Latviskā gara glabātājs Andrejs Eglītis ciklā "Rakstnieks tuvplānā"

Attēlā: DVD vāciņa fragments

Videointervija ar Andreju Eglīti ir vien 31 minūti gara, tomēr noskatoties to un noklausoties to vēl un vēlreiz, ikvienam noteikti radīsies līdzīgas sajūtas - no dzejnieka starot staro stingrs un nelokāms latviskums. Tās bija pirmās sajūtas, ieklausoties viņa valodā, viņa stāstījuma manierē, balss pārliecinātībā un gara stingrībā. Šī latviešu dižgara vārds ikvienam noteikti ir pazīstams ar viņa sarakstīto un Lūcijas Garūtas komponēto "Dievs, Tava zeme deg". Tas noteikti ir pirmais, kas ikvienam ienāk prātā. Jā, dzejnieks, lai gan šobrīd jau Mūžībā, tomēr intervijā skaidri un gaiši pauda neko citu kā nemitīgu Dzimtenes, vecāku un darba mīlestību. Bez šiem trim nav iedomājama īstena latvieša dzīve. Tādu mums paraugu atstājis šis dižais Dzejnieks, šis lielais Latvietis.

---

Andrejs Eglītis klausītājiem un skatītājiem šajā videointervijā, videostāstā izstāsta visu - gan savu ģimenes stāstu, kur tēvu tik vienīgo un pēdējo reizi redzējis, kur vectēvs gājis bojā, pirms tam sajuzdams savu aiziešanu un atvadoties no mazbērniem un kur māte devusies uz Krievzemi tēvu meklēt, tā arī viņa pēdas neatrazdama. Sūrs un grūts liktenis tomēr Andrejam Eglītim bijis, bet dzejnieks intervijā saka: "Šodien es darītu, rīkotos un pastāvētu tieši tāpat, jo lielā cīņa turpinās, lai arī Latvija ir brīva." Tā spēj tikai diža gara cilvēki un man nav ne mazāko šaubu, ka dzejnieks Eglītis tāds ir bijis visu savu mūžu un tāds arīdzan paliks mūsu tautas atmiņās.

Ļoti interesanti ir klausīties dzejnieka stāstījumā par savu netipisko interesi - nodibināt kontaktu un izpratni ar mirušajiem. Viņu visu mūžu ir saistījuši nomirušie. Var šķist nedaudz dīvaini, bet viņš atgriezies vēl un vēlreiz pie mirušajiem, viņu visu mūžu ir ietekmējusi šī interese - nodibināt kontaktu ar mirušiem.

Ir tik interesanti ieklausīties, kā dzejnieks ir cīnījies, lai sasniegtu kaut ko dzīvē vairāk un augstāk, lai sasniegtu lielākus gara gaismas apvāršņus. Viņš devās mācīties uz tehnikumu, kur cītīgi nomācījās visus sešus gadus, paralēli strādājot VEF rūpnīcā. Ik vārdā ir dzirdams dzejnieka dzīves un cīņasspars, tiekšanās uz labāku nākotni, uz garīgāku nākotni. Protams, daudz ko viņa dzīvē izjauca karš. A. Eglītis pēc tehnikuma gribēja kļūt par mācītāju, studēt Teoloģijas fakultātē, tomēr liktenis bija lēmis citādāk. Viņš pats saka, ka varbūt ir labi, ka viņš tomēr nav mācītājs. Intervijā, ja godīgi, viņš diezgan skarbi izsakās par mācītājiem, kas vien ir runātāji no kanceles, bet ne slimo apmeklētāji un miesas dziedinātāji. Tādiem tiem būtu jābūt, bet ne tikai runātājiem. Pats Eglītis nebūt nenoraidīja Baznīcu, tomēr visu mūžu turējās pie uzskatiem, ko ielikusi māte - starp cilvēku un Dievu nav vajadzīgi starpnieki, Dievs runā un darbojas tieši uz cilvēku sirdīm.

"Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums."

Intervijai viscaur jūtama kristieša stāja, kristīgā pārliecība, bet ne farizejiska un liekulīga. Īsta, dzīva un spēcīga - tieši tāda, kāda palīdz izdzīvot tad, kad vairs nav uz ko paļauties. Tad, kad ir un paliek vienīgi lūgšana. Tāds ir Andrejs Eglītis, kurš mums atstāj šādu vēlējumu: "Ir jāgriežas pie Dieva ar lūgšanu, jo to [lūgšanu] neviens no Debesīm mums nevar noraut." Spēcīgi sacīts, mums atliek vien ieklausīties un rīkoties!