Filipa Gregorija "Muļķu zelts" (sērija jauniešiem "Tumsas ordenis")
Foto: grāmatas vāka fragments
Līdzīgi kā ar pārējām divām šīs sērijas grāmatām, "Laumu bērns" un "Vētras nesēji", arī ar "Muļķu zelts" tiku galā nepilnas dienas laikā, izlasīju no vāka līdz vākam, atkal izdzīvojot Lukas, Freizes, brāļa Pētera, Izoldes un Išrakas visdīvaināko piedzīvojumu stāstu, nu jau tikai aizvien grēcīgajā Venēcijā... Šis stāsts, lai gan ļoti lielā mērā izdomāts un gandrīz nemaz nesasaucas ar realitāti, tomēr ir tai pietuvojies un tieši tādēļ tik ļoti ir spējis mani uzrunāt. Jo nekas nevar būt saistošāks par slepeniem ordeņiem, mistiski nezināmiem milordiem, Baznīcas un Vatikāna bagātībām, ķecerību atmaskošanu, pasaules gala zīmju meklēšanu un visādām tādām lietiņām... Tas nudien ir aizraujoši, tādēļ šīs sērijas grāmatu triloģija ievelk savā pasaulē ikvienu, kas atdara pirmās grāmatas vākus, pilnīgi noteikti!
Grāmatā lasāmi daudzi brīnišķīgās Venēcijas apraksti, lasot tu pilnīgi nonāc citā pasaulē, tu gara acīm iztēlojies, kā gondola piepeld pie noglumējušiem akmens pakāpieniem, tajā ielec Luka, Freize un brālis Pēteris vai arī - tikai abas dāmas, Izolde ar Išraku... Kā viņi dodas uz Rialto, kāda ir visa šī viduslaiku Venēcijas grēcīgā dzīve, šis divdesmit dienu karnevāla laiks pirms lielā gavēņa laika... Grāmatā netrūkst nedz piedzīvojumu, nedz viltīgu melu, lai glābtu savu vai kompanjonu ādu un vēl visādu piedzīvojumu, ieskaitot ielaušanos alķīmiķa Nakari namā, kur alķīmiķis ar savu sabiedroto meklē filosofu akmeni un ir pat radījis mazu cilvēciņu, homunkulu...
Vai nejūti? Šķiet, it kā pats gaiss glāstītu man kaklu un pieskartos manām lūpām. Vai tu to nejūti? Tā visa dēļ es tik tikko spēju paelpot.
Aizraujošā, pat - apmātā, tirgošanās ar zeltu, alkas pēc vislabākās raudzes un kvalitātes angļu zelta ieved Venēciju un ne tikai to, bet ikvienu iesaistīto pusi totālā nabadzībā, jo... alķīmiķis visus ir apmuļķojis ar muļķu zeltu, to radīdams līdzīgu angļu zeltam. Bet tas jau nebūtu Tumsas ordenis un ordeņa izmeklētājs Luka Vero ar rakstvedi, brāli Pēteri, kuri pašās stāsta beigās neaizietu no visas šīs ķezas kā uzvarētāji. Protams, pateicoties mistiskajam Tumsas ordeņa milordam un viņa slepenajiem rīkojumiem. No angļu zelta pie muļķu zelta un visbeidzot - atkal ar pilniem maisiem labas kvalitātes zelta, kad rūsa no seglu maisiem izkratījusies... Tas milords gan ir viens gudrs un izveicīgs vīrs, tā varētu izsaukties ikviens, kurš izlasītu šo darbu, jo ir pamats apbrīnot viņa gudrību un izveicību Baznīcas bagātības vairošanā.
Mēs būsim radījuši peļņu Baznīcai. Mums būtu par to jāpriecājas. Radīt peļņu Baznīcai - tas ir svēts darbs.
Lai gan stāsts, protams, ir izdomāts, tomēr, tomēr - tajā lasāmas arī šādas tādas viedas atziņas un dziļi "ķecerīgas" domas, kas visnotaļ piederējās viduslaikiem un tā laikmeta Baznīcas vīru roku pārvaldītajam stingrajam sabiedrības "rāmim" - domāt nav aizliegts, bet tikai stingri saskaņā ar Baznīcas mācību un tikai Baznīcas mērķiem un labumam. Bet kā jau katram stāstam, nenoliedzami, arī šim piemīt dziļi filosofiska nozīme, vismaz caur tiem dažiem fragmentiem, kurus jums tūliņ nocitēšu. Tie tad arī lai jūs aizved pie šīs brīnišķās triloģijas, it īpaši, pēdējā darba "Muļķu zelts", iepazīšanas.
Ja kaut kur esi piederīgs, tu vienmēr būsi kādam kaut ko parādā: uzticību, savu darbu vai laiku, savu mīlestību vai nodevas.
Tā darbojas tirgus. Lieli ieguvumi vēlāk vienmēr nozīmē ievērojamus zaudējumus, bet pēc tam varbūt atkal nāk ieguvumi. Tāda ir augļošanas būtība. Tāpēc labi cilvēki tirgū nedarbojas. Tas vienmēr nes bagātību tikai dažiem, bet nabadzību daudziem. Tāda ir reālā pasaule.
Reizēm tas ir grūti. Jūs ejat vientuļnieka ceļu grūtību pilnā zemē. Dažkārt uzvarai nav uzvaras garšas. Mēs esam tikai maza daļiņa no lielā darba. Un nevaram pateikt, kāda ir mūsu loma tajā. Mums ir jātic, ka ar savu sīko darbu kalpojam kādam lielākam mērķim.