Benedikts XVI: Dzīve | Ieskats autorizētajā pāvesta biogrāfijā...

Kolāža: Didzis D. Kukainis

Ir jaunā 2022. gada 3. dienas vēla nakts, taču, šodien pabeidzis lasīt šīs Pētera Zēvalda sarakstītās pāvesta autorizētās biogrāfijas 2. daļu par emeritētā pāvesta dzīvi savos profesūras laikos un tālākajās gaitās līdz pat nonākšanai Ticības doktrīnas kongregācijas prefekta, vēlāk - pāvesta un tagadējā pāvesta emeritus vietā, jāsaka, ka vērtīgi pavadīts laiks šīs grāmatas kompānijā šodien ir bijis. Pirmo pāvesta biogrāfijas daļu esmu arīdzan jau izlasījis un arī tādā pašā elektroniskā formātā kā otro, taču, protams, gaidu atnākam grāmatas oriģinālus papīra formātā, jo šī ir patiesi vērtīga mūsdienu pāvesta biogrāfija, kuru vērts turēt savā pāvestībai veltītajā plauktā. Nedomājiet, draugi, ka man daudz tādu pāvestības vēstures grāmatu, taču šīs iepazītās pievienosies tām dažām, kas nu man gan ir tai mājas bibliotēkā. Tālākās rindās nedaudz ieskicēšu šīs otrās grāmatas saturu. 

Kāds no jums, mani lasītāji, varētu jautāt, kādēļ tikai par otrās grāmatas saturu es šajā ierakstā vēstīšu, ja jau abas daļas esmu izlasījis? Draugi, atbilde ir visai vienkārša - par pirmo daļu un pāvesta emeritus Benedikta XVI (tajā laikā Jozefa Racingera) lomu Vatikāna II koncila norisē esmu jau rakstījis iepriekš šajā ierakstā, kas principā ir pirmās šīs biogrāfijas daļas pārstāsts, tādēļ lieki neatkārtošos vēl šajā ierakstā. Taču viena lieta, ko lūdzu man piedot - citāti no grāmatas būs pamatā angliski, taču, kur tas būs nepieciešams, pārtulkošu latviski. Jo, lasot darbu, citātus atzīmēju oriģinālā, līdz ar to - kā elektroniskā versija rāda, tā arī jums citēju :)

Kā jau saviem tvitersekotājiem vēstīju, ne velti pirms kāda laika iegādāju planšetdatoru... Tieši aiz tā iemesla, lai varētu nedaudz modernākā veidā lasīt daudzās e-grāmatas, kuras man "mākonī" ir savāktas, jo skaidri apzinos, ka visus darbus papīra formātā tā nekad dzīves laikā savā bibliotēkā nesavākšu. Tā arī notika ar šo pāvesta emeritus Benedikta XVI autorizēto biogrāfiju, taču zinu, ka tuvākā mēneša laikā šīs grāmatas tomēr papildinās manus grāmatplauktus. Bet nu laiks beigt liriskās atkāpes un - ķeramies klāt pāvesta biogrāfijai, kāda tā ir otrajā daļā vēstīta un aprakstīta!

«The theology professor Joseph Ratzinger, who was now 39, was at the height of his carreer. He had achieved everything that an academic could: attention, recognition, influence.»

Protams, nevar noliegt pāvesta Benedikta XVI ietekmi uz katoliciskās domas attīstību mūsdienu pasaulē, tā būtu ārkārtīgi nonivelējoša attieksme pret tik dižu teologu. Taču jāatceras, ka, pirms kļūšanas par pāvestu, Jozefs Racingers, lai gan ar ietekmi Baznīcā, tomēr sevi uzskatīja par vienkāršu profesoru un teologu, kas arī nav melots, tomēr, pieticīgs izteikumos, savu likteni zināja un kaut kur iekšienē, varbūt negribīgi, bet.. tiecās piepildīt un realizēt augstākajā, Baznīcas gana, amatā. Es, protams, šeit, izdaru tādus iepriekšpieņēmumus, kādus no autora nedzirdēsim, taču šīs biogrāfijas lasīšanas gaitā varēja sajust caurstrāvojam uz mani. Labi, es atzīstos, neesmu es pats objektīvākais Vatikāna un pāvestības norišu kritiķis, ja raugāmies uz emeritēto pāvestu, jo viņš ir viens no manām lielākajām teoloģiskajām autoritātēm mūsdienu pasaulē tieši valodas un izteiksmes līdzekļu lietošanas aspektā kaut vai, taču, man esot bijušam saistītam ar katolisko izglītību, jāsaka - pāvests Benedikts XVI šim laikam bija nesaprasts, tas viens, otrs - viņu amatā smacēja birokrātija un viens aiz otra sekojošie skandāli, kādi apņēma Romas katoļu Baznīcu un viņu kā Virsganu šai organizācijai.

Viena no manām piezīmēm attiecībā uz šo otro pāvesta emeritus Benedikta XVI biogrāfijas daļu - dažās vietās autors Pēters Zēvalds "iespūst" ārkārtīgi detalizētās ziņās par kādu no pāvesta/kardināla/prefekta dzīves posmiem un tos teju ar kalendārisku precizitāti atstāsta un raksturo. Atzīšos, nācās pāršķirt lappuses un sākt lasīt pēc kāda posma, jo grāmatas saturs kļuva pārāk vienveidīgs un vienmuļš. Galīgi nenoliedzu emeritētā pāvesta dzīves sniegumu un sasniegumus, taču tik detalizēti dažās vietās nez vai vajadzēja aparakstīt, ja tā informācija ir pieejama publiski - piemēram, detalizēti pāvesta vizītes apraksti vienā vai citā valstī utjpr. Protams, Benedikts XVI ir vēsturiski nozīmīga personība, to neviens nenoliegs, taču atstāstīt norises programmu - nedomāju, ka daudzus tas interesēs tik ļoti. Taču - kas zina, kā ar nākamības vēstures pētniekiem - tie lasīs un domās, ar kādu precizitāti biogrāfs ir uzskaitījis teju katru pāvesta soli.

Lasot šo biogrāfisko darbu, mēs iepazīstam pāvesta dzīvi un darbību, un nonākšanu līdz Baznīcas augstākajam amatam pilnīgi citā gaismā. Mēs kā šī darba lasītāji, kuri noteikti neesam sastapuši pāvestu Benediktu XVI, kā saka, "dzīvajā", varam būt pateicīgi, ka ir tādi biogrāfi kā Pēters Zēvalds, kurš atklāj mums, mirstīgajiem, pāvestības aizkulises. Arī es studēju katolisko teoloģiju nedaudz vēlāk pēc pāvesta slavenās atkāpšanās runas un piedzīvoju jaunā pāvesta Franciska kursu, tomēr, kā katoliskās teoloģijas students esmu joprojām aizkustināts par pāvesta Benedikta kā teologa sniegumu visai populārajai Baznīcas mācībai un tradīcijai - inteliģence un ārkārtīga prasme vārdos ietvert neietveramo, t.i. Dievu un Jēzus Kristus personu, Viņa dzīvi šeit, starp mums, cilvēkiem. 

Principā, šo darbu lasot, mēs esam klātesoši. Klātesoši 20. un 21. gadsimta sākuma teoloģijas vēsturei - autors un viņa intervējamais, resp., pāvests Benedikts XVI (Jozefs Racingers) ir bijis kā tāds magnēts, pievilkdams sev klāt un kā "ticības līdzstrādnieks" strādādams ar tādiem katoliskās domas un pasaules dižgariem kā Kongārs, Libaks, Kings u.c. Lasot šo darbu, nevilšus atminējos savu dogmatikas profesori Brūderi, kura bieži atsaucās un citēja gan Kongāru, gan Libaku un Lustižē, jo bija izglītojusies Francijā... Ļoti reāla klātesamības sajūta pie lielās teoloģijas, kādu to pazīst mūsdienu katoliskā Baznīca. 

«He had worked in Rome together with the greatest theologians of the time - and that was where he found his final master. The Cologner Gottlieb Söhngen had developed Ratzinger into a brilliant theologian in Munich. Another Cologner, Cardinal Joseph Frings, gave him what he still lacked, such as the art of dealing with the high-ranking Curia monsignori or the courage to correct himself if necessary, and really to assimilate new insights.»

Lai arī grāmatas un sarunu autors savstarpēji viens otram diezgan atklāti uzticas, jāsaka, ka mani nepameta sajūta, ka grāmatas sastādītājs Zēvalds ir bijis godīgs pret savu lasītāju un ieved viņu teritorijā, kuru pāvests Benedikts XVI ne visai saprot, jo stāsta lasītājam atklāti par visu, kas Baznīcā piedzīvots pēdējā piecdesmitgadē - bez aizspriedumiem, izpušķojumiem, diezgan tieši. Tas mani lasīšanas gaitā nedaudz patiesi pārsteidza, bet noteikti ne tādā izbrīna nozīmē, drīzāk jutu līdzi emeritētajam pāvestam par visu, kas viņam ir bijis jāpiedzīvo - gan kā kardinālam, gan kā Ticības doktrīnas kongregācijas (Inkvizīcijas) prefektam, gan kā pāvestam un Jāņa Pāvila II sekotājam un līdzstrādniekam. 

Viena no lietām emeritētā pāvesta Benedikta XVI dzīvē mani pārsteidza - kā intervētājs un biogrāfs Zēvalds raksta, tad Benedikts nav sava rakstura dēļ bijis piemērots šiem Kūrijas un augsti administratīvajiem darbiem - viņš bijis diezgan introverts, maigas dabas un dvēseles cilvēks, līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II zināmā mērā uzspieda kardinālam Racingeram pārcelties uz Romu, kaut viņš nevienu dienu īsti nav gribējis būt Kūrijā kā administrators. Bet toties viņam labi izdevās būt Jāņa Pāvila II līdzstrādniekam un Baznīcas hierarhijas komandas loceklim. Kā vēsta Racingera līdzgaitnieki un studenti, Racingeram vienmēr trūcis tāda stingra tvēriena, viņš tomēr emocionāls un dziļi sevī vērsts cilvēks, vairāk akadēmisks teologs nekā administratīvs despots. Un tādēļ arī, nespēdams pārdzīvot visu, kas notika Vartikānā, samazinoties savām fiziskajām spējām, tomēr izdomāja atkāpties. 

«Ratzinger had built a house. He had a huge audience in the university. He was in demand internationally as a speaker, and his works were best-sellers. Now fate had decided to 'deprivatize his life as a necessary form of his priestly vocation', as Ratzinger once described a clerical career.»

Un pēdējam citātam grūti nepiekrist - patiesi vieds un liels pāvests, ieklausāmies:

«It was the end of an era, one of those moments in time that mark great changes. He was the last pope to have experienced the terror of evil in the twentieth century. The last to have helped šhape the Council. And the last pope to possess such an education in intellectual history and theology, a level that would not be reached again. Benedict XVI was regarded not only as the greatest theologian ever to sit on the chair of St Peter, but also as one of the most important thinkers of our time. The English historian Peter Watson included him in the list of personalities like Beethoven and Hegel, to whom the label 'German genius' applied.»