2. pārdomas, turpinot iepazīt un izzināt Ričarda Rora grāmatu "Mūžīgais dimants"...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

---

"Vai zināt, ka dvēsele ir daudz lielāka par jums? Dvēsele vienkārši ir ar jums. Kad mācāties dzīvot, jūs dzīvojat ar it visiem un it visam. Tad jebkādai izlēgšanai un pārākumam par kaut ko vairs nav jēgas. Savā patiesajā būtībā jūs zināt, ka neesat viens un faktiski piederat "Kristum un Kristus - Dievam" (1Kor 3, 23). Jums vairs nav jācenšas darīt kaut ko, lai justos svarīgs. Jūs savā būtībā esat svarīgs."

Man būtu bezmaz vai visa šī dievišķās gudrības un vieduma pilnā grāmata jāpārraksta, lai jums, lasītāji, nodotu tās burvīgās atziņas, kuras rodamas šajā darbā, kurš, manuprāt, nešaubīgi ir Augstākās Realitātes, Visīstākās Patības un Dieva kā Radītāja iedvesmots, lai mums, cilvēkiem, vēl un vēlreiz apliecinātu, parādītu un paustu savu Mīlestību, savu Žēlastību, kā arī nerimtīgās rūpes par mūsu pašu ikviena īstās patības meklējumiem un tās atrašanu jau šīs zemes dzīves laikā. Jo uz robežas ar to pasauli tā atnāks, izgaismosies pati, ne saukta, ne lūgta - jo tad atveras citas durvis, pa kurām dvēseles gaisma iespīd mūsu apziņā tā, ka nekas cits neatliek, kā tikai novaidēties un atzīt - ehh, kāds es biju muļķis, kad es dzīvi nedzīvoju tā, kā gribēju, kā būtu bijusi saskaņā ar manu īsto patību!

"Jūs neradāt savu īsto patību, jūs to nevarat nopelnīt ar kādu tikumisku uzvedību vai rituālu veikšanu. Tā ir mūžīga žēlastība mums visiem, un tajā nav izņēmumu. [..] Visiem cilvēkiem ir iespējams brīvi piekļūt īstajai patībai jau no pirmās ieelpas un izelpas. [..] Mēs ieelpojam un izelpojam Dievu daudz vairāk nekā spējam Dievu "pazīt", saprast vai pat runāt ar Viņu."

6. gadsimta mistiskais teologs Dionīsijs Areopagīts ir teicis:

"Mēs sākam garīgo ceļu, domājot, ka paraujam aiz kādas ķēdes, kuras gals ir piestiprināts pie debesīm. Tikai sava ceļa vidū atklājam, ka ķēde, kuru mūsuprāt, velkam, patiesībā velk mūs pretī vilinošam mirdzumam."

Ne velti Svētajos Rakstos daudzās vietās parādās cilvēkam izrādītā un uzticētā dievišķā cieņa un godība, mēs esam nosaukti pat par Dieva līdzstrādniekiem, par ķēnišķīgiem priesteriem u.t.t. Tādēļ ikviens esam aicināti apzināties un šī grāmata to izdara vēlreiz, ka mums piemīt dievišķā jeb īstā patība, kas ir mirdzums, bagātība mūsos, šis dimants, "kuru ir izveidojies Kāds Cits un šis Cits mūs aicina uz priekšu pretī mirdzumam, kas pieder tikai un vienīgi mums."

Es vienmēr esmu bijis pārliecināts un tāds esmu joprojām, ka šīs garīgās grāmatas vēsta ko tādu, ko kaut kādā parastā, virzot savu izziņu, mēs nekad neuzzinātu. Tās izgaismo mūsu mazisko ego, nosauc to vārdā, uzrāda tā "grēkus" un parāda mums, kā ar šiem grēkiem cīnīties, kā atbrīvot sevi no ego vēlmes uzkundzēties un valdīt pār mūsu īsto patību jeb mūsu īstajām, garīgajām alkām. Ieklausīsimies šajos vārdos, kas tik zīmīgi un atklāti pauž mūsu ego un visas pasaules ego komfortablo vienotību, bet kurai nav ilgtspējas mūžības kontekstā pārdomājot:

"Starp personisko ego un visu ego kultūru pastāv komfortabla vienošanās. Mēs cits par citu nesūdzamies, un mums šķiet pieņemami tas, ka neatklājam cits citam patiesību. Savstarpēja un maldinoša glaimošana ir valdoša lielākajā daļā sistēmu. Mēs pārāk bieži dodam priekšroku slavināšanai, nevis patiesiem sasniegumiem."

Uzreiz un neliekuļojot saku - šī grāmata, tāpat kā tai līdzīgas, no jums prasīs laiku un iedziļināšanos. Es nevaru teikt, ka es ar šo grāmatu jau esmu ticis galā, esmu to vien vāji izšķirstījis un tikai drusku palasījies, drusku apdomājis, jo vienkārši tās bagātības tik lieliem kumosiem nemaz ij norīt nevar, lēnām, pamazām to nepieciešams sagremot. Šeit blogā tad arī redzat manu šīs grāmatas "gremošanas" procesu... :) Es šo grāmatu lasu, pārlasu vēlreiz, aizveru, tad atkal atveru, pārlasu kaut ko vēlreiz, apdomāju, tad man uztop kāds rakstu gabaliņš, tad dodos uz darbu, autobusā atkal palasu - nu tā pamazītiņām es gremoju šīs dievišķās bagātības. 

"Tādi lieli skolotāji kā Buda drosmīgi uzlūko neīsto patību, kuru ļoti tieši sauc par "tukšumu", bet īsto patību - par "apgaismību". Zināšanas par īsto patību pakāpeniski paplašina jūsu dzīves kontekstu. Tad sīkumi vairs nevar jūs ievainot vai ilgstoši noteikt to, kas esat."

Es vienmēr esmu uzsvēris, ka neviena reliģija, kas sludina Īsto Patību, nedrīkst noraidīt, nepieņemt un neizmantot to potenciālu, kuru sniedz citi ceļi, citas disciplīnas, skolas, filosofijas un pieejas Visaugstākajam. To apstiprina arī Ričards Rors. Daudz šajā darbā tiek runāts par psihoterapiju, par garīgo un terapeitisko padomdošanu, par medicīnisku palīdzību dažādu personības krīžu gadījumos un, jāsaka atklāti, ja tiek atrasts labs garīgais padomdevējs, tad jebkura problēma tiek atrisināta samērā ātri, neizdodot tūkstošiem euro par neefektīvām un ilgstošām metodēm, kuras potenciāli problēmu spēj/var tikai vēl vairāk "sačakarēt". Tādēļ - ikvienam, lai garīgi augtu, pilnveidotos un risinātu garīgās krīzes, ir jāatrod padomdevējs, kurš pārveido pašapziņu, iedodot jaunu "mātesplati". Ričards Rors šeit piebilst, sakot:

"Šī absolūtā patības pārveide evaņģēlijos bieži tiek attēlota kā jauna pašapziņa, jauna spēja veidot attiecības, jauns prieks, piedošana vecajai patībai. No tā visa ir atkarīga fiziskā dziedināšana."

Es nebeidzu vien jūsmot par šo dižo darbu, jo tik koncentrētā veidā pasniegt Debesu un mūsu īstās patības zināšanas laikam līdz šim latviešu valodā neviens vēl nebija paveicis. Protams, tas ir ārkārtīgi liels nopelns lasītājiem, kuri alkst pēc šādas literatūras un es zinu tikai to, ka drīz pārkārtošu savu grāmatplauktu, lai nodotu tālāk citiem man mazāk būtiskas grāmatas, jo, ja esmu ieguvis "Mūžīgo dimantu" un vēl dažas, tad tās aizstāj daždesmit citas, man ne tik nozīmīgas grāmatas. Un tā ir iespēja mācīties un praktizēt nepieķeršanos, nepiesaistītību nebūtiskajam, tā vietā izvēloties būtisko un fundamentāli dzīves īsto patību izgaismojošo un izgaismoto dimantu, kuru nu esmu atradis un "izcēlis no sava tīruma". Lūk, rezultāts, lasot un atklājot mūžīgās īstās patības vēstījumu, kas maina cilvēkus!