Beigas nav beigas jeb Par Miča Alboma romānu "Pirmais zvans no debesīm"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Miča Alboma jaunāko darbu "Pirmais zvans no debesīm" izlasīju vienā vakarā, kā sacīt, "neatejot no kases" - tikko grāmata bija saņemta, tā devos mājās un ķēros klāt. Jo Miča Alboma vārds ir garantija, ka darbs būs tāds, kādu es to iztēlojos - labs, baudāms, ar devu detektīvelementu un vēstures faktu piešprici. Tas viss un vēl vairāk ir atrodams šajā darbā par mīlestību, ticību un piedošanas spēku. 

Šis nebūt nav dāmu romāns, itin nemaz. To var lasīt ikviens, kuram patīk vēsturiskos faktos pamatota daiļliteratūra ar vieglu garīgu noti. Tas ir pirmais, ko es varu par šo daiļdarbu teikt. Lasīšanas gaitā sajutos drusku kā detektīvs - lasīju un domāju, kas sekos nākamajā lappusē, aiz tās tālāk, tālāk, tālāk un tā līdz pat beigām. Un kāda iekšējā nojauta vai arī darba radītā spriedze lika manīt, ka viss atrisināsies drusku savādāk nekā no pirmā iespaida par grāmatu šķiet. Šajā darbā ir sava deva garīguma, sava deva ticības, bet ir viens "bet"... Šeit sava viedokļa pārstāvniecību atradīs arī ateisti un skeptiķi pret brīnumiem, kuri varētu sacīt, ka es tak teicu, ka nekā tāda nav. Bet pāri visam tomēr ir mīlestība, ticība un piedošanas spēks, kas caurstrāvo visu šo darbu.

Kad cilvēki kaut kam netic, viņi ir pazuduši.

Vai zināt, kas ir telefona izgudrotājs? Protams, katrā valstī par telefona izgudrotāju tiek uzskatīts kāds cits, bet ASV patents pieder Skotijā dzimušajam Aleksandram Greiemam Bellam, kuru tad arī uzskata par telefona "tēvu". Šī grāmata nav sadalīta nodaļās, bet gan "nedēļās". Tas ir darīts apzināti, lai ļautu lasītājam izdzīvot notikumus dinamiskā hronoloģijā, sekojot visu notikumu attīstībai. Un šeit, pēc pirmajām trim "nedēļām", seko ceturtā "nedēļa", kurā ir pirmie ieraksti par Bellu, šie vēsturiskie fakti, kas šo grāmatu padara dinamisku. Vismaz man šī ideja, kad izdoma mijās ar faktiem, ļoti, ļoti fascinēja. Grāmata nevienu mirkli nelika atslābt vai varētu šķist neinteresanta un "sausa". Mēs ilgojamies viens pēc otra, mēs alkstam viens otru redzēt un dzirdēt, tādēļ "tālruņa balss nav nekas cits kā kārdinājums, maizes drupača, kas rosina apetīti". Un tieši šis kārdinājums ir tas, kas nodrošina visas šīs grāmatas panākumus un spriedzi, alkas pēc aizvien jaunu notikumu attīstības nākamajās lappusēs un visu grāmatas tēlu dzīvēs. 

Jaunumi izplatās pa tālruni. Bērna piedzimšana, pāra saderināšanās, traģisks nelaimes gadījums vēlu naktī uz šosejas - par vairumu cilvēka mūža pagrieziena punktu, labu vai sliktu, vēsta zvana skaņa.

Grāmatā ir vēstīts par mistiskiem zvaniem, kurus saņem... no debesīm. No sen mirušiem, draugiem, radiem un ģimenes locekļiem. Protams, detektīvcienīgā kārtā beigās atklājas kas cits. Un tomēr visas grāmatas notikumos mēs skaidri varam redzēt, cik mēs, cilvēki, mūsdienās paļaujamies un ietekmējamies no modernajiem saziņas un komunikācijas kanāliem, tostarp, masu medijiem. Bet, lai vai kā, tomēr ticības moments, kas veicina piedošanu un izlīgšanu, un sniedz cerību par nokļūšanu labākā vietā pēc šīszemes dzīves, ir viens no tiem pīlāriem, kas balsta visu šo Alboma stāstu. Stāstu, kas liek aizdomāties, parāda arī to, kā jūtas cilvēki izmisumā un aizved pie patiesības, bet visam cauri vijas cerība un ticība. 

- Kāpēc jūs to darījāt? - Lai liktu pasaulei ticēt. - Kāpēc tam ir nozīme? - Ja tā tic, tā uzvedas labāk.

Vai brīnumi notiek? Vai pēcnāves dzīve pastāv? Vai...? Vai...? Šī grāmata var likt aizdomāties, šī grāmata var likt iemirdzēties ticībai, cerībai un mīlestībai. Ja tas tā notiks, tad, šķiet, grāmatas mērķis ir pat sasniegts. Un nemūžam nepiemirsīsim, ka esam aicināti "atrast tieši to, kas ir vajadzīgs un nepieciešams". Mēs saucam, mums atbild. "Debesis vienmēr un mūžam ir mums visapkārt un neviena dvēsele, kuru atceras, nekad no mums neaiziet." Grāmata var likt aizdomāties par patiesajām dzīves vērtībām, likt apzināties, ka "tik bieži mēs atgrūžam balsis, kuras ir mums vistuvāk". 

Lai šī grāmata palīdz jums plašāk palūkoties uz dzīvi ar mīlestības pilnām acīm!