Ivara Ijaba "Demokrātija" - teicams ievads demokrātijas izpratnē un pareizā tās "tulkošanā"

Demokrātija - vārds, kas uz lūpām ir teju katram, kurš dzīvo demokrātiskā valstī un kuru pēc tās izcelsmes arī spēj iztulkot teju katrs (no gr. val. dēmos - tauta, kratos - vara). Politologs Ivars Ijabs ir sarakstījis teicamu ievadmateriālu, lai padziļinātu un skaidrotu demokrātijas procesus demokrātiskā valsts iekārtā. Manuprāt, autoram ir lieliski izdevies izcelt gan demokrātijas labās puses, gan arī tās trūkumus. Jā, jo katrai valsts pārvaldes formai tādi ir, demokrātija noteikti nav izņēmums. Īsā versija manam vērtējumam par šo grāmatu būtu - tā ir jāizlasa katram demokrātiskas valsts iedzīvotājam, katram latvietim, lai plašāk izprastu demokrātiskos procesus un arīdzan to blaknes, kas ir neizbēgama sastāvdaļa.

Grāmatas iesākumā autors īsos vārdos skaidro galvenos valsts pārvaldes jēdzienus (birokrātija, varas dalīšana, konstitūcija, tiesu vara u.c.), tālāk seko viena no interesantākajām nodaļām "Vinstona mantojums". Kā jau noprotat, te piesaukts ir britu politikas smagsvars Vinstons Čērčils (Winston Churchill, 1874-1965), kurš, lai gan bija gan literāri talantīgs, gan arī mākslinieciski apdāvināts, tomēr bija viscaur praktiskas dabas cilvēks un no viņa mantojumā esam saņēmuši ne vien viedu atziņu. Un viņam piedēvēts arī slavenais izteiciens, ka lai gan daudzas valsts pārvaldes formas, tomēr nekas labāks par demokrātiju nav pagaidām pieejams. Tādēļ arī ar šo vadmotīvu šī grāmatas nodaļa lasītājam sniedz ieskatu demokrātijas "labumos" jeb priekšrocībās - varas atsaucībā (pret pilsoņu viedokļiem un vajadzībām), opozīcijas iespējamībā, iespējā labot kļūdas un mācīties, atvēlot brīvību un pašnoteikšanos, uzskatā par demokrātijas ne-vardarbīgumu (tās ir mazāk vardarbīgas), demokrātijas ir turīgākas, kā arī - demokrātijas ir starptautiski miermīlīgākas.

Šī nelielā grāmatiņa noteikti būtu ievadliteratūra visiem tiem jaunajiem un topošajiem politoloģijas studētājiem, kuri vidusskolā vai ģimnāzijā izvēlējušies attiecīgo mācību apguves "grozu" jeb programmu. Tāpat noteikti šī grāmata jālasa ikkatram politiski un pilsoniski aktīvam un inteliģentam cilvēkam, jo tā skaidro un izgaismo politikas tapšanu un veidošanos. Daudziem jauniešiem noteikti šī grāmata sniegtu visaptverošu priekšstatu par demokrātisko iekārtu, paplašinot viņu izpratni par demokrātiskas valsts iekārtu, tās labajām un ne tik pozitīvajām iezīmēm, kuru arī nav mazums. Taču ieguvumu un pozitīvo iezīmju noteikti ir daudzreiz vairāk - vienlīdzība, mazākuma tiesību aizsardzība, autonomija, līdzdalības iespējas, pilsoniskums, alternatīvu informācijas avotu pieejamība, tautas gribas un kopīgā labuma doktrīna, vērtību daudzveidības līdzāspastāvēšana. 

Ijabs šajās lappusēs konspektīvi ir aprakstījis dažnedažādus jēdzienus un politikas zinātnes atziņas, kas ir kļuvušas plašāk izprotamas arī ārpus politikas esošajiem ļaudīm, paplašinot redzesloku un zināšanas, lai būtu spriestspējīgāki pilsoņi (šeit jāpiezīmē arī tas, ka tuvojas 2026. gada Saeimas vēlēšanas!) un tas varētu būt noderīgi šo vēlēšanu kontekstā, izvēloties nākamos politiķus un savu pārstāvniecību parlamentā. 

"Ideālā demokrātijā ievēlētajām amatpersonām vajadzētu tikai apkopot un skaidri izteikt to, ko pilsoņu vairums jau iepriekš domājis un vēlējies. Turpretī realitātē politiskie līderi ne tikai seko sabiedriskajai domai, bet gan virza sabiedrības noskaņojumu sevis izvēlētu mērķu virzienā. Arī demokrātiski ievēlētu līderu uzdevums ir ne tikai sekot līdzi sabiedriskās domas aptaujām, bet arī pārliecināt pilsoņus par noteiktiem, kopīgam labumam atbilstošiem mērķiem." (58. lpp.)

Latvijas kontekstā viena no grāmatas nodaļām ir īpaši izteiksmīga - "Dēmoss un viņa tautības". Ja mēs runājam par visu pilsoņu kopumu, kas ir šis "dēmoss", man šajā virsrakstā tomēr gribētos vārda "viņa" vietā izmantot "tā", jo kaut kā dikti neveikli skan šis virsraksts, tas no tāda mana pirmā acu uzmetiena, bet gan jau no lingvistiskā un literārā viedokļa jālieto izvēlētais vārds, jo tomēr runa ir par cilvēkiem un dzīvām būtnēm :) Tā tāda liriska atkāpe pirms iedziļināšanās turpmāk aprakstītajā un aprakstāmajā grāmatas saturā.

Šajā nodaļā autors pievēršas gan minoritāšu jēdziena izpratnei dažādos kontekstos, gan valodiskām un kulturālajām tiesībām, sniedz ieskatu līdz šim nedzirdētā jēdzienā - konsocionālisms, kā arī uzsvar demokrātijas vienu no būtiskākajiem uzdevumiem - veicināt sadarbību dažādu grupu, minoritāšu un kontekstu apstākļos. Mēs saprotam, ka līdz demokrātijas pilnībai noteikti vēl tāls ceļš ejams, taču - galvenais ir būt ceļā un iet uz mērķi, aizsargāt no diskriminācijas un veicināt dažādu diasporu harmonisku līdzāspastāvēšanu multikulturālā pasaules daudzveidībā demokrātijas ietvaros.

Nodaļā "Gudrās galvas" autors plašāk vēsta par dažādiem pārstāvības modeļiem, formām un veidiem, tostarp, aprakstot, kādu rīcību varam sagaidīt no pārstāvniecības un vai tieši tā tas patiešām arī strādā. Taču, kā min autors, atspēkojot bieži sabiedrībā pastāvošos maldus, mūsu ievēlētā pārstāvniecība noteikti nav "sabiedrības šķērsgriezums", lai kā arī daudziem opozīcijas un populistu partiju pārstāvjiem patīk to piesaukt. Ne velti uz parlamentu "raujas" strādāt, teikšu atklāti, pat diezgan caurkrituši pilsoņi. Jo parlamentā tomēr atrodas zināmā mērā priviliģēti ļaudis, kas tomēr nav "vidējais sabiedrības cilvēks". 

Mūsdienu sabiedrībā, kurā bieži izskan diezgan kreisas idejas, par kuru izplatību zināmā mērā varam "pateikties" jaunajai paaudzei, kura "izglītojusies" atbilstoša profila ārzemju skolās, jāatceras, ka ne vienmēr visi, kuri pieder kādai grupai, ir dedzīgi tās atbalstītāji. Ijabs min arī labu piemēru grāmatas 81. lappusē, sacīdams: "Galu galā, pēdējā gadsimta zināmākā Eiropas politiķe-sieviete, britu premjerministre Mārgareta Tečere, bija atturīga un pat naidīga pret jebkurām feminisma izpausmēm." Par to der aizdomāties, jo tomēr profesionālisms un ieņemamais amats nekorelē ar grupas piederību, bet gan ar spēju sniegt atbilstošu ieguldījumu un pienesumu kopējam labumam un mērķu sasniegšanai. 

Demokrātija viennozīmīgi šajā darbā tiek saistīta ar labklājības jēdzienu un te nu man autoram noteikti jāpiekrīt - demokrātijā tomēr ir lielāka labklājība un augstāks dzīves līmenis, ja mēs salīdzinām ar ne-demokrātiskiem režīmiem. Mums nemaz tālu nav jāskatās, atliek vien paraudzīties tepat uz austrumu puses aizrobežu... Tāpat esam zinoši arī par Ziemeļkoreju un dažām citām ne-demokrātijām, bijušajām Padomju republikām. Šajā nodaļā autors gana izvērsti izceļ demokrātijas un labklājības korelāciju un savstarpējo saikni, kas noteikti ir acīmredzama, kad salīdzinām demokrātiju ar ne-demokrātiskajām iekārtām. Protams, kā raksta autors, "attiecības starp demokrātiju un kapitālismu nebūt nav rožainas" (87. lpp.), taču tālākajā tekstā lasītājs sastopas ar demokrātijas "labumiem", kurus noteikti nevar un nedrīkst vērtēt par zemu, jo tie ir mūsu labklājīgas dzīves pamatā. Vai tās būtu īpašuma tiesības, vai valsts varas ierobežotība un tās prognozējamība, vai ieguldījumi cilvēkkapitālā - veselībā un izglītībā, radošuma un inovāciju veicināšanā. 

Protams, Ijabs šajā darbā nerunā tikai par demokrātijas "cukuroto" pusi jeb pozitīvajiem tās aspektiem, viņš pieskaras arī demokrātijas trūkumiem un mīnusiem, izsvērti aprakstot, kas vēl būtu uzlabojams jeb grāmatā šim ir veltīta nodaļa "Demokratizēt demokrātiju". Kas ir demokrātijas krīze, kas - līdzdalības demokrātija, kā veicināt pilsoņu aktīvu un efektīvu piedalīšanos kopīgo lietu kārtošanā un tā joprojām. Daudzas lietas pie mums Latvijā noteikti ir efektīvas un vērts par tām izteikties pozitīvi, taču vai viss? Noteikti ka nē, tā tas varētu būt ar referendumiem, par kuriem arī autors izsakās, taču tas, ka mums tāda iespēja ir, tas gan ir salīdzinoši reta prakse pasaules demokrātijās. 

Šī grāmata tiešām ļoti daudzveidīgi un izvērsti pieskaras dažādiem ar demokrātiju saistītiem jēdzieniem un fenomeniem, tostarp, skaidrojot un sniedzot jaunas zināšanas ikvienam, kurš ir ieinteresēts politiskajos procesos kaut vai tikai kā vērotājs un līdzi sekotājs. Diezin vai daudzi no jums zina, kas ir tādi jēdzieni kā "lotokrātija" un "epistokrātija"? Lai gan sevi pieskaitu pie gana izglītotiem ļaudīm, tomēr šis un tas arī no šajā darbā minētajiem jēdzieniem bija jaunums arī man. Tas ir lasīšanas un dažādu grāmatu iepazīšanas labums - savas redzesloka paplašināšana, tādējādi autors noteikti ir savu mērķi sasniedzis, popularizējot lietas, kuras nelasītājiem noteikti iet secen. 

Tuvojoties grāmatas beigu lappusēm, mūsu lasīšanai autors piedāvā izvērstu nodaļu par to, kā demokrātijas iet bojā. Mēs jau no Atēnu polisas vēstures varam vilkt paralēles par to, kā vara tiek uzurpēta un demokrātija var tikt aizstāta ar ne-demokrātiskām pārvaldes formām. Šī nodaļa ir īpaši aktuāla arī mūsu tuvojošos parlamenta vēlēšanu kontekstā, lai mēs kā pilsoniski aktīvi cilvēki ievēlētu atbilstošu parlamenta sastāvu. Autors bagātīgi dāvā piemērus un skaidrojumus par dažādiem populisma virzieniem un formām, kurus mēs varam vērot pasaulē dzenam diezgan spēcīgus asnus pēdējo gadu laikā dažādās, pat diezgan demokrātiskās iekārtās. 

Grāmatas beigās autors mums līdzdala savu redzējumu par t.s. demokrātijas parazītiem un alternatīvām, grāmatu noslēdzot ar nodaļu - ... un ko mums ar to iesākt? Jā, skarbi vērtējumi noteikti, taču mums jābūt zinošiem un gataviem sargāt savu demokrātiju, jo, lai gan tai vienmēr ir potenciāls tikt uzlabotai un papildinātai, tomēr ir gana daudz dažādu veidu, kā mēs to varam zaudēt. Tādēļ šīs pēdējās nodaļas ir īpaši vērtīgas, lai apgaismotu mūsu izpratni par demokrātijas labumiem, no kuriem noteikti neviens nav gatavs šķirties, drīzāk gatavs iesaistīties, lai to pilnveidotu un attīstītu par labāku piemēru kāda varētu būt demokrātija 21. gs. multikulturālajā pasaulē. No sirds iesaku izzināt šīs grāmatas lappuses, lai novērtētu to, kas mums ir panākts mūsu brīvības un neatkarības gados kopš tās atgūšanas pēc Padomju okupācijas režīma gāšanas!