Ceļš uz pilnību līderībā jeb Ieskats līderības un cilvēka tikumu kopsakarībās (V daļa)

Pārdomas par ceļu uz pilnību līderībā, ielūkojoties līderības un tikumu kopsakarībās ir tik apjomīgas, ka nu nekādi neietilpst vienā vai divos ierakstos, tādēļ arī top šī rakstu sērija. Tomēr gribu vēstīt vienu - būt par līderi nav nekas neiespējams, vien vajag savā raksturā izkopt līderim piemītošās un obligāti nepieciešamās rakstura un uzvedības īpatnības, sauksim tās tā. Pie šīm īpatnībām pieder t.s. tikumi, kuri bieži vien atkāpjas mūsdienu kultūras neierobežotā egoisma priekšā, lai gan bez tiem nav iedomājami līderi. Vadītāji - jā, bet ne līderi un šī ir tā fundamentālā atšķirība! Šīs pārdomas netop no "zila gaisa" un tās nav mans pašizdomājums, tās top, balstoties uz Aleksandra Havarda grāmatu "Līderis un tikums. Ceļš uz personas pilnību", ko iesaku iegādāties un izlasīt ikkatram, kam tuva ir līderība un vēlme kļūt par izcilu līderi, neapmierinoties tikai ar viduvēja vadītāja sniegumu! Lai veicas!

Kā vēsta Havards savas grāmatas epilogā, tad "tie, kas ir gatavi tikumiski pārveidot savu sirdi, ir līderi. Tie, kas izvēlas to nedarīt, ir neveiksminieki." Lai katrs izvēlas pats, kurai auditorijai tas vēlas piederēt. 

"Būt par līderi nozīmē aizvien būt nemierā ar sevi pašu. Līderi allaž ir kustībā, ceļā. Viņi mainās. Visu savu dzīvi viņi tiecas pilnveidoties. Līderisms neizslēdz nevienu. Tas ir nevis dažu izredzēto, bet daudzu cilvēku aicinājums."

Turpat Aleksandrs Havards min arī kādu pazīstamā katoļu teologa, Hosemarijas Eskrivas sacītos vārdus: "Nenonievā mazos darbus, jo tā tu ar Dieva palīdzību attīstīsi un nostiprināsi savu gribu un iemācīsies valdīt pār sevi. Lai vēlāk, iedvesmodams ar savu piemēru, vārdu un gara spēku, vestu sev līdzi citus." 

"Jā, pazemība (atsakies no sevis sīkumos - nenonievā mazos darbus), mērenība (iemācies valdīt pār sevi) un cēlsirdība (... lai kļūtu par ceļa rādītāju un iedvesmotāju - lai vēlāk, iedvesmodams ar savu piemēru, vārdu un gara spēku, vestu sev līdzi citus). Šo tikumu auglīga savienība ir patiesa līdera ceļš - tāda līdera ceļš, kurš, izkopjot savus tikumus, tiecas sasniegt labāko, kāds viņš kā persona spēj būt."

Ārkārtīgi spēcīgi vārdi un labs motivators, vai ne tā? Praktiski, es teiktu tā, ka ir atlikusi vēl viena daļa, ko nopublicēt, lai mēs kopā būtu izgājuši īso kursu ceļā uz līderību, izprotot līderības un tikumu kopsakarības, tomēr šajā rakstā es vēl pieskaršos dažām lietām, kādam jābūt līderim vai kam jāpiemīt patiesam līderim.

Patiesam līderim, tādam, kurš vēlas motivēt un sev vadīt līdzi citus, ir jāpiemīt cēlsirdībai, apdomībai un dzīvesgudrības tikumiem, kā arī jāprot bieži vien pasacīt "nē" dažādiem strāvojumiem. Kas tad ir šie strāvojumi, kuriem jāiemācās teikt "nē" - materiālisms, individuālisms, cinisms, tehnokrātisms, egoisms un grupveida domāšana. Vai tu spēj izprast, kādēļ šiem ir jāsaka "nē" un nevis pie tiem jāpieķeras un jābalstās, ja vēlies būt patiess līderis? Ja vēlies izprast, iesaku iegādāties Havarda grāmatu un no 59. līdz 64. lappusei varēsiet to izlasīt. Ja es jums visu grāmatu pārstāstīšu, tad šis pārdomu cikls par līderību un tikumu kopsakarībām nekad nebeigsies... ;)

Lai gan šajā grāmatā Makjavelli sludinātais cinisms un mācība ir visnotaļ nicināti, es gribētu uz šo fenomenu palūkoties drusku no cita skatupunkta - šad un tad makjavellisma rokasgrāmatu tomēr der izmantot, jo pat izcili līderi no tās vadās - nebūt ne aiz ļaunas atriebes kāres vai citiem negatīviem aspektiem, bet gan gluži vienkārši aiz vēlmes būt stingri, prasīgi un uzveikt konkurentus, aizsteidzoties tiem priekšā. Es varbūt maldos, bet makjavellisma menedžeru grāmatas arīdzan var būt labas līderības studiju materiāls, ja vien netiek izmantotas ļaunprātīgi un ar cinismu vēršoties pret padotajiem vai grupas (komandas) locekļiem.

Daži spēcīgi citāti, kas liek aizdomāties, ka līderisms attiecas nevis uz to, kā "pareizi darīt lietas", bet gan uz to, ka "jādara pareizās lietas".

"Vadītāji, kuri visu uztver terminos "metode" un "kvanitāte", ir mūsdienu einuhi. Viņi nekad nedzemdinās kompetenci un uzticēšanos."

"Diemžēl mūslaiku civilizācija ražo daudz vairāk vadībzinātnes, jurisprudences, medicīnas un zinātnes speciālistu nekā īstu vadītāju, juristu, ārstu vai zinātnieku. Cilvēkiem, ko šī civilizācija ražo, jau tuvā nākotnēbūs grūti atrast darbu, jo "cilvēkus, kuri domā un rīkojas kā mašīnas," raksta Pīters Kestenbaums, "aizvietos mašīnas. Katru darbu, ko iespējams automatizēt, automatizēs. Vienīgais neautomatizējamais darbs, kas paliks, būs līdera darbs. Vairs nebūs darba tiem, kuri neizvēlēsies līdera ceļu. Šī dilemma būs viena no nopietnākajām problēmām, ar ko saskarsies cilvēce trešajā gadu tūkstotī."

"Individuālists dzīvo tikai tādēļ, lai kalpotu savām interesēm. Viņš nevēlas ne no viena ietekmēties un viņam nav vēlmes nevienu ietekmēt. Turpretī līderiem, ja viņi vēlas pozitīvi ietekmēt apkārtējos cilvēkus, ir jāiziet ārpus sevis un jāieiet citu dzīvē."

Jau pavisam drīz tiksimies sestajā (domājams - pēdējā) ierakstā par līderības un tikumu kopsakarībām!