Gudberga Bergsona "Gulbis" – pieaugšanas stāsts Islandes dabas klusumā

Grāmatas izdevējs: Aminori

Šī pavisam nelielā grāmata, kuru sarakstījis islandiešu rakstnieks Gudbergs Bergsons, pie latviešu lasītājiem nonāca pavisam nesen. Par šī romāna latviskošanu jāpateicas tulkotājam Denam Dimiņam, kura izcilo valodas izjūtu varam baudīt tagad ikkatrs. Romāna valoda ir tas āķis, pie kura pieķēros es, ar baudu tverot šos izjustos teikumus un domās ceļojot līdzi grāmatas varones gaitām Islandes dzīvē un dabā. 

Gudberga Bergsona romāns "Gulbis" man palika atmiņā galvenokārt valodas dēļ. Tas ir no tiem darbiem, kur sižets nav tas, kas notur lasītāju, bet gan veids, kā tiek rakstīts. Jau no pirmajām lappusēm kļuva skaidrs, ka šeit svarīgākais nav notikumu dinamika, bet gan teksts pats par sevi — tā ritms, tēlainība un precizitāte.

Gudbergs Bergsons ir viens no nozīmīgākajiem islandiešu prozas autoriem, kura darbi bieži tiek raksturoti kā psiholoģiski smalki un valodiski ļoti blīvi. Viņa literatūrā ikdienas situācijas nereti iegūst gandrīz poētisku dimensiju, un arī "Gulbis" šajā ziņā nav izņēmums. Tas ir romāns, kas prasa nesteidzīgu lasīšanu un uzmanību katram teikumam.

Lasot šo darbu, man bieži bija sajūta, ka teksts ir ārkārtīgi dzīvs. Tas nav tikai apraksts par pasauli — tas ir pasaules radīšanas process ar valodas palīdzību. Bergsons spēj no šķietami vienkāršiem novērojumiem izveidot tēlus, kas paliek prātā daudz spēcīgāk nekā pats sižeta ietvars.

Īpaši izceļas autora spēja radīt vizuālas ainas. Dažās rindkopās pietiek ar dažiem precīzi izvēlētiem vārdiem, lai lasītājs acu priekšā redzētu ainavu, sajūtu vai kustību. Šī ir grāmatas bagātība un viens no iemesliem, kāpēc teksts šķiet tik blīvs un “dzīvs”.

Bieži pieķēru sevi pie domas, ka šādu valodu gribētos analizēt kā piemēru skolā. Ja būtu latviešu valodas un literatūras skolotājs, noteikti dažus fragmentus izmantotu kā diktātus vai stilistiskus paraugus. Tajos ir ne tikai pareiza un precīza valoda, bet arī iekšējs ritms, kas padara teikumus gandrīz muzikālus.

Romāna sižets ārēji ir salīdzinoši vienkāršs, taču tas nav galvenais tā spēks. Stāsts par bērna pieredzi Islandes vidē kalpo vairāk kā ietvars, kurā atklājas valodas un uztveres nianses. Tas, kas notiek, nav tik svarīgi kā tas, kā tas tiek aprakstīts.

Lasot, rodas sajūta, ka dabas apraksti šeit nav tikai fons. Tie ir aktīvi klātesoši un veido noskaņu tikpat spēcīgi kā cilvēku darbības. Islandes ainava romānā kļūst gandrīz par atsevišķu klātbūtni, kas ietekmē notikumu uztveri un emocionālo fonu.

Šī ciešā saikne starp valodu un vidi rada īpašu lasīšanas pieredzi. Teksts nevis vienkārši pastāsta par pasauli, bet liek to izjust. Tas ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad literatūra kļūst gandrīz fiziski uztverama.

Manuprāt, tieši šeit slēpjas Bergsona meistarība un noteikti jāuzteic arī tulkotāja Dena Dimiņa nopelns — spēja ar valodas palīdzību radīt ne tikai nozīmi, bet arī sajūtu. Katrs teikums šķiet rūpīgi noslīpēts, bet tajā pašā laikā dabisks, bez mākslīguma vai pārmērīgas dekorativitātes.

Svarīgi ir arī tas, ka autors neuzspiež vienu interpretāciju. Lasītājs netiek virzīts uz konkrētu “pareizo” izpratni, bet drīzāk tiek ielaists tekstā kā līdzdalībnieks. Tas padara lasīšanas pieredzi personisku un atvērtu.

Romāns prasa lēnu lasīšanu. To nevar “izskriet cauri”, jo tad pazūd tieši tas, kas ir visvērtīgākais — valodas smalkums. Dažkārt šķita, ka vislabāk būtu apstāties pie atsevišķām rindkopām un tās vienkārši pārlasīt vēlreiz, lai pilnībā uztvertu to struktūru.

Pēc grāmatas izlasīšanas paliek sajūta, ka esi bijis kontaktā ar ļoti kvalitatīvu, rūpīgi veidotu tekstu. Ne tikai stāstu, bet valodu kā mākslas formu. Un tieši šī pieredze, manuprāt, ir "Gulbja" lielākā vērtība.

Noslēgumā var teikt, ka Gudberga Bergsona "Gulbis" ir romāns, kas īpaši uzrunā tos lasītājus, kuri novērtē valodu kā estētisku pieredzi. Tas nav darbs, kas sevi atklāj ātri, bet tieši lēnums un uzmanība tam piešķir tā patieso spēku. Un manā gadījumā tieši valoda bija tas elements, kas šo romānu padarīja paliekošu.