Luiss Martins Santoss "Klusuma laiks" - grāmata ar teikumiem rindkopas garumā...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Jā, pirmie vārdi un iespaidi par šo grāmatu - viegli nebūs! Un nebija jau arī, jo teikumi grāmatā ir rindkopas garumā - vārdi, komati, atkal vārdi, atkal komati, doma aiz domas, viss vienā teikumā. Luisa Martina Santosa "Klusuma laiks" prasa ārkārtīgi pieredzējušu lasītāju, kurš spēs izsekot līdzi vienā teikumā iekļautajām domām, vārdu un komatu jūklī nenomaldīties, lai saprastu autora domu. Tas ir mans pirmais iespaids par šo grāmatu.
Ik uz soļa grāmatā "Klusuma laiks" jūtama autora nosliece, teiksim tā, izmantot jaunas un radošas literāras formas, kas, atklāti sakot, nepadara lasītāja dzīvi vieglāku, bet, tieši otrādi - to sarežģī. Tēlainās izteiksmes līdzekļi, teikumi rindkopas garumā, tēli, sižeti, apraksti un viss pārējais grāmatā sajaucas, lasītājam vietumis radot visai sirreālu sajūtu un grūti atšķetināmu domas un virziena pavedienu.
Atzīšos godīgi - lai gan neesmu pirmo dienu ar pīpi uz jumta grāmatu lasīšanā, Santoss man bija izaicinājums. Nopietns izaicinājums, kādu līdz šim ne ar vienu citu grāmatu neesmu piedzīvojis, jo prasīja no manis visu smadzeņu piepūles maksimumu. Protams, tā visa rezultātā, iedziļinoties grāmatā līdz pat tulkošanas niansēm, kādas noprotamas no konteksta, dažviet pamanīju, manuprāt, visai neveiksmīgu tulkojumu... Piemēram, daudz nekritizēšu, bet tikai vienu piemēru minēšu - "azota dioksīds". Un tas bija minēts kontekstā ar dzemdniecību un narkozi. Cik nu man no medicīnas kaut kas ir zināms, un ķīmijas arī mazliet, tad nebūt nav tāda azota dioksīda, ko izmanto anestēzijā... Tanī izmanto slāpekļa oksidulu jeb tā dēvēto smieklu gāzi un tas nav viens un tas pats kas slāpekļa dioksīds jeb azota dioksīds... ;)
Katrā ziņā - kopsavelkot visus par un pret, jāsaka, ka acīmredzot neesmu nobriedis tāda veida literatūrai, par kuru kritiķi aiz sajūsmas lauž beņķus, jo palika tāda nesaprastības un neveikluma sajūta, ka nespēj līdz galam "iebraukt" nedz autora, nedz laikam arī tulkotāja domā. Kaut kā tā. Reti man tāda sajūta, bet šoreiz bija. Kādreiz jau arī pērtiķi krīt no koka. Tad nu es šoreiz laikam esmu novēlies. :)