Viņi ir tie, kas sargā pasauli jeb "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā"

Kolāža: Didzis Kukainis

Esmu teju ticis līdz grāmatas beigām un kā vien gribas izsaukties: "Dodiet vēl stāstiņus!" Jā, patiesi - Batista Boljē garadarbs "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā" ir īsta bujabēze (atsaucoties uz 'recepti' grāmatas 152. lappusē). Šajā darbā ir viss: emocijas, sarkasms, ironija, mediķu melnais humors un profesionālais cinisms. Un tomēr - nekā nav par daudz, viss ir sabalansēts, lai šī 'jūras velšu zupa', kura ir pagatavota ātrās palīdzības nodaļā un kurā ir gan "gaidīšanas sāls, sāpju citrons un personāla noguruma rūgtums", būtu baudāma ikvienam, pat tiem, kuri ar medicīnu ir uz 'jūs'. Tomēr mēs neviens ar Dzīvi neesam uz 'jūs', tādēļ, draugi - baudiet! Lai labi garšo! Paldies par iespēju iepazīt un aprakstīt šo grāmatu jāsaka apgādam Zvaigzne ABC.

---

Lūk, arī pats galvenais stāstnieks:

Foto: atrasts internetā, 20minutes.fr

Kāpēc liku šo bildi? Lai jūs, māsiņas un dakterītes, arīdzan pievērstos šai grāmatai... It īpaši tās, kas strādā neatliekamajā palīdzībā un uzņemšanā :) (Un šajā vietā es ielieku iekavas - arī puiši, dakteri un medbrāļi! ;) ) Kad lasīsiet šo darbu, redzēsiet, ka cilvēki visā pasaulē un visās uzņemšanās ir vienādi - daudzus gadījumus lasot, atcerējos sevis pieredzēto un piedzīvoto gan "ātrajā palīdzībā", gan uzņemšanā. Un dzīve uzņemšanā ir jauka, vai ne, kolēģi? Interesanta, daudzveidīga, skumja un aizraujoša reizē. Jā, tāda tā ir. Un dakteris Boljē mums to lieliski caur savu izcilo stāstnieka prasmi apraksta...

"Lai kas arī mūs sagaidītu, mēs visi esam vienā galerā" - izcils raksturojums tam, kas norisinās šajā darbā - tā ir cīņa un sadarbība, tur ir dzīve un nāve, tur ir asaras, prieks, emocijas un mīlestība. Šī ir viena no emocionālākajām un piesātinātākajām stāstu grāmatām, kuras pēdējā laikā esmu lasījis. Un katrā stāstā ir pa vienai vai dažām morāles mācībstundām - manuprāt, tas šos stāstus savā veidā pielīdzina Lafontēna fabulu dziļdomībai un Montēņa eseju emocionālajai inteliģencei. Jo autors apraksta nevis sirreālus fantāziju objektus un norises, bet gan pašu Dzīvi. Jā, arī ciešanas un Nāvi, bet.. tā ir dzīves sastāvdaļa. 

"Citu nāve atspoguļo mūsu pašu eksistences trauslumu. Iespējams, ārsti citus ārstē tādēļ, ka no visām cilvēciskajām būtnēm paši no nāves noteikti baidās visvairāk."

Un parastajiem cilvēkiem, tiem, kuri vēršas pie mediķiem, šo grāmatu ieteiktu izlasīt pāris apsvērumu dēļ: mediķi ir tādi paši cilvēki, kā jūs, viņi nav dievi, lai kā jums arī gribētos domāt un, otrkārt, izlasot šo darbu, sapratīsiet, kādēļ mediķiem viss notiek tā, kā notiek - gan emociju izvirdumi, gan privātās dzīves problēmas, gan arī sevis iznīcināšanas epizodes... Mediķi ir tādi paši cilvēki, kuri dzīvo, mīl, cīnās un, jā, arī izdeg un.. pat izdara pašnāvības. Autors kādā stāstā diezgan labi šo ir noraksturojis! Piekrītu, lasot paliek skumji, bet - tāda ir dzīve un tā rit tālāk. Tādēļ - šajā grāmatā ir arī daudz jauku, pat jautru un smieklīgu atgadījumu kārtīgā cinisma mērcītē, tomēr itin nekā šeit nav par daudz, viss ir sabalansēti. Nebūs nevienam jājož uz attiecīgām vietām atvieglot kuņģi. 

"Kad esat divdesmit septiņus gadus veci, jūs dejojat un mīlējaties. Kad esat divdesmit septiņus gadus veci, turklāt medicīnas studenti, jūs dejojat un mīlējaties virs vulkāna. Par to, kas ir jūtu dzīve, Blānšas un mani uzskati galu galā ir līdzīgi: kad ap tevi ir par daudz cilvēku, tev neviena nav; kad tev neviena nav, tad arī neviena nav. [..] Vajag dzīvot, turklāt nekavējoties, un ir daudz vairāk nokavēts, nekā mēs varam iedomāties." (219. lpp.)

Kad rakstu šo grāmatas aprakstu, man fonā skan ļoti skaļa un trokšņaina mūzika (Nightwish, Sabaton, Powerwolf), bet pēc tam, kad esmu citējis augstākminēto fragmentu, tu kā lasītājs saproti - jā, dzīve ir jāsvin, jo mēs patiešām nenormāli daudz palaižam garām un nokavējam... Un viens no šīs grāmatas daudzajiem padomiem atkal uzrodas, to gribu ievīt šeit: "Viņa ir laimīga, ar rāmu prātu, un lai tie, kas no tā neko nesaprot, iegaumē vienīgi to. Punkts. Viss."  

Vai varat iedomāties, ka lai izaudzētu spēcīgas, gaisīgas un krāsainas ģerānijas, lieti noder hematohromatozes pacientu asinis?! Labi, šajā vietā varbūt kāds lasītājs dārzkopis, puķu draugs, saviebsies... Bet, bioloģiskais mēslojums ir bioloģiskais mēslojums. Pabeigsim visu šo aprakstu uz drusku "pozitīvas" nots:

"Kādudien jūs saslimsiet. Tas ir pilnīgi droši, neviens no mums no tā neizspruks. Jums ir bail? Tas ir normāli. Tomēr neuztraucieties, jo slimnīca un ārstu kabineti ir pilni ar ļoti īpašām sievietēm un vīriešiem, kas jūs gaida. [..] Viņi ir palīdzējuši manai mātei laist mani pasaulē. Viņi ir šeit visu gadu, ik nakti. Viņi uzmana un ārstē. Viņi ir tie, kas sargā pasauli."

Lai lielisks arī jums laiks kopā ar lielisko Batistu Boljē un viņa darbu!