Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem - Rihards Berugs «Vara un ticība»
Publicitātes foto
Šī noteikti nav parasta grāmata, jo reti kad ir grāmatas, kuras iegulst manos plauktos... Protams, man kā teologam baznīcas un klosteri ir saistoši, taču ar;ī kā Norvēģijas fanam, valodas un kultūras pazinējam un pratējam Riharda Beruga grāmata nevarēja paslīdēt garām. Grāmata "Vara un ticība" nav tikai par baznīcām, klosteriem un to saistību ar varas ešeloniem, bet arī par dzīvi, ceļojumiem un citādāku kultūru iepazīšanu. Rihardu nepazīstu personīgi, taču zinu, ka viņš ir viens no manas dzimtās puses Valmierā dibinātās augstskolas "tēviem" un arī Norvēģijas kultūras un valodas vēstnesis manā rajonā, tagad - novadā. Zināmā mērā, pateicoties Riharda Beruga atnestajai Norvēģijas valodas gaismai un vēstij man bija iespēja doties studēt un dzīvot Norvēģijā. Tādēļ autoram ne tikai paldies par grāmatu, bet arī par iespēju būt pazīstamam ar Norvēģiju, kuru joprojām glabāju sirdī :)
Lasītājs, man gan gribētos sacīt - skatītājs, šajā grāmatā dodas ceļojumā no Eiropas austrumiem uz Rietumiem, jo, izmantojot autora pieredzēto un piedzīvoto, aplūko baznīcas un klosterus, kuri grāmatā ietverti, sākot jau no Svētās Zemes, Armēnijas, Gruzijas, Turcijas līdz pat Finmarkai Norvēģijā. Protams, šeit es nosaucu vien dažasd valstis, kuru klosteri un baznīcas ir pieminētas šajā darbā, taču to ir neskaitāms daudzums. Arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas klosteri un baznīcas. Un daudzas, jo daudzas citas valstis un to kultūrvēsturiskais mantojums klosteru un baznīcu izskatā.
Grāmatas iesākuma lappusēs iepazīstamies ar lasītāju un skatītāju ceļojumā vedošo karti, kurā atzīmētas visas vietas, kurās autors bagātīgi apmeklējis tās klosterus un baznīcas. Un, jā, mums, kaut negribot, bet nākas piekrist, ka vēstures gaita nav iedomājama bez reliģiju klātbūtnes. Un arī mūsdienās. Mazāk gan, ar mazākiem resursiem un ietekmi uz kopējiem sabiedrības procesiem, taču joprojām daudzās vietās reliģija spēlē galveno lomu pat it kā zinātniskajā 21. gadsimta sabiedrisko norišu gaitā... Un arī autors daudzviet grāmatas tekstā pieskaras šim fenomenam - vai tiešām 21. gs. joprojām ir akla ticība vai tomēr kaut ko var izskaidrot arī ar cilvēka roku pieskārienu? Kaut vai tas pats stāsts par dievišķo uguni Jeruzālemes Kapa baznīcā... Es noteikti būšu viens no dīvainākajiem skeptiķiem, taču es nekad šādus brīnumus neesmu atzinis, kaut zinu un pieņemu, ka Dievam ir īpaša vara... Taču - vai Viņš to izmanto šādos brīnumos?
Kā raksta autors,
"lai gan ceļojumā pa Eiropas austrumu reģioniem dominē pareizticība, mani interesēja satikt arī citus - katoļus, protestantus un vecticībniekus. Satiekoties ar dzīviem cilvēkiem, baznīcas un klosteri atklājas tādi, kādi tie ir šobrīd, un reizē vēsta to, kas ir bijis svarīgs pagātnē." (15. lpp.)
Lasītājs un grāmatas satura baudītājs ļoti detalizēti iepazīstas ar visām tradīcijām, kādas valda aplūkotajā valstī un reģionā, sākot jau no Armēnijas, kur ir t.s. valsts reliģija, Armēņu Apustuliskā baznīca, kas gan mūsdienās ir atdalīta no valsts, taču semināristi apliecina, ka viņu reliģija ir viņu sirdīs un asinīs, lai ko arī likums nepaģērētu - Armēnijā vismaz 90% sabiedrības ir apustuliskās baznīcas locekļi.
Grāmatas vairāk nekā 500 lappušu bagātīgi ilustrētais materiāls mūs ved dziļā un pamatīgā ceļojumā pa klosteriem un baznīcām, un viena grāmatas apraksta veidā nemaz nevar pavēstīt par visu to satura bagātību, kas rodama šajos vākos. Pēc Armēnijas vēstures stāstiem un klosteru aplūkošanas lasītājs pārceļas uz kaimiņzemi Gruziju, kurā, cik noprotams, arī autors ir iedzīvojies un bauda šīs valsts sniegtās priekšrocības. Mēs kā šīs grāmatas lasītāji iepazīstamies ar tradīcijām un ieskatiem tādos ticības kanonos, kas nav pazīstami mūsu pusē jeb Rietumu kristietības arēnā.
Tāpat mēs kā lasītāji šajā grāmatā varam saredzēt un izlasīt autora nostāju dažos Rietumeiropā plaši atzītos laukos, tādos kā LGBT tiesības, tiesības sievietēm būt mācītājām u.c., taču tāpat mēs saņemam mūku un priesteru atbildes, kas iestājas pret šīm lietām. Lasot šo grāmatu, jāsaprot, ka mēs nevaram pasaulei jautāt vienmēr pēc tām atbildēm, kuras balstās gadsimtos senās teoloģijas kanonos, jo Austrumi pasauli redz citādāk nekā Rietumi, tādēļ drusku šajā darbā ir tāda disonanse, ka rietumeiropietis, brīvību un tiesības baudījis autors dažbrīd aizmirst kultūrkontekstu. Varbūt neaizmirst, bet savā veidā provocē attiecīgās baznīcas piekritējus.
Es, protams, atļaušos pārlekt daudzām lietām, valstīm un baznīcām pāri, jo to aplūkoto baznīcu, klosteru un tradīciju ir ļoti, ļoti daudz. Protams, neskatoties ne uz ko, šī grāmata ir bagātība, jo tajā rodamie attēli un sarunas ar attiecīgo tautu vietējiem iedzīvotājiem, garīdzniekiem un citiem mums ir nesamērojama iespēja ielūkoties tur, kur varbūt daudzi no mums nekad neielūkojies, neapmeklēs un savām acīm neredzēs. No šāda rakursa raugoties, šī grāmata ir ievērojams ceļvedis kristīgajā tūrismā, atļaušos to nosaukt šādi.
Lasītājs tiek vests kārtīgā ceļojumā no Armēnijas, cauri Gruzijai, uz Konstantinopoles patriarhātu un tā joprojām. Norisinās sarunas ar mācītājiem, priesteriem, teologiem, bīskapiem un patriarhiem. Tiek aplūkoti un sarunās tverti starpreliģiju dialoga un ekumēnisma jautājumi. Šis viss ir svarīgi, ja ir interese par teoloģisko domu un tās izplatību un savstarpējo reliģiju sadarbību multikulturālā pasaulē. Šī grāmata noteikti nespēs aizraut nevienu, kuram neinteresē ceļojumi, kultūra, reliģija un sarunas ar dažādu reliģisko kopienu un klosteru ļaudīm. Šī patiešām ir ļoti specifiska grāmata, taču ļoti lielu pasaules daļu atveroša un aptveroša.