Ko mēs meklējam grāmatās?

Pārdomas par bibliotēku, vientulību un cilvēka iekšējo pasauli, lasot Endrjū Hui grāmatu The Study: The Inner Life of Renaissance Libraries

Ir savāda pretruna cilvēka attiecībās ar grāmatām. Mēs tās iegādājamies, sakārtojam plauktos, pārvietojam no vienas vietas uz citu un reizēm pat izjūtam zināmu gandarījumu, vienkārši uzlūkojot savu bibliotēku. Taču grāmatas nav domātas tikai tam, lai tās atrastos mums līdzās. Tās ir radītas lasīšanai, bet lasīšana pati par sevi vēl negarantē, ka kaut kas mūsos mainīsies.

Var izlasīt simtiem grāmatu un palikt pie tiem pašiem uzskatiem. Var pārzināt filozofu vārdus, citēt viņu atziņas un tomēr nekad nopietni nepārbaudīt savas domas. Var arī gadiem glabāt grāmatu, pie kuras vēl neesi nonācis, bet kuras klātbūtne atgādina par kādu jautājumu, kuru neesi gatavs atmest.

Tāpēc mani interesē ne tikai tas, ko cilvēks lasa, bet arī tas, ko lasīšana dara ar cilvēku — un ko cilvēks dara ar to, ko ir izlasījis.

Šis jautājums mani aizved pie Endrjū Hui grāmatas The Study: The Inner Life of Renaissance Libraries. Tās sākumpunkts ir renesanses bibliotēku kultūra, taču aiz vēsturiskā ietvara atklājas daudz plašāka tēma: cilvēka vēlme veidot savu iekšējo pasauli, sarunājoties ar citu cilvēku domām, reizēm pat ar tiem, kuri dzīvojuši vairākus gadsimtus pirms viņa.

Bibliotēka kā cilvēka portrets

Vai ir iespējams iepazīt cilvēku pēc viņa bibliotēkas?

Pirmajā brīdī jautājums šķiet vienkāršs. Grāmatu nosaukumi atklāj intereses, autoru izvēle — intelektuālās simpātijas, bet noteiktu tēmu klātbūtne var liecināt par jautājumiem, kuri cilvēku nodarbina. Tomēr šāds portrets būtu nepilnīgs. Grāmata, kas atrodas plauktā, ne vienmēr ir izlasīta. Izlasītā grāmata ne vienmēr ir saprasta. Un saprasts teksts vēl nenozīmē, ka cilvēks ir pieņēmis tā idejas vai ļāvis tām ietekmēt savu dzīvi.

Bibliotēka tādēļ ir savāds pašportrets. Tajā līdzās pastāv tas, ko mēs zinām, tas, ko cenšamies saprast, un tas, par ko vēl tikai vēlamies kļūt.

Varbūt personīgā bibliotēka visvairāk atklāj nevis mūsu atbildes, bet jautājumus.

Šī doma ir īpaši saistoša, domājot par renesanses studiolo — privātu studiju telpu, kurā grāmatas, mākslas priekšmeti un pārdomām paredzēta vide veidoja vienotu intelektuālo pasauli. Šī telpa nebija tikai praktiska vieta darbam. Tā iemiesoja priekšstatu par cilvēku, kurš var attīstīt savu spriestspēju, pētot pasauli un pats sevi.

Tomēr būtu kļūdaini idealizēt šo vēsturisko modeli. Renesanses privātā bibliotēka bija saistīta arī ar izglītību, īpašumu, sociālo stāvokli un piekļuvi zināšanām, kas nebija pieejamas visiem. Tās kultūra atklāj ne tikai cilvēka tieksmi pēc gudrības, bet arī vēsturiskos apstākļus, kuros šī tieksme varēja īstenoties.

Un tomēr pamatjautājums paliek aktuāls: kādu cilvēku veido telpa, kurā viņš pavada laiku kopā ar grāmatām?

Montēņs un neērtā pašizziņas māksla

Ja man būtu jāizvēlas domātājs, caur kuru aplūkot attiecības starp bibliotēku un cilvēka iekšējo dzīvi, es atgrieztos pie Mišela de Montēņa.

Montēņa bibliotēka viņa tornī ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajiem tēliem Eiropas intelektuālajā vēsturē. Taču tās nozīme nav tikai tajā, ka domātājam piederēja grāmatas vai ka viņam bija vieta, kur rakstīt. Būtiskāks ir tas, ko viņš šajā telpā darīja: vēroja, salīdzināja, apšaubīja un rakstīja par cilvēku, kuru pazina vislabāk un vienlaikus nekad nevarēja izzināt līdz galam — pats sevi.

Montēņa jautājums Que sais-je? — “Ko es zinu?” — nav tikai pieticības apliecinājums. Tas ir intelektuālas disciplīnas princips. Tas liek pārbaudīt zināšanu pamatus, nevis tikai vairot pārliecību par savu taisnību.

Šeit lasīšana iegūst citu nozīmi. Tā vairs nav sacensība par izlasīto grāmatu skaitu vai zināšanu apjomu. Tā kļūst par iespēju sastapties ar savu domāšanu un ieraudzīt tās robežas.

Montēņs neliek domāt, ka gudrība nozīmē kļūt par cilvēku bez pretrunām. Drīzāk viņš parāda, cik daudzveidīgs, mainīgs un reizēm pats sev neizprotams ir cilvēks. Viņa esejas nav noslēgta sistēma, kas piedāvā atbildes uz visiem jautājumiem. Tās ir domāšanas process, kurā arī šaubas ir vērtīgas.

Man šķiet, ka šeit atrodama viena no būtiskākajām atšķirībām starp grāmatu lasīšanu un patiesu intelektuālu darbu. Lasot mēs varam meklēt apstiprinājumu tam, ko jau domājam. Taču varam arī pieņemt daudz grūtāku uzdevumu — ļaut tekstam atklāt mūsu pašu pieņēmumu nepilnības.

Pirmais ceļš sniedz drošību. Otrais var radīt nemieru.

Un varbūt tieši šis nemiers ir viena no pazīmēm, ka lasīšana nav palikusi tikai izklaides vai informācijas patēriņa līmenī.

Makjavelli un pasaule, kas nepakļaujas mūsu vēlmēm

Ar Montēņu vien nepietiek, lai saprastu cilvēka attiecības ar pasauli. Iekšējā dzīve nav atrauta no ārējiem apstākļiem, citiem cilvēkiem un varas attiecībām. Te sarunā ienāk Nikolo Makjavelli.

Viņu bieži piemin kā ciniska politiskā aprēķina simbolu. Tomēr šāds vienkāršojums aizsedz to, kas viņa domāšanā ir patiesi nozīmīgs: mēģinājumu analizēt politisko realitāti tādu, kāda tā ir, nevis tikai tādu, kādai tai vajadzētu būt.

Makjavelli liek domāt par cilvēku pasaulē, kurā nodomi un rezultāti nesakrīt, kurā morāli ideāli sastopas ar nepieciešamību un kurā rīcības sekas ne vienmēr atbilst rīkotāja vēlmēm.

Kāpēc šāds domātājs iederas sarunā par personīgo bibliotēku?

Tāpēc, ka grāmatas var būt gan patvērums, gan veids, kā atgriezties pie realitātes. Tās var ļaut mums uz brīdi atkāpties no pasaules, bet var arī iemācīt uz to skatīties precīzāk. Makjavelli lasīšana nav obligāti patīkama, ja no grāmatām gaidām tikai mierinājumu. Viņa domas liek sastapties ar neērtu atziņu, ka pasauli nevar izprast, balstoties vienīgi uz mūsu vēlmēm vai priekšstatiem par to, kā cilvēkiem būtu jāuzvedas.

Šajā ziņā Makjavelli un Montēņs veido interesantu pretstatu. Viens pievēršas politiskās rīcības un varas realitātei, otrs — cilvēka pieredzes un pašizziņas mainīgumam. Taču abi pretojas pārāk vienkāršām atbildēm.

Viņu lasīšana atgādina, ka domāšana nav tikai ideju uzkrāšana. Tā ir prasme izturēt sarežģītību, nepadarot pasauli vienkāršāku, nekā tā patiesībā ir.

Vai grāmatas mūs atbrīvo?

Ir vilinoši domāt, ka zināšanas vienmēr dara cilvēku brīvāku. Jo vairāk mēs zinām, jo labāk saprotam pasauli; jo vairāk lasām, jo plašāks kļūst mūsu redzesloks. Šajā uzskatā ir patiesība, taču tas nav viss stāsts.

Zināšanas var atbrīvot no aizspriedumiem, bet tās var arī radīt jaunu pašpārliecinātību. Lasīšana var paplašināt redzesloku, bet var arī nostiprināt vēlmi uzturēties tikai starp sev pieņemamām idejām. Grāmatas var palīdzēt ieraudzīt citu cilvēku pieredzi, taču tās var kļūt arī par līdzekli, ar kuru izvairīties no tiešas sastapšanās ar citiem.

Endrjū Hui grāmatas otrā daļa, Bibliomania, pievēršas tieši šai spriedzei. Literatūrā bibliotēka ne vienmēr ir gudrības un harmonijas vieta. Tā var kļūt par apsēstības telpu, kurā zināšanu meklējumi aizstāj dzīvi vai cilvēks zaudē spēju atšķirt savas idejas no realitātes.

Dons Kihots, Prospero un Fausta tēls katrs savā veidā atklāj šīs briesmas. Grāmatu un ideju pasaule var kļūt tik visaptveroša, ka cilvēks sāk dzīvot pēc tās likumiem, pat ja pati dzīve pretojas šim iztēlotajam sakārtojumam.

Šī nav apsūdzība lasīšanai. Tā ir prasība pret lasītāju.

Vai mēs spējam iziet no bibliotēkas un izmantot to, ko esam tur atraduši? Vai arī atgriežamies grāmatās tāpēc, ka tur viss šķiet kontrolējamāks nekā pasaulē ārpus tām?

Šis jautājums nav jāatrisina vienreiz un uz visiem laikiem. Iespējams, tas ir jāpatur prātā ikreiz, kad lasīšana kļūst par mūsu dzīves nozīmīgu daļu.

Laiks, ko nevar izlasīt steigā

Mūsdienu kultūra mūs mudina skaitīt: izlasītās grāmatas, iegūtās zināšanas, paveiktos uzdevumus, sasniegtos rezultātus. Arī lasīšana viegli kļūst par vēl vienu produktivitātes rādītāju. Cik grāmatu izlasītas šajā mēnesī? Cik autoru iepazīti? Cik atziņu iespējams izvilkt no viena teksta?

Taču filozofiska lasīšana ne vienmēr pakļaujas šādam ritmam.

Dažkārt grāmata prasa atgriezties pie vienas rindkopas. Dažkārt doma kļūst saprotama tikai pēc tam, kad lasītājs ir iepazinies ar citu autoru. Dažkārt teksts jāatliek malā, jo tā saturs vēl nav savienojams ar iepriekšējo pieredzi. Un reizēm grāmata kļūst nozīmīga tikai pēc gadiem, kad pats lasītājs jau ir kļuvis citāds.

Tāpēc mani uzrunā doma par bibliotēku kā ilgstošu sarunu, kurai nav noteikts pabeigšanas datums.

Manā bibliotēkā ir grāmatas, pie kurām vēl tikai eju. Ir grāmatas, kuras lasu pakāpeniski, un grāmatas, kuru nozīmi varu saprast tikai daļēji. Es negribētu šo procesu pārvērst par sacensību ar sevi. Man daudz interesantāka šķiet iespēja veidot attiecības ar tekstu — atgriezties, salīdzināt, pārdomāt un ļaut vienai grāmatai atvērt durvis uz nākamo.

Šajā ziņā bibliotēka līdzinās nevis pabeigtai zināšanu sistēmai, bet kartei, kurā daļa ceļu vēl nav izpētīti.

Un varbūt tādēļ ir vērts saglabāt arī grāmatas, kuras vēl neesam izlasījuši. Ne kā trofejas un ne kā pierādījumu par to, cik daudz mums pieder, bet kā atgādinājumu par domāšanas iespējām, kuras vēl priekšā.

No viduslaiku skriptorija līdz personīgajai bibliotēkai

Šeit manā lasīšanas pieredzē sastopas divas grāmatas, kuras, šķiet, raugās uz vienu parādību no atšķirīgiem skatpunktiem.

Sāras Dž. Čārlzas The Medieval Scriptorium: Making Books in the Middle Ages pievēršas grāmatas tapšanai — materiāliem, rakstītājiem, amatniecībai un zināšanu saglabāšanas darbam. Hui The Study savukārt ļauj domāt par to, kas notiek pēc tam, kad grāmata ir tapusi: kā tā nonāk lasītāja rokās, kā tiek iekļauta viņa personīgajā pasaulē un kā var ietekmēt viņa domāšanu.

Viena grāmata ved pie jautājuma par to, kā zināšanas izdzīvo. Otra — pie jautājuma, kā tās dzīvo cilvēkā.

Šī saikne man šķiet būtiskāka par abu darbu kopīgo vēsturisko fonu. Grāmata nav tikai informācija, kas saglabāta materiālā formā. Tā ir saikne starp cilvēkiem, kuri var būt šķirti ar gadsimtiem. Kāds ir rakstījis, pārrakstījis, saglabājis vai interpretējis tekstu; kāds cits to vēlāk atvēris, lasījis un izmantojis savas domāšanas veidošanai.

Tomēr šī saikne nav automātiska. Grāmata var būt saglabāta, bet nelasīta. Tā var būt izlasīta, bet nesaprasta. Tā var būt saprasta, bet aizmirsta. Tikai cilvēka aktīva iesaiste ļauj tekstam kļūt par daļu no dzīvas domāšanas.

Varbūt tieši tāpēc grāmatu vēsture un filozofijas vēsture nav tik tālas, kā sākumā šķiet. Abas runā par to, kā cilvēki mēģina pārvarēt sava mūža robežas — vieni, atstājot aiz sevis tekstus, citi, tos lasot un turpinot domāt.

Ko nozīmē veidot savu iekšējo pasauli?

Atgriežoties pie Hui grāmatas nosaukuma, mani visvairāk saista vārdi the inner life — iekšējā dzīve.

Šo jēdzienu viegli uztvert kā kaut ko privātu un noslēgtu, it kā iekšējā pasaule būtu vieta, kurā cilvēks var atkāpties no ārējiem apstākļiem. Taču lasīšana rāda pretējo. Mūsu iekšējo pasauli veido sastapšanās ar to, kas atrodas ārpus mums: citu cilvēku domām, vēsturi, literatūru, filozofiju un pieredzi, kuru paši neesam piedzīvojuši.

Lasot Montēņu, mēs sastopamies ar cilvēku, kurš pārbauda pats sevi. Lasot Makjavelli, mēs sastopamies ar pasauli, kas ne vienmēr pakļaujas mūsu morālajām cerībām. Lasot renesanses autorus, mēs ieraugām, ka arī pagātne nebija vienkārša un ka cilvēki pirms mums jau ir cīnījušies ar jautājumiem, kurus mēdzam uzskatīt par tikai mūsdienīgiem.

Šāda lasīšana nepadara mūs automātiski gudrākus. Tā nedod garantiju, ka pieņemsim pareizos lēmumus vai kļūsim labāki cilvēki. Taču tā var paplašināt mūsu spēju domāt, salīdzināt un apšaubīt. Tā var iemācīt dzīvot ar jautājumiem, kuriem nav galīgas atbildes.

Un varbūt tas jau ir pietiekami daudz.

Ne katrai grāmatai jāmaina mūsu dzīve. Ne katrai idejai jākļūst par pārliecību. Dažkārt grāmatas vērtība ir tajā, ka tā neļauj mums pārāk ātri noslēgt domāšanu.

Bibliotēka nav atbilde

Es nezinu, vai personīgā bibliotēka patiešām atklāj cilvēku tādu, kāds viņš ir. Varbūt tā vairāk parāda cilvēku, kāds viņš vēlas būt. Varbūt tajā līdzās pastāv abas šīs versijas — un vēl vairākas citas, kuras pats lasītājs ne vienmēr spēj atšķirt.

Taču man šķiet, ka šajā neskaidrībā nav nekā slikta. Cilvēks nav pabeigta sistēma, un viņa bibliotēkai arī nav jābūt tādai. Tā var būt pretrunīga, nepilnīga un mainīga. Tajā var līdzās atrasties autori, kuri viens otram nepiekristu, idejas, kuras vēl neesam izlēmuši pieņemt, un grāmatas, kuru īstā nozīme atklāsies tikai vēlāk.

Varbūt personīgās bibliotēkas būtiskākā īpašība ir nevis spēja sniegt atbildes, bet spēja uzturēt jautājumus dzīvus.

Tāpēc es atgriežos pie Montēņa: Ko es zinu? Un pie jautājuma, kas caurvij arī Hui darbu: ko mēs patiesībā meklējam, kad atveram grāmatu?

Varbūt mēs meklējam zināšanas. Varbūt — mieru. Varbūt vēlamies sastapt domas, kuras palīdz sakārtot pasauli, vai arī tieši pretēji — izjaukt pārāk ērto kārtību, kurā esam iekārtojušies.

Un varbūt mēs meklējam sarunu, kurā neviens neprasa tūlītēju atbildi.

Šādā nozīmē bibliotēka nav tikai vieta, kur glabājas grāmatas. Tā ir vieta, kur cilvēks atgriežas pie jautājuma, vai viņš vēl ir gatavs domāt.

Jo galu galā svarīgākais nav tas, cik grāmatu atrodas mūsu plauktos. Svarīgākais ir tas, vai starp šiem plauktiem vēl ir vieta domai, kas spēj mūs pārsteigt.