Klaivs Steipls Lūiss "Skrūvšņores vēstules"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Šķiet, ka Klaiva Steipla Lūisa un viņa sarakstīto darbu "Skrūvšņores vēstules" vajadzētu būt dzirdējušam ikvienam, kas puslīdz draudzējas ar grāmatu pasauli. Vai šis darbs ir lasīts vai nav - tas cits jautājums. Līdz šim arī man kaut kā nebija sanācis šim darbam pieķerties, bet nu nesen, ieejot grāmatnīcā, šo darbu ieraugot, sapratu - ir jānopērk un jāizlasa! Jo, kā zināms, šis darbs ir viena no kristīgās ticības apoloģētikas pērlēm, ja tā drīkst sacīt, jo liecina par cīņu starp diviem garīgiem strāvojumiem - Debesu Valdnieku un Pazemes Valdnieku. Protams, vienmēr beigu beigās uzvar Labais - tā arī šoreiz, grāmata beidzas ar labu nobeigumu. Tomēr - ja neesat kristietis vai tolerants pret kristīgo reliģiju, diezin vai šī grāmata jūs aizraus, bet - vispārējās inteliģences uzlabošanai un bagātināšanai tā vai citādi, bet iesaku šo darbu izlasīt! Maza, plāna grāmatiņa, neprasīs daudz laika, bet būs pārdomu viela ilgākam laikam garantēta!

---

Kā visur raksta, tad "Skrūvšņores vēstules" ir velna katehisms, kurā pieredzējušais velns Skrūvšņore raksta pamācību pilnas vēstules brāļadēlam - jauniesācējam kārdinātājam Vērmelim. Skrūvšņore nav kaut kāds primitīvs velna attēlojums "sarkanās zeķubiksēs". Jā, tur nu man šīs grāmatas lasīšanas gaitā bija jāpiekrīt, ka tēls ir makten labi izveidots, kā jau īstenam angļu džentlmenim pienākas - mierīgs, vēss, pārliecināts, asprātīgs un pedantiski korekts. Jā, Skrūvšņore gandrīz itin visās vēstulēs atgādina, ka ceļš uz Elli ir pakāpenisks un tādi ir arī viņa ieteikumi brāļadēlam, jaunākajam kārdinātājam Vērmelim - vadāt ļautiņus pa zālainām, labi noaugušām lēzenām nogāzēm, ērti staigājamiem pasaules ceļiem, bez krasiem pagriezieniem, bez ceļa stabiem un brīdinājuma zīmēm. Protams, te daļa ir no oficiālā grāmatiņas apraksta... 

Jo, būsim atklāti, lai gan kārdinājumi un kritumi mūsu dzīvēs ir ikdienas, diez vai nu tie visi ir kāda kārdinātāja piespēlēti, drīzāk gan cilvēciski vājuma mirkļi un pakļaušanās personiskām iegribām, neba nu visur jāiesaista uzreiz garīgas esamības un garīgas realitātes, vai ne?

Protams, šīs grāmatas lasīšanas gaitā neviļus nākas aizdomāties par daudzām lietām, kas šeitan rakstītas, tomēr, tomēr - ne viss ir tik melns, kā to mālē, teiktu citi. Apoloģētiem jeb ticības aizstāvjiem, protams, ļoti gribas piekrist itin visam, ka cilvēku nemitīgi kārdina ļaunie spēki, glābj labie un tā tālāk, bet ļoti daudz tomēr nosaka paša cilvēka izturēšanās un rīcība. Nevajag katru negatīvu lietu uzreiz nelabajam piesaistīt un katru pozitīvo un atzinīgo - ka tās vienīgā izcelsme būtu tikai no Dieva.

Grāmatā K. S. Lūiss ir uzrakstījis trīsdesmit vienu vēstuli savam brāļadēlam, jaunākajam kārdinātājam Vērmelim. Un tomēr, jāsaka gan - tanīs vēstulēs ir gana daudz patiesību tajā aspektā, kādā cilvēki IZTĒLOJAS Dievu - ļaudis Viņu uzkonstruē un tad šo paškonstruēto tēlu pielūdz, vēršas pie sava pašizdomātā tēla, ne pie Personas, kas ir patiesais Dievs, kas mūs visus ir radījis. Šķiet, izklausās pretrunīgi - ieteikt lasīt grāmatu, kurai pats pilnībā neticu. Nu jā, tāda lieta pastāv, ka ne visam varu piekrist un akli ticēt, tieši tādēļ es arī studēju teoloģiju - lai padziļinātu savu izpratni, veidotu dziļākas domas un attieksmi pret garīgo pasauli. Caur "Skrūvšņores vēstulēm" sapratu vienu - jā, ir šad un tad sajūta, ka kaut kas vai KĀDS tevi kārdina, bet - vai tas uzreiz ir sliktais garīgais spēks, ko dēvējam par visu melu tēvu? 

Pārliecināti reliģiozi cilvēki visu šajā grāmatā rakstīto uztvers bez jelkādas mazākās kritikas, pieņems to par absolūto patiesību - esmu tādus cilvēkus sastapis un sastopu bieži, gandrīz vai ik dienas, kuri saka, ka viss, kas nav labs, nāk no Ļaunā, bet visu, kas ir labs un kristīgs - tas no Dieva. Pēdējā laikā šī dualitāte, gribētos sacīt atklāti, drusku kaitina, jo tomēr tas ir ar daudziem avotiem pierādāms, ka mūsu dvēsele pēc dabas ir laba, tā nespēj sliktu darīt savā dziļākajā būtībā un tomēr pasaule ir pilna ļaunuma. Tā ir cilvēka iedaba, kas dara ļaunu, jo dziļi dvēselē tomēr cilvēks ir labs, svēts un ķēnišķīgs, vien mūsu darbi liecina par kaut ko citu... Un tādi meklē attaisnojumu, ka nu, jā, laikam velns mani kārdināja... Katrā ziņā - grāmata iesakāma izlasīšanai un izvērtēšanai ar kritisku skatu, jo ne velti, šur un tur starp rindiņām varēju redzēt pavīdam Nikolo Makjavelli domugājienu... ;)