Grāmata, kura mēroja piecu gadsimtu ceļu līdz latviešu lasītājam - Tomasa Mora "Utopija"

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls: Unsplash

Ir grāmatas, kuras pieder savam laikmetam, un ir grāmatas, kuras pašas kļūst par laikmetu. Tās nelasa, lai uzzinātu, kā reiz domāja cilvēki, bet gan tādēļ, ka tajās vēl aizvien pulsē jautājumi, uz kuriem katrai paaudzei jāatbild no jauna. Pie šādiem darbiem pieder Tomasa Mora "Utopija" — grāmata, kas piecu gadsimtu garumā nav pārstājusi izaicināt ne valdniekus, ne filozofus, ne teologus, ne vienkāršus lasītājus.

"Non est leve negotium de talibus libris loqui, qui non tam narrationem offerunt quam exercitationem intellectūs, nec tam historiam quam quaestionem perpetuam de ordine humano." (Nav viegls uzdevums runāt par tādiem darbiem, kuri nedāvā vienkāršu stāstu, bet gan vingrinājumu prātam; ne vēsturi vien, bet jautājumu, kas nepārtraukti atgriežas pie cilvēka spriestspējas.) - D.K. 

Runāt par sera Tomasa Mora "Utopiju", kas pie latviešu lasītāja ir nonākusi pirmo reizi piecu gadsimtu laikā, nozīmē pieskarties grāmatai, kura jau pašā savā iecerē neļauj sevi mierīgi ieslēpt definīcijā, jo tā nevis piedāvā vienu skatījumu uz valsti, bet gan novieto lasītāju starp divām nepārtraukti dinamiskām domas plaknēm: to, kas ir, un to, kas varētu būt, un vēl vairāk — to, kas varbūt nedrīkstētu būt, pat ja tas šķiet labāks par esošo.

Jo Tomass Mors, šis cilvēks, kurš vienā dzīvē spēja būt gan karaļa padomnieks, gan sirdsapziņas ieslodzītais, gan jurists, gan askētiskas konsekvences upuris, neraksta kā tas, kurš meklē sistēmu, bet kā tas, kurš apzinās, ka jebkura sistēma, tiklīdz tā kļūst pilnīga, sāk zaudēt cilvēku. Un tādēļ jau pašā sākumā rodas sajūta, ka šī grāmata nav rakstīta kā savas idejas un pārliecības aizstāvības cietoksnis, bet drīzāk kā dialogs, kurā ideja tiek nepārtraukti pārbaudīta, it kā pats autors negribētu ļaut sev pieķerties nevienam galīgam spriedumam.

Jo vai gan tas nav raksturīgi humānistam — nevis dot likumu, bet radīt spriedzes lauku, kurā lasītājs pats kļūst par tiesnesi tam, ko viņš lasa?

Un tādēļ šī grāmata sākas nevis ar mierīgu aprakstu, bet ar pārvietošanos starp pasaulēm, kur viena pasaule tiek parādīta kā trūkstoša un otra kā pārmērīgi sakārtota, un abas šīs kustības nav nejaušas, bet nepieciešamas, lai cilvēks vispār sāktu domāt. 

Pirms mēs nonākam pie Utopijas salas, mēs tiekam iemesti pasaulē zem vārda "Anglija", kas nav tikai konkrēta zeme, bet drīzāk morāls eksperiments par to, kas notiek, kad īpašums kļūst svarīgāks par dzīvi, kad likums kļūst akls pret sociālo realitāti un kad nabadzība vairs netiek uzlūkota kā nelaime, bet gandrīz kā vaina. 

Un šeit Mors nerunā kā revolucionārs, kurš vēlas visu nojaukt, bet kā cilvēks, kurš uzdod bīstamu jautājumu: vai kārtība, kas pati rada postu, vēl drīkst saukties par kārtību?

Šis jautājums nav skaļš, bet tas ir noturīgs, un tas seko lasītājam arī tad, kad viņš jau ir nonācis pie salas, kur viss šķiet sakārtots ar tādu rūpību, ka nejaušībai tur vairs nav vietas. Un tomēr tieši šī sakārtotība sākumā apbur: darbs sadalīts, dzīve regulēta, vajadzības ierobežotas, zelts pazemots līdz gandrīz niecības statusam, un viss cilvēku kopums virzās kā viens organisms, kurā katrai daļai ir sava noteikta funkcija.

Bet vai cilvēks, kurš vairs nevar kļūdīties, vēl ir cilvēks pilnā nozīmē? Vai arī viņš kļūst par kaut ko līdzīgu labi uzturētai mehānikai, kur tikums vairs nav izvēle, bet struktūras rezultāts?

Un šeit rodas tas, ko Mors, šķiet, apzināti neatrisina: vai tikums, kas izriet no nepieciešamības, ir tikums, vai tikai tikuma ēna? Jo, ja cilvēks ir labs tādēļ, ka viņam nav iespējas būt ļaunam, tad kur paliek viņa brīvība, un līdz ar to — arī viņa nopelns?

Šīs šaubas kļūst vēl asākas, kad skatāmies uz Utopijas attieksmi pret bagātību, jo tur zelts tiek padarīts par nicināmu lietu, nevis tādēļ, ka tas būtu zaudējis savu materiālo vērtību, bet tādēļ, ka tas tiek apzināti atdalīts no vēlmes struktūras, it kā cilvēka iekāre būtu jāpārraksta ar audzināšanas palīdzību.

Bet vai vēlme, kas tiek izsmieta un pārvērsta par kaunu, patiešām izzūd, vai tikai maina masku? Un vai sabiedrība, kas sevi uzskata par atbrīvotu no alkatības, nav vienkārši iemācījusies alkatību padarīt nemanāmu? Un tā Utopija kļūst nevis par vietu, kur cilvēks ir uzvarējis sevi, bet par vietu, kur cilvēks ir iemācījies sevi disciplinēt līdz gandrīz pilnīgai caurspīdībai, kur pat vēlmes tiek pakļautas redzamībai un režīmam.

Šeit nevar nepamanīt arī pašu stāstīšanas struktūru, kurā par Utopiju runā Rafaēls Hitlodejs — figūra, kura vienlaikus ir gan liecinieks, gan iespējama konstrukcija, gan autoram nepieciešama distance, lai viņš varētu runāt, neuzņemoties pilnu atbildību par sacīto.

Un vai tas nav pats smalkākais humānista paņēmiens — ļaut idejai runāt caur svešu balsi, lai tā iegūtu gan spēku, gan nenoteiktību vienlaikus? Jo, ja autors runātu tieši, viņš kļūtu par likumdevēju; bet, runājot caur starpnieku, viņš kļūst par domas arhitektu, kurš drīzāk rāda struktūras iespējamību nekā tās obligātumu. Tādēļ šī grāmata nekad pilnībā neļauj sev pārvērsties par programmu, jo katrs tās apgalvojums vienlaikus satur arī savu ierobežojumu, it kā pats teksts zinātu, ka cilvēku pasaule necieš galīgumu bez plaisām.

Varbūt tieši šeit arī slēpjas tās īpatnējais spēks: tā nevis māca, bet destabilizē; nevis apstiprina, bet liek atkārtoti pārdomāt to, kas šķita pašsaprotams. Jo, lasot "Utopiju", cilvēks pamana, ka viņa paša pārliecības par taisnīgumu, īpašumu un brīvību nav dabas likumi, bet vēsturiski ieradumi, kas var tikt pārrakstīti — un tieši šis atklājums ir gan atbrīvojošs, gan biedējošs.

Un tādēļ šī grāmata nebeidzas ar secinājumu, bet ar spriedzes palieku, kas paliek lasītājā kā neizdzēšams jautājums: vai ideāla sabiedrība ir cilvēka domas augstākais punkts, vai arī tā ir vieta, kur cilvēks pārstāj būt cilvēks?

Varētu būt iespējams, ka pats Tomass Mors, kurš savā dzīvē piedzīvoja varas un sirdsapziņas konfliktu līdz galējai konsekvencei, šo jautājumu nevis atrisināja, bet šajā darbā to iemiesoja, jo viņa dzīve kļūst par vēl vienu šīs pašas problēmas komentāru: ka starp ideju par kārtību un dzīvo cilvēku vienmēr paliek plaisa, kuru nevar aizvērt ne likums, ne prāts.

Tādēļ ikkatra "Utopijas" potenciālā lasītāja domāšanas veicināšanai nobeigumā viena retoriska piezīme:

Varbūt īstā Utopija nekad nav atradusies uz kādas nezināmas salas okeānā. Varbūt tā vienmēr ir bijusi cilvēka prāta spēja iztēloties taisnīgāku pasauli, vienlaikus apzinoties, ka neviena cilvēku radīta kārtība nebūs pilnīga. Šajā spriedzē starp cerību un realitāti arī slēpjas Mora darba nemirstība. Tādēļ "Utopija" nav piemineklis pagātnei. Tā ir saruna, kas ikreiz sākas no jauna brīdī, kad kāds atver šīs grāmatas pirmo lappusi.