot un uzturot pie dzīvības mirstošus pacientus, vērojot monitoru ciparus, kā pati autore saka, "aiz kokiem pazaudēja mežu", nevis ļaujot pacientam mierpilni nomirt, bet nemitīgi mēģinot viņus uzturēt pie dzīvības, lai piederīgajiem nebūtu jāpaskaidro, ka pacienti bieži vien netiks izrakstīti no šīs nodaļas uz mājām. Taču reiz Džūlija nolēma pielikt punktu šīm savām šaubām un, izrunājoties ar komandu un piederīgajiem, ļāva pacientam mierpilni nomirt. Un tas mainīja Džūlijas skatījumu un karjeru - viņa kļuva par hospisa māsu.

Autore šajā grāmatas nodaļā pastāsta, kāda stresa pilna ikdiena ir intensīvās aprūpes nodaļā, kādēļ arī viņa izdega un kļuva par hospisa māsu. Daudzi iedomājas, ka nāve ir vissliktākais, kas var ar pacientu notikt, taču Džūlija izskaidro, ka tas tā nebūt nav - ir iespējama arī mierpilna nāve, izbaudot pēdējās dzīves dienas un nedēļas vai pat mēnešus ar atbilstošu dzīves kvalitāti, cik nu tā ir iespējama katrā konkrētā gadījumā, kā tas mēdz būt hospisa aprūpē. Autore mums līdzdala tabulu, kāda ir/nav mierpilna nāve, to es ievietošu arī šeit:

Sastopoties ar mirstošu personu, mums ikkatram jāatceras par to, ka nāve ir ar savu svētumu un prasa mūsu pieņemšanu un mirstošā iedrošināšanu nebaidīties no tuvojošamies beigu ceļojuma šīs zemes dzīvē. Kā raksta autore, ja apkārt ir tuvākie cilvēki, pacients mirst savā drošajā mājvietā, saņem visu nepieciešamo aprūpi un līdzcilvēku mīlestību, nāve nekādā ziņā nav nedz depresīva, nedz arī ne-mierpilna, tā ir svētīga nāve, kas palīdz mirstošajam veikt šo dzīves posma pāreju. 

Otrā nodaļa "Nāve nav nevēlams vārds"

Šīs nodaļas ievadā ir ļoti labi nodefinēts, kādēļ mēs, cilvēki, tik ļoti baidāmies par nāvi runāt, esam šo vārdu "nāve" padarījuši par tabu. Mūsu noraidījums nāvei kā neizbēgamam dzīves fenomenam ir mūsu galīguma apzināšanās. Ja mēs iedziļinātos un izglītotos par šo nāves klātesmi mūsu ikdienā, mēs būtu daudz drošāki gan to pieņemot, gan par to runājot, nebaidoties no šī vārda "nāve". 

"The more willing someone is to talk about and accept the fact of their death, the better they'll live, and the better they'll die." (17. lpp.)

Mums ir jāapzinās, ka visi reiz piedzīvosim šo dzīves beigu ceļojumu, agrāk vai vēlāk. Un jo drosmīgāk mēs tam gatavosimies, par to runāsim, jo ar lielāku dzīves kvalitāti mēs varēsim pavadīt šīs zemes dzīvi. Tāds kopumā ir autores ieteikums un pārliecība. 

"As we begin to understand death and become more comfortable with it, we can not only die better, but also live better." (21. lpp.)

Lasot šo grāmatas nodaļu, ar tajā minētajiem stāstiem un situācijām, mēs principā lēnām laužam to nepatīkamo tabu pret šo nāves klātesamību un neizbēgamību. Katrā lappusē mēs sastopamies ar iedrošinājumu soli pa solim doties pretī dziļākai izpratnei un pieņemšanai, tostarp, esot pašiem gataviem nepieciešamības gadījumā uzdot nepieciešamos jautājumus ārstniecības un aprūpes personālam par mūsu slimības iznākumu un gaitu, lai savlaicīgi saņemtu skaidras un tiešas atbildes.

Attēls: ChatGPT

Trešā nodaļa "Kā hospiss palīdz"

Šīs nodaļas lappusēs autore, hospisa māsa Džūlija, soli pa solim izskaidro, kas tad tāds "hospiss" ir un kad šī specifiskā aprūpe var atvieglot gan mirstošā, gan piederīgo dzīvi, saskaroties ar neizbēgamo realitāti un apstākļiem. Hospiss ir personcentrēta aprūpe tiem, kuriem paredzamā dzīvildze ir seši mēneši vai mazāk un kura sniedz nepieciešamo fizisko, emocionālo un garīgo atbalstu dzīves nobeiguma laikā. Hospisa aprūpe ļauj pacientam gan atbilstoši savām vēlmēm nodzīvot atlikušo laiku, gan arī nomirt ar cieņu. 

Tāpat ir jānošķir hospisa aprūpe no paliatīvās aprūpes. Paliatīvās aprūpes laikā pacienti turpina saņemt visu nepieciešamo ārstēšanu, piem., ķīmijterapiju, taču hospisa aprūpes laikā, kad ir skaidri zināms iznākums, pacienti nesaņem vairs ārstēšanu, bet gan tikai pašu nepieciešamāko terapiju, lai atvieglotu simptomus, lai varētu apzināti un cieņpilni nomirt, esot tuvinieku ieskautiem savā komfortablajā vidē. 

Autore lasītājam izklāsta gan būtiskākos faktus par hospisa aprūpi, gan arī kliedē mītus, kādi varētu būt dzirdēti un nosēdušies cilvēku prātā. Taču galvenais par un ap hospisa aprūpi ir apkopojams vienā teikumā:

"Hospice provides the care they need to live well before they die and then to die well when they finally do." (41. lpp.)

Ceturtā nodaļa "Sakopts, drošībā un komfortā"

Šeit autore lasītājam pastāsta, kā novērtēt un raksturot, vai pacients ir sakopts, drošībā un komfortā. Vienas no lielākajām bailēm daudziem noteikti ir saistītas ar to, ka mirstot mēs piedzīvojam sāpes. Hospisa galvenais vadmotīvs ir - darīt visu nepieciešamo, lai mirstot nebūtu jāpiedzīvo sāpes. Mūsdienu medicīna piedāvā daudzus veidus sāpju menedžmentā un hospisa māsas ir lielākie eksperti dažādu pretsāpju veidu un medikamentu pielietošanā. Kā saka autore - nevienam nav jāmirst sāpēs. 

Šajā nodaļā ir apakšnodaļa ar virsrakstu "Morfija sniegtie ieguvumi", kas ir ļoti būtiska nodaļa sāpju menedžmentā, tajā ir apkopoti arī vairāki stāsti un arī aizspriedumi, kādi valda pret šo medikamentu. Tāpat arī hospisa māsu rīcībā ir t.s. komforta komplekts, kurā ietilpst dažādi medikamenti gan labākam miegam, gan arī pret sliktu dūšu un vemšanas novēršanai. Viens no mītiem, kas valda cilvēku prātos un kuru aprakstījusi Džūlija, ir t.s. sedācijas mīts. Respektīvi, ka visi hospisa pacienti tiek pastāvīgi sedēti, lai būtu mierīgi un tā līdz pat nāves brīdim. Nē, tā noteikti nav patiesība. Hospisa aprūpe nodrošina visu, lai cilvēks savas pēdējās dienas noteikti var pavadīt cik vien maksimāli iespējami kvalitatīvi, gan, ja ir nepieciešamās spējas, pats arī sevi aprūpējot un neguļot uz gultas. 

"This person isn't dying because they're not eating and drinking; rather, they're not eating and drinking because they're dying." (67. lpp.)

Ļoti būtiski ir atcerēties to, ka mirstošs pacients nav tas pats, kas pacients slimnīcā, kur nemitīgi jāievada medikamenti, šķidrumi un jāpaildzina dzīvība par visu varu, nē - hospisa pacientiem jāpieiet ar vislielāko mīlestību, neforsējot ne ēdienu, ne arī šķidruma uzņemšanu. 

Attēls: ChatGPT

Piektā nodaļa "Kā izskatās miršanas process"

Šajā nodaļā autore lasītājus iepazīstina ar miršanas procesa norisi. Miršanas process noteikti nav kaut kas tāds, kas norit strauji, tam ir zināmas stadijas un pazīmes, ar tām arī hospisa māsa Džūlija mūs iepazīstina. Ne visiem ir nācies piedzīvot vai pieredzēt kāda cilvēka miršanu, līdz ar to autore dalās ar zināmo un pieredzēto savā hospisa aprūpes darbā, lai vestu tuvāk lasītājus izpratnei par miršanas procesa norisi. 

Ir piecas galvenās lietas jeb pazīmes, kas vieno miršanas procesa sākumu un kas ir kopīgas teju visiem, kuru dzīve iet uz beigu pusi. Un šīs pazīmes ir: sociālā norobežošanās, funkcionālo spēju pavājināšanās, apetītes samazināšanās, miega ilguma pieaugums, mentālo spēju pavājināšanās. Protams, mums jāatceras, ka šīs lietas var parādīties visas vai varbūt tikai kāda no tām, tāpat arī mentālo spēju samazināšanās nav vienmēr klātesoša. Mēs taču noteikti zinām cilvēkus, kuri līdz pēdējai mūža dienai bija ar spēcīgām kognitīvām spējām, skaidru domāšanu un spriešanu, vai ne?

Autore ļoti sistemātiski un skaidri pastāsta kādas izmaiņas notiek dažādos atlikušā dzīves ilguma posmos - no sešiem līdz trim mēnešiem dzīves, no trim līdz vienam mēnesim, vienu mēnesi pirms aiziešanas, visbeidzot - dienas un stundas pirms nāves jeb aktīvās miršanas fāzē. Es šeit neiedziļināšos detaļās, taču šī nodaļa ir ļoti informējoša un detalizēti aprakstoša gan miršanas procesu, gan arī fizioloģiskās izmaiņas un pēcnāves ķermeņa izmaiņas.

Viena no lietām, kas mums jāatceras - nāve un miršana nav ārkārtas vai neatliekams stāvoklis un neatliekamo medicīnisko palīdzību nekādā gadījumā nav vajadzības saukt! Ar to bieži "grēko" arī Latvijā, piederīgie nevēlas piedzīvot un atzīt, ka tuvinieks mirst, tiek saukta neatliekamā palīdzība un, kad tā ir ieradusies, pacients jau ir miris vai nomirst brigādes klātbūtnē. Arī manā mediķa praksē tādi gadījumi ir bijuši un joprojām dzirdu tādus stāstus no neatliekamās palīdzības kolēģiem. 

Tātad - kad cilvēks mirst, mēs esam klātesoši un nav nepieciešams veikt neatliekamus pasākumus. Miršanas process un nobeigums ir svēts, tādēļ esam mierpilni klātesoši. Varam piezvanīt tuviniekiem, pastāstīt, kas notiek vai jau ir noticis un viss ir beidzies. Galvenais, ko uzsver arī autore - "notice the sense of stillness". 

"Death is not an emergency. Give yourself the gift of pausing to be present." (97. lpp.)

Sestā nodaļa "Nāves gultas parādības" (Deathbed phenomena)

Šī grāmatas nodaļa noteikti ir viena no noslēpumainākajām, taču ieintriģējošām, jo noteikti esam dzirdējuši situācijas un atstāstus, ka mirstošais runājas vai sauc sen mirušos radiniekus, atgūst tā kā pat spēkus un apziņu īsi pirms miršanas vai arī stāsta kādas lietas, kas mums šķiet dīvainas un nesaprotamas. Autore mums piedāvā ieskatu, ko viņa pieredzējusi savā hospisa māsas darbā, esot blakus mirstošiem pacientiem. Viņa sniedz ieskatu tādos fenomenos kā vīzijas, nāves skatiens, ziņojumi no otras puses, terminālā apskaidrība, tāpat tiek aprakstītas tādas lietas klā mirstošā izvēle, kad nomirt - vai nu tad, kad visi ieradušies pie nāves gultas vai, gluži pretēji, kad visi devušies prom, kādreiz mirstošā persona izvēlas nomirt kādā sev nozīmīgā atceres, piemiņas dienā. Šajā nodaļā ir aprakstīti arī stāsti par to, kā dzīvnieki uzvedas mirstošā klātbūtnē, kad tas taisās šķērsot šīs zemes un tās saules robežu.

Tāpat arī šajā nodaļā aprakstīti tādi fenomeni kā mirstošās personas ierašanās aprūpētāja domās, lai paziņotu, ka ir devies mūžībā, pat pirms vēl atskan īsziņa telefonā, ka persona ir mirusi. Tādi pārlaicīgi fenomeni, kurus ar tādu skeptisku prātu grūti aptvert, taču.. mēs nezinām un neuzzināsim patiesību ātrāk kā paši, kad dosimies mūžības jeb savā pēdējā ceļojumā. Tas būs viens varens ceļojums un Džūlija noteikti mūs visus iedrošina, ka no nāves noteikti nav jābaidās, lai mēs varētu pilnvērtīgi un pilnasinīgi izdzīvot mums atvēlēto šīs zemes dzīves laiku. 

"I don't know if these experience prove there's an afterlife, but I do think they prove that death can be beautiful and is not something to be feared." (109. lpp.)

Attēls: ChatGPT

Septītā nodaļa "Padoms mirstošajiem"

Ne mums visiem ir lemts zināt, kad mēs pārkāpsim mūžības slieksni, taču tiem, kuriem nāves stunda ir teju zināma, māsa Džūlija sniedz vērtīgus ieteikumus, ko un kā sakārtot lietas, lai miršanas process būtu pēc iespējas harmoniskāks arī palicējiem un tuvajiem. Mirstošajam nav jābaidās pieņemt visa nepieciešamā palīdzība miršanas procesā. Kā saka autore, "ļaujiet saviem cilvēkiem jūs mīlēt". Tāpat gan mirstošajam, gan tuviniekiem noteikti nav jābaidās izmantot visas hospisa komandas sniegtais atbalsts un palīdzība. Autore grāmatas un šīs nodaļas lappusēs sniedz ārkārtīgi vērtīgus padomus, kā runāt par grūtiem un neērtiem jautājumiem, tāpat kā runāt par miršanu un neatrisinātajiem jautājumiem. Ļoti būtiska daļa ir arī paplašinātā aprūpes plāna sastādīšana, jo miršanas process bieži vien mēdz ne vien būt emocionāli smags, bet arī savā ziņā haotisks, un šis plāns palīdz to sistematizēt. 

Viena no šī plāna sastāvdaļām ir paša mirstošā izteiktās vēlmes, kā persona vēlas piedzīvot un izdzīvot savu miršanas procesu un dzīves nobeigumu. Māsa Džūlija lasītājiem līdzdala savveida plānu, kā mirstošais var izteikt savu pēdējo gribu - atteikties no intravenozo šķidrumu ievades, atteikties no nazogastrālās barošanas zondes, atteikties no intubācijas, atteikties no kardiopulmonālās reanimācijas, jautāt apkārtējiem, lai tie būtu atklāti un godīgi, sniedzot visus faktus, jautāt pēc tīrības, drošības un komforta, tāpat arī runāt viņa klātbūtnē kā pilnībā klātesošam un visbiedzot - izpildot visas pēdējās vēlmes, atskaņojot mīļāko mūziku, tv seriālus u.tmldz. 

Taču pats būtiskākais ir minēts šīs nodaļas beigās - sakārtot savus rēķinus, lietas, dokumentus, sniegt tuviniekiem visus nepieciešamos norādījumus par apbedīšanu, mantojuma lietām utt. Ne velti esmu teicis, ka šī grāmata ir teju kā praktisks ceļvedis ikvienam, kursam ir darīšana vai var būt nepieciešamība pēc padomdevēja pēdējās dzīves lietās.

"You can do this. Remember, to live fully, you need to plan for death." (155. lpp.)

Astotā nodaļa "Padoms aprūpētājiem"

"The rules at the end of life are different from the rules at other stages of life because the goal has changed." (162. lpp.)

Lai šis padoms kalpo jums par atgādinājumu, kas ir visas šīs nodaļas pamatā - dzīves nobeigumā aprūpētājiem mirstošajam jāsniedz visa nepieciešamā palīdzība un aprūpe, tai skaitā, ļaujot mirstošajam varbūt pat piekopt tādus netikumus, kas citos apstākļos nebūtu iedrošināmi - ja mirstošais vēlas iedzert kādu graķīti vai uzpīpēt kādu cigareti, vai apēst ko neveselīgu, tas viss ir jāļauj, neraizējoties daudz par kādiem veselības riskiem. Normālos apstākļos un dzīves situācijā tas nebūtu ieteicams, bet uz nāves gultas esot, cilvēkam jāļauj nomirt ar cieņu, atļaujot pieņemt savus pēdējos lēmumus pašam. 

Protams, aprūpētājam nepieciešams gādāt un rūpēties, lai mirstošais saņem visu nepieciešamo atsāpināšanu, kāda vien nepieciešama, tostarp, narkotiskos analgētiķus, jo šajā posmā vairs nav jāuztraucas par kādiem veselības vai pierašanas riskiem, ir nepieciešams tikai sniegt komfortu, lai cilvēks nomirst cieņpilni, bez sāpēm. Mums kā medicīnas speciālistiem noteikti mirstošā pēdējās vēlmes jāpieņem ar cieņu, neko neuzspiežot, nemoralizējot un neskolojot. 

Tāpat viens no autores šajā nodaļā veltītajiem pēdējiem teikumiem ir sekojošs: "Iepauzējiet visus savus darāmos darbus, pavadiet laiku blakus mirstošajam, uzklausiet un veltiet laiku. Jūs to noteikti nenožēlosiet." (176. lpp.)

Attēls: ChatGPT

Devītā nodaļa "Nomirt ar cieņu"

Šajā nodaļā autore pieskaras tēmai, kas varbūt var šķist nepatīkama, bet tā noteikti ir apdomāšanas un vismaz aizdomāšanās vērta - nomirt ar cieņu, kad vairs neesi spējīgs pats par sevi parūpēties, izbaudīt savas dzīves pēdējās dienas ar pienācīgu dzīves kvalitāti un neatkarību, kas neievaino pašcieņu. Tā ir tēma par dzīves beigu medikāciju jeb nomiršanu ar palīdzību jeb eitanāzija. Protams, kristieši šajā aspektā ir noraidoši, taču tā ir medicīniska problēma un par to arī hospisa māsa Džūlija raksta šajā nodaļā. ASV dažos reģionos ir t.s. "nomirt ar cieņu" likumi, kuri atļauj nedziedināmi slimajiem un hospisa aprūpē esošajiem pieņemt šo lēmumu un iedzert atbilstošus medikamentus, lai izbeigtu šīs zemes ciešanas. 

Attiecīgie likumi nosaka, kādas ir prasības, lai kvalificētos šiem eitanāzijas īstenošanas principiem, taču jāatceras, ka to noteikti nekādos apstākļos nepieļauj nepilngadīgām personām. Šajā nodaļā ir aprakstīti detalizēti soļi, kā izskatās, es atļaušos teikt, šī "nāve pēc personas vēlēšanās" - vispirms stundu iepriekš tiek iedzerti medikamenti sliktas dūšas un vemšanas novēršanai, tad pēc stundas pacientam tiek sagatavota pudelīte ar pulverveida zālēm, kurām tiek pielieti aptuveni 89 ml ūdens un tad kārtīgi zāles tiek sakratītas. Šie medikamenti noteikti jāizdzer strauji, lai uzņemtu visu paredzēto devu, pirms persona ieslīgst miegā. Pēc tam mirstošā persona 3-5 minūšu laikā aizmieg. Pēc tam, kad persona aizmigusi, iestājas aktīvās miršanas fāze un ilgst aptuveni līdz 45 minūtēm. Šajā laikā nav nekādu sāpju vai citu organisma distresa pazīmju. Ja ir klātesoša hospisa aprūpes māsa, tad šī persona paziņo, kad pacients legāli ir miris. 

Protams, šis notikums noteikti nav no viegli piedzīvojamiem ne aprūpes personālam, nedz arī klātesošajiem tuviniekiem, redzot, kā tiek iedzerti šie miršanu nodrošinošie medikamenti, to arī tā vēsta grāmatas autore. Taču mums katram ir brīvas tiesības pieņemt savas dzīves pēdējos lēmumus un nomirt cieņpilni, bez ciešanām, sāpēm un atkarības no citu aprūpes, ja mēs to nevēlamies. 

Desmitā nodaļa "Skumjas"

Skumjas ir klātesošas jebkurā gadījumā, kad kāds dodas mūžības ceļā. Par tām tiek vēstīts arī šīs grāmatas pēdējā nodaļā. Skumju ceļojums katram notiek personiski un dziļi individuāli. Savas skumjas izdzīvo un pieredz gan mirstošais, gan viņam apkārt esošie tuvie un mīļie cilvēki. Jāatceras, ka nav viena pareizā vai nepareizā veida kā izdzīvot skumjas. Šajā nodaļā autore dalās ar vairākiem stāstiem par dažādiem veidiem, kā tiek piedzīvotas un izjustas skumjas un sēras. Noteikti, ka nevajag kautrēties lūgt palīdzību un izdzīvot sēras, zaudējuma sāpes ar kādu kopā, pat latviešiem ir teiciens "dalīta bēda - pusbēda", vai ne? Tāpat nekautrējieties izpaust savas emocijas, lai kādas tās arī nebūtu, jo kā jau vēstīju, visas skumjas ir vienlīdz svarīgas un emocijas ir saprotamas. 

Ja esam atbalsta persona kādam, kurš ir skumjās, mūsu pienākums ir "atvērt durvis emocijām un skumjām", būt blakus un aktīvi ieklausīties otra sēru izpausmēs. Bez nosodījuma, ar cieņu un tuvākmīlestību. Autore ir ievietojusi arī praktisku ceļvedi ar frāzēm, kuras varam sacīt sērojošajam un frāzes, no kurām labāk izvairīties. Tādējādi šī grāmata no vāka līdz vākam ir praktisks ceļvedis nāves un miršanas izpratnes veidošanā, pieņemšanā un sēru procesa izdzīvošanā. 

Mums ikvienam jāatceras, ka skumjas un sēras nekur nepazūd, mēs tās ar prātu vai aktivitātēm vienkārši transformējam. Mēs patiesi esam dziļi saistīti ar saviem tuvajiem, mīļajiem, taču mums ikkatram palicējam tomēr ir jāturpina dzīvot un, kā es lasīju kādā darbā, "nevajag līdzi nomirt ar aizgājēju", gan pienāks arī mūsu laiks, taču līdz tam - dzīvojam savu dzīvi pilnasinīgi un pilnvērtīgi, atceroties, ka arī mēs reiz dosimies šajā pēdējā ceļojumā!

Ir pienācis valsts svētku priekšvakars, ir 17. novembris, šis apraksts ir tapis veselu nedēļu, grāmata ir izlasīta un izlaista caur manu domāšanas aparātu, apcerēta, esmu jums, mani lasītāji, nodevis šīs hospisa māsas Džūlijas vēstījumu par gatavošanos nāvei un būšanu līdzās, kad kāds dodas savā pēdējā ceļojumā. Lai noder jums šis apraksts un varbūt, ka arī izvēlēsieties izlasīt pilno grāmatu! Taču vēlreiz nobeigumā atgādinu - hospisa māsai Džūlijai ir savs Youtube kanāls, kurā viņa dalās ar visu to informāciju, kuru apkopojusi šajā grāmatā! Lai noder!

Attēls: ChatGPT