Izmisums kā sava garīguma sastapšanas un pilnveidošanās ceļa aizsākums (Oriģinālais raksts)
Foto: unsplash.com
Izmisums (latīn. desperatio) – vārds, kas sastindzina un satrauc ikvienu domātāju – vienalga, akadēmiski izglītotu filozofu vai vienkāršu dzīves apcerētāju. Šo vārdu reti kurš grib izrunāt un, vēl jo mazāk, sastapties ar to savā dzīves ceļā. Tomēr teju ikkatrs no mums agrāk vai vēlāk, bet reiz noteikti ar to sastopas, visbiežāk, protams, tas ir pavadonis kādos dzīvi, uzskatus un iepriekšpieņēmumus mainošos apstākļos un situācijās. Izmisums piezogas nemanot, kā zaglis naktī. Un tomēr izmisumam piemīt viena ārkārtīgi dzīvi veicinoša un atjaunojoša īpatnība – tas var kļūt par svētīgu momentu, parādot cilvēkam viņa dzīves trauslumu, liekot sastapties ar lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, pie kuriem citādi nespējam, negribam un reizēm arī diezgan apzināti nevēlamies nonākt. Izmisuma ienākšana mūsu ikdienas rutīnā spēj aizvest mūs līdz t.s. liminālajai telpai[1] jeb slieksnim, ar kuru teologi un arī lielie pasaules domātāji saprot kā «stāvokli vai situāciju, kurā cilvēki var sākt domāt un rīkoties patiesi jaunā veidā». Tādējādi uz izmisumu mēs esam aicināti raudzīties ne vien kā uz problēmu, satraucošu un līdz galam neizprotamu izaicinājumu, bet arī kā uz jaunas dzīves un domāšanas modeļa maiņas iespēju.
Visa pasaule vairāk kā gadu jau dzīvo ar zināmu izmisuma un bezcerības apziņu, pandēmijas izraisītās vispasaules krīzes ēnā. Taču, kā katrai problēmai, arī šai un tieši šajā laikā ir ne viens vien pozitīvais aspekts, tādējādi mēs uz kovidlaika izraisīto izmisumu varam lūkoties ar zināmu pozitīvisma piepildītu cerību. Un šeit mēs tiekam aicināti uzlūkot izmisumu kā pārejas iespēju, pieaugšanu iekšēji, kā garīgi pārveidojošā spēka izpausmi mūsu iedomāti laimīgajā eksistences burbulī. Pazīstamais un sabiedrībā augstu vērtētais teologs un garīgais skolotājs Juris Rubenis par šādiem momentiem vēsta: «Šis ir vispiemērotākais laiks, lai saprastu, ko nozīmē būt laimīgiem, un kas ir patiesi nepieciešams, lai mēs tādi būtu».[2] Vienkāršāk sakot – izmantosim krīzes nesto Radītāja dāvanu, jā, dāvanu – izmisumu – lai apzināti pārdomātu dzīves būtiskākās dimensijas un tādējādi atdalītu savveida graudus no sēnalām, atmezdami nebūtisko un rodot jaunus spēkus, pievēršoties būtiskajam – laimei. To patiesi var atrast, izvēloties iet kristīgā garīguma un Dievatziņas meklējumu ceļu. Taču šeit ir viena ārkārtīgi būtiska piezīme sakāma – nevis akli un primitīvi iekļauties vienkārši kādā garīguma tradīcijā, bet izprast un atrast savai dvēselei vistuvāko, visattīstošāko, vispapildinošāko. Filozofija ir gudrības mīlestība, teoloģija ir zinātne par Dievu, bet garīgums apzīmē apzinātu vēlmi izzināt un atrast savas dziļākās esamības dzīlēs to dievišķās gaismas dzirksti, kura katram individuāli palīdz iekšienē sastapties ar savu īsto būtību, kuru atpazīstot un izkopjot mēs, balstoties uz mūsu esamības jēgu, ļaujam uzplaukt mūsu oriģinālajai dievlīdzībai. Dievlīdzībai, kura ikkatrā no mums ir ielikta, lai mēs to apzināti dzīves gaitā atrastu, tādējādi sasniedzot mums paredzēto laimi un realizāciju. Mēs esam lieliski radīti, ikkatrs tieši tāds, kāds esam, un visos dzirkstī Mūžīgās Mīlestības gaisma, tādējādi izmisums top par meklējošā cilvēka «kaujas saucienu» - MEKLĒ!
Šis eksistenciālais izaicinājumu laiks ir patiešām mainošs, tas ir radošs, rosinošs domāt, iedziļināties, izprast. Latviešu katoļu teologs Jānis Evertovskis par cilvēka brīnišķīgumu, uz kuru es vēlētos īpaši vērst uzmanību, ir sacījis šādi: «Cilvēks ir spējīgs sevi izprast, līdz ar to, viņš var sevi saukt par “es”; viņš izprot, apzinās, izjūt sevi un ir skaidrībā par savu darbību un pašu dzīvi. Cilvēks ir attīstības spējīgs – viņš attīstās gan fiziski, gan arī garīgi – atšķirībā no dzīvnieku pasaules».[3] Kad mūsu dzīvēs iezogas izmisums, mēs parasti satraucamies, esam neizpratnē, ko un kā darīt, gribam kļūt par «darošo cilvēku», tādējādi caur aktivitāti it kā pārvarēt neizprotamo un izaicinošo izmisuma situāciju. Tomēr šajā brīdī ieteicamāk ir kļūt par «intuitīvo cilvēku» (latīn. intueri – vērīgi skatīties), jo, kā arī norāda J. Rubenis un citi garīgie autori[4], «vērība, apklušana, ieklausīšanās ir būtisks pretstats mūsu superracionalizētajam, uz ego pamatotajam prātam».[5] Sastopoties ar izmisumu, zāles pret to ir nevis mēģināšana izrauties no tā, aktīvi rosoties, bet tieši pretēji – apklustot un ieklausoties izmisuma vēstījumā. Mums nākas tādos brīžos atcerēties, ka nekas nenotiek mūsu dzīvēs tāpat vien, arī izmisuma momenti mums tiek sagādāti, lai mēs ieklausītos savās dvēseles alkās, garīgi pilnveidotos un lūkotos pēc mūsu īstās, patiesās esības. Mūsu Dievlīdzības.
Ieklausoties izmisumā, pirmā doma, kas nāk prātā, ir t.s. «dvēseles tumšā nakts» un šo jēdzienu garīgumā plašākā lietojumā ieviesa kristīgais mistiķis Jānis no Krusta (San Juan de la Cruz, 1542 – 1591). Vai šī dvēseles tumšā nakts mums ir pārbaudījums vai iespēja augt? Varbūt tā ir slimība? Lielisku lekciju par šo ir vadījis teologs Juris Rubenis Integrālās izglītības institūtā, kuru šeit aplūkotās tēmas kontekstā aicinu noskatīties un noklausīties institūta mājaslapā.[6] Vienmēr esmu raudzījies uz to kā iespēju augt un pilnveidoties, tā vietā lai uz to raudzītos ar nerimstošām skumjām un pārdzīvojumiem, tādējādi, kā jau minēts, izmisums praktiski jebkurā gadījumā ir aplūkojams kā garīgās un savas iekšējās pasaules atklāšanas un pilnveidošanās ceļa sākuma moments. Pasaulslavenais franciskāņu tēvs, priesteris Ričards Rors ir sacījis, ka «patiesība ir vairāk atrodama visu lietu pamatos un dziļumā, nevis virspusē vai centrā».[7] Caur šīs atziņas prizmu raugoties, mēs izmisuma momentos tiekam aicināti doties iepazīt paši savus dziļumus, atrast savu garīguma ceļu, tajā iegremdēties un, ja nepieciešams (un iesākumā tiešām ieteicams!), atrast uzticamu garīgo līdzgaitnieku, lai soli pa solim ietu izvēlēto izaugsmes un dvēseles garīgās pilnveidošanās ceļu. Nepaies ne tik ilgs laiks, kad pamanīsiet, kā izmisumu ir aizstājis prieks, vēlme dzīvot, būt labākam, mīlošākam un līdzcietīgākam gan pret saviem tuvākajiem, gan apkārtējiem cilvēkiem.
R. Rors savā darbā «Ādama atgriešanās» precīzi ir raksturojis mūsu esamības jēgu un iespējas to sasniegt, ja vien tām atveramies un rodam sevī dziļo vēlēšanos pārvarēt izmisuma radīto krīzi: «Mūsu smadzeņu “cietajā diskā” atrodas ceļš, kas ved uz patieso lielumu. Mēs esam radīti transcendencei un savā dziļākajā būtībā visi to zinām. Tomēr ir nepieciešams, lai mēs šim nolūkam cits citam “instalētu atbilstošu programmu”. Tā ir Dieva lielā spēle un mūsu lielā atbildība».[8] Būtībā šie vārdi ir tie, kuru dēļ lasāt šo rakstu.
Nonākuši līdz šai vietai, jūs principā esat sapratuši, ka izmisuma kā fenomena loma personības izaugsmē nav pārvērtējama. Klausoties un lasot garīgo skolotāju mācīto, mēs sadzirdam vienu – izmisuma momenti mūsu dzīvēs ir t.s. iniciācijas momenti jeb mirkļi, kuros mēs augam, pārejot no vienas dzīves stadijas uz kaut ko pilnīgi kvalitatīvi jaudīgāku un plašāku. Jā, līdz šim varbūt neesat aizdomājušies, ka uz izmisumu var palūkoties no šāda rakursa, tomēr vērīgi padomājot, saprotat, ka bez izmisuma mirkļiem nebūtu dziļākas izpratnes momentu, vai ne? «Iniciācija tādā vai citādā formā vienmēr ir bijusi mācība par zaudējumu un atjaunošanos, tumsu un gaismu, četriem gadalaikiem, nāvi un augšāmcelšanos, iņ un jaņ, Lieldienu mistēriju. Atšķirība ir tikai vārdos. [..] Mūsu uzdevums ir atklāt [šo] absolūti nepieciešamo pieredzi».[9]
Ieklausoties izmisuma saucienā meklēt, mēs realizējamies kā patiesas personības. Jo meklējot mēs varam tapt dziļāki, sirdsgudrāki, labāki, kļūt par sevis paša vislabāko versiju. Caur mūsu izvēlēm un arī pašās izvēlēs mēs nosakām savu identitāti, kas mēs esam. Caur izmisuma rosinātajiem garīguma meklējumiem un izvēlētā ceļa iešanu, mūsu kā personu iekšējā garīgā dimensija ļauj mums sasniegt pilnību, dvēselē īstenojot «dievišķā attēla» (latīn. – imago Dei) atspoguļošanos. Mēs kā cilvēki, kā personas, esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības, tādējādi mums piemīt spēja brīvi izvēlēties (latīn. – liberum arbitrium). Radītājs, lai kā arī katrs to nedēvētu, dalās ar mums savā dzīvē, tādējādi mēs caur savām izvēlēm, šajā gadījumā – rodot ceļu garīgumā, varam un spējam savu dzīvi tikai veidot un veicināt. Franciskānis R. Rors jau minētajā darbā saka izcilus, ieklausīšanās vērtus un iedrošinošus vārdus: «Debesis nav domātas eņģeļiem, bet ievainotajiem. [..] Ja negatīvo noliedzam vai ienīstam, tas nepazūd. Tu nevari tikt galā ar ļaunumu, to kauninot, bet tikai atklājot, kāds tas ir, un tad saskatot, ka labais ir lielāks nekā ļaunums».[10]
Caur šo skatījumu un rosinājumu tiekties izzināt savas patiesās dzīles garīguma gaismā, jāatceras, ka garīgās dzīves un dievišķās draudzības piedāvājums arī ir dāvanas, tām jātiek brīvi pieņemtām, tādējādi arī mana kā šīs apceres raksta autora vēlme ir tikai pamudināt uz izmisumu paraudzīties nevis kā sodību vai kaiti, bet gan kā dāvanu, tāpat kā uz to dāvanu, kura rodama garīgumā. Tāds ir ceļš – no izaicinājumu pilnā izmisuma līdz pat sirdsmieram, dvēseles garīgai pilnveidei un attīstībai visas dzīves garumā – no dāvanas uz vislielāko Dāvanu!
[1] Jēdzienu «liminālā telpa» ir izveidojis Viktors Tērners (Victor Turner) savā klasiskajā pētījumā par iniciāciju un rituālu. Latīņu valodā vārds «limina» nozīmē “slieksnis”. Vairāk par šo var uzzināt: http://www.iii3.lv/blogi/jebkura-parveide-norisinas-liminalaja-telpa/
[2] Rubenis, J., Frīmenss L. Krīzes iespējas: Meditācija kā dzīves līdzsvarošanas māksla. R., Zvaigzne ABC, 2010. – 21. lpp.
[3] Evertovskis J. Morālteoloģijas pamatprincipi (LPU RARZI morālteoloģijas kursa skripts)
[4] Franciskānis Ričards Rors, trapists Tomass Mērtons, jezuīts Viljams Džonstons, kā arī latviešu teologi, luterāņu mācītāji Kaspars Simanovičs un Indulis Paičs
[5] Rubenis, J., Frīmenss L. Krīzes iespējas: Meditācija kā dzīves līdzsvarošanas māksla. R., Zvaigzne ABC, 2010. – 45. lpp.
[6] http://www.iii3.lv/instituts/publikacijas/juris-rubenis-dveseles-tumsa-nakts/ ; skatīta 09.03.2021.
[7] Rors R. Ādama atgriešanās. R., Zvaigzne ABC, 2013. – 17. lpp.
[8] Turpat, 47. lpp.
[9] Turpat, 57. lpp.
[10] Turpat, 166. lpp.