Kad tenkas kļūst par literatūru: pārdomas par Kosta Tachča romānu "Trešā laulība"

Grāmatas vāks: Aminori telpa

Man bija patiess prieks, kad saņēmu šo burvīgo grāmatu - tās papīrs un smarža uzvēdī joprojām, kad vien tai pieskaros, to lasu un šķirstu. Grāmata "Trešā laulība", kuru sarakstījis grieķu rakstnieks Kosts Tachcis, noteikti nebūtu nonākusi manā redzeslokā, jo ikdienā es savas aizņemtības dēļ par maz pievēršos daiļliteratūrai, taču, pateicoties grāmatas redaktoram Denam Dimiņam, grāmata nonāca pie manis un esmu to veiksmīgi pieveicis. Nebija no vienkāršākajiem darbiem, jo prasa iedziļināšanos, kultūrkonteksta tvērumu un prasmi reizē lasīt, taču neaizmirst arī domāt par notiekošo plašākā kontekstā. 

Ir grāmatas, kuras lasa sižeta dēļ. Ir grāmatas, kuras lasa ideju dēļ. Un ir tādas, kuras lasa cilvēku dēļ. Kosta Tachča romāns Trešā laulība pieder pie pēdējās kategorijas. Tas ir viens no tiem retajiem darbiem, kas nevis stāsta par dzīvi, bet rada sajūtu, ka pati dzīve ir ienākusi grāmatas lappusēs — ar visām savām pretrunām, sīkumiem, aizvainojumiem, aizspriedumiem, mīlestību, humoru un neizbēgamo laika ritējumu.

Kad Trešā laulība pirmoreiz iznāca 1962. gadā, Grieķijas literatūrā tā bija gandrīz vai anomālija. Kamēr daudzi rakstnieki vēl arvien meklēja lielus nacionālos stāstus un varonīgus vēstures skaidrojumus, Kosts Tachcis pievērsās šķietami nenozīmīgajam – sieviešu sarunām, ģimenes konfliktiem, ikdienas tenkām un sadzīves detaļām. Taču tieši šajās detaļās viņš atrada to, ko bieži nespēj ieraudzīt pat vēsturnieki: dzīvas sabiedrības nervu. Mūsdienās romāns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta grieķu prozas darbiem, un tā reputācija gadu gaitā nav mazinājusies.

Tomēr vēl iespaidīgāks par tā vietu literatūras vēsturē šķiet fakts, ka tas turpina atrast jaunus lasītājus arī vairāk nekā sešdesmit gadus pēc sarakstīšanas. Mūsdienās, kad grāmatu aprite kļuvusi gandrīz pārmērīgi strauja un daudzi darbi pazūd no lasītāju redzesloka dažu gadu laikā, Trešā laulība joprojām tiek tulkota un izdota no jauna. Tas vien jau liecina, ka šeit sastopamies nevis ar laikmeta modes produktu, bet ar darbu, kas spēj runāt pāri paaudzēm un valstu robežām.

Lasot romānu, kļūst skaidrs, kāpēc tas joprojām tiek tulkots jaunās valodās. Daļa literatūras noveco kopā ar laikmetu, kas to radījis. Trešā laulība pieder pie tiem retajiem darbiem, kuri ar gadiem kļūst tikai bagātāki. Mūsdienu lasītājs tajā atrod ne vien Grieķijas vēsturi, bet arī pārsteidzoši pazīstamu cilvēku pasauli. Ambīcijas, greizsirdība, sociālais spiediens, ģimenes konflikti un ilgas pēc laimes nav zaudējušas aktualitāti arī sešdesmit gadus pēc grāmatas publicēšanas.

Īpašu uzslavu pelna arī latviešu izdevums. Tulkot šādu darbu ir sarežģīts uzdevums, jo Tachča valodas spēks slēpjas tieši tās dzīvīgumā. Tekstā sastopamas dažādu sociālo slāņu balsis, sarunvalodas nianses, folkloras elementi un kultūras atsauces, kuras ne vienmēr iespējams tieši pārnest citā valodā. Tādēļ jo vērtīgākas šķiet plašās zemsvītras piezīmes, kas lasītājam kalpo nevis kā sausas piebildes, bet kā ceļvedis Grieķijas kultūras telpā. Tās ļauj daudz pilnīgāk izprast atsauces uz vēsturiskām personībām, politiskajiem notikumiem, reliģiskajām tradīcijām un sadzīves paražām.

Mūsdienu izdevējdarbībā bieži vērojama tendence maksimāli samazināt komentārus, paļaujoties uz lasītāja spēju visu atrast internetā. Šajā gadījumā izvēlēts pretējs ceļš, un tas ir apsveicami. Zemsvītras piezīmes ievērojami bagātina lasīšanas pieredzi un ļauj daudz pilnīgāk novērtēt autora ieceri. Tās palīdz saprast nianses, kuras citādi paslīdētu garām nepamanītas. Lasītājs iegūst iespēju ieraudzīt ne tikai stāstu, bet arī pasauli, kurā šis stāsts dzimis.

Arī pats romāns savā būtībā ir daudz vairāk nekā ģimenes hronika. Tas ir darbs par atmiņu. Par laika nepielūdzamību. Par cilvēku centieniem piešķirt jēgu savai dzīvei. Par to, cik bieži mēs kļūdāmies viens otrā un cik reti spējam pilnībā izprast pat tuvākos cilvēkus. Tachcis neidealizē savus varoņus. Viņi ir greizsirdīgi, spītīgi, aprobežoti, dažkārt netaisni. Taču tieši šī nepilnība padara viņus tik pārliecinošus. Lasītājs atpazīst viņos savus radiniekus, kaimiņus un reizēm arī pats sevi.

Ne mazāk iespaidīgs ir romāna humors. Tas nav skaļš vai uzbāzīgs. Tas izriet no cilvēku raksturiem, no viņu pretrunām un dzīves absurda. Dažkārt pietiek ar vienu piezīmi vai sadzīvisku detaļu, lai aina kļūtu gan smieklīga, gan skumja vienlaikus. Tieši šī spēja savienot humoru ar melanholiju ir viena no darba augstākajām mākslinieciskajām kvalitātēm. Dzīvē smiekli un skumjas reti pastāv atsevišķi. Tachcis to saprot lieliski.

Lasot Trešo laulību, arvien vairāk pārņem sajūta, ka romāna patiesais galvenais varonis ir pats laiks. Cilvēki mīl, strīdas, precas, noveco, zaudē tuviniekus un cer uz labāku nākotni, bet laiks turpina savu gaitu neatkarīgi no viņu vēlmēm. Šajā ziņā romāns iegūst gandrīz klasisku vērienu. Tas runā par ļoti konkrētu Grieķiju, taču vienlaikus arī par universālo cilvēka pieredzi.

Varbūt tieši tādēļ šis darbs nav novecojis. Mainījušās tehnoloģijas, politiskās sistēmas un sabiedriskās normas, taču cilvēku raksturi palikuši pārsteidzoši līdzīgi. Mēs joprojām mīlam, baidāmies, tenkojam, ilgojamies un kļūdāmies gluži tāpat kā Tachča varoņi. Trešā laulība ir viens no tiem romāniem, kas atgādina, kādēļ vispār lasām literatūru. Nevis tādēļ, lai uzzinātu, kas notiks nākamajā nodaļā, bet tādēļ, lai labāk saprastu cilvēkus un pasauli, kurā dzīvojam. 

Pēc šīs grāmatas aizvēršanas paliek nevis konkrēti sižeta pavērsieni, bet sajūta. Sajūta, ka uz brīdi bijis iespējams ieskatīties veselas paaudzes dzīvē un sadzirdēt balsis, kuras citādi jau sen būtu apklusušas.

Arī pats Tachča liktenis piešķir romānam papildu rezonansi. Rakstnieks bija viena no pretrunīgākajām un drosmīgākajām personībām Grieķijas kultūras dzīvē. Viņš atklāti izaicināja sabiedrības konservatīvos priekšstatus un bieži nonāca konfliktā ar valdošajām normām. 1988. gadā viņš tika noslepkavots Atēnās, un šis noziegums līdz pat šai dienai nav atrisināts. Zinot šo biogrāfisko fonu, Trešā laulība šķiet vēl nozīmīgāka – kā autora mēģinājums godīgi dokumentēt sabiedrību visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā.

Īpaši fascinējoši ir tas, ka Tachcis gandrīz pilnībā atsakās no tradicionāla viszinoša stāstnieka. Romāna pasauli mēs iepazīstam caur divu sieviešu balsīm, un šī izvēle bija neparasti drosmīga sava laika literatūrā. Lasītājs nepārtraukti sastopas ar atmiņu nepastāvību, puspatiesībām, aizspriedumiem un personiskiem aizvainojumiem. Rezultātā rodas sajūta, ka vēsture tiek nevis izstāstīta, bet atcerēta.

Manuprāt, vislielākais Tachča sasniegums ir tas, ka viņš spēj pārvērst šķietami nenozīmīgas sarunas literatūrā ar paliekošu vērtību. Viņa varoņi pārspriež radiniekus, laulības, naudas problēmas, kaimiņu dzīvi un senus aizvainojumus, taču šo sarunu plūsmā pakāpeniski atklājas vesels laikmets. Tā ir reta rakstnieka dāvana – no ikdienišķā izveidot universālu stāstu par cilvēka dabu. Tādēļ Trešā laulība nav tikai nozīmīgs grieķu romāns. Tā ir viena no tām grāmatām, kas atgādina, ka lielā vēsture patiesībā vienmēr sākas mazās, ikdienišķās cilvēku dzīvēs.