Ričards Rors "Apslēptais Svēto Rakstu garīgums"

Kolāža: Didzis Kukainis

Ne cik tālu šīs grāmatas lasīšanā netiekot, nonācu pie vienas atziņas, ka garīgie dziļumi un bagātības, ko mums piedāvā Ričards Rors, nekad nevarēs tikt aptverti uzreiz, tiem vajag laiku, laiku, laiku... Tēvs Rors šajā darbā sevi ir ļāvis izmantot kā Dieva instrumentu līdzcilvēku uzrunāšanai un kā 'ķirurgu', kurš ar asu skalpeli slāni pa slānim izpreparē Bībeles dziļo un daudznozīmīgo simbolisma piepildīto valodu, atsegdams daudzpusīgu nozīmi teju ikkatram Bībeles stāstam un norisei. Šī 'noslēpumainā' Bībeles atsegšana - ceļš, kā ievest cilvēkus teju fiziski izjūtamā Dieva piedzīvojumā, apliecinot gan līdzdalību un līdz-esmi Dievā, gan nostiprinot lasītājā apliecinājumu, ka cilvēks var un spēj Dievu un Viņa valodu saprast, izdzirdēt, ja vien tai patiesi nododas.

Jā, varbūt izklausīsies iedomīgi un pārāk slavinoši, tomēr mūsdienu 21. gadsimta garīgumu meklējošajam cilvēkam, arī meklējošajam kristietim šī franciskāņu tēva Ričarda Rora grāmata "Apslēptais Svēto Rakstu garīgums" varētu būt pirmā un galvenā izvēle, vēloties blakus Bībelei kādu to un tās simbolismu skaidrojošu grāmatu. Bībeli lasot, mēs saprotam, ka faktiski no tās neko nedz zinām, nedz saprotam, jo tas, ko izlasām, neiet kopā ar mūsu pasaules izpratni un ainu. Un tad kāda daļa no mums sāk sev vai ar garīgumu tuvāk pazīstamiem ļaudīm uzdot jautājumus par to, vai kāds nevar paskaidrot, ko viens vai otrs tēls nozīmē. Un katrs to var traktēt un skaidrot pēc savas izpratnes, tomēr tēvs Ričards šajā darbā veic šo skaidrošanas darbu, balstoties nopietnā teoloģiskā izglītībā, kā arī, galvenokārt, pieredzētajā Dieva mīlestībā un Dieva dāvātajā atziņā, ko tad Dievs cilvēkiem ir vēlējies paust, inspirēdams Svētos Rakstus. Un tā nav tikai sausa teoloģija, bet tā ir dzīve, kurai vienā vai otrā formā ejam cauri ikviens, kā senāk, tā arī mūsdienās - tā par Bībeli varētu sacīt tas, kurš izlasīs šo garīgā skolotāja Ričarda Rora darbu!

Faktiski, šī grāmata mudina lasītāju un meklētāju padziļināt savu redzējumu, redzēt vairāk un pāri - pāri sev, saviem ievainojumiem, aizvainojumiem, ieraugot būtisko aiz šī visa, kas mums traucē palūkoties tur, kur mūs satver kaut kas pāri mums esošs. Manuprāt, viens no šo darbu raksturojošiem vārdiem varētu būt 'atslēgvārdi'. Tēvs Ričards meklētājam norāda uz fokusa nepieciešamību, jo Dievs jau ir tepat, bet mēs, izklīzdami savās domās, aizklīzdami prom no fokusa, izšķīstot ikdienas aktivitātēs, nepamanām būtisko, šos atslēgvārdus. Kad mēs tos ieraugām, tad teju momentāni saprotam - jā, Dievs ir šeit, Viņš ir klātesošs, Viņš mani mīl, gaida un grib, lai es Viņu ieraudzītu un lai gan es, gan kopā ar apkārtējiem mēs pavadītu dzīvi Viņa neizsīkstošajā dzīvē, mūžīgās līksmes un prieka avotā! Fokuss uz atslēgvārdiem aizved lasītāju līdz Dieva klātesamības apziņai, kam seko līdzdalība Dieva dzīvē, uz kuru arī norāda Bībelē attēlotā pestīšanas vēsture, taču kuru bieži pārprotam, jo neizprotam tās simbolu valodu. Tagad vairs nevajadzētu būt problēmām, jo Ričards Rors mums ir atvēris "atslēgu skapi", līdzdalīdams mums simbolu atslēgas Dieva atklāsmes un mūsu pašu dzīves ceļa kartes izgaismošanai Svētajos Rakstos!

Bibliskās atklāsmes mērķis būtībā ir jauna apziņa, pārveidota patība, ''identitātes pārstādīšana'' - gluži tāpat kā mūsdienās runājam par nieru un sirds pārstādīšanu. Teksts lēnām, soli pa solim ieaicina ļoti, ļoti atšķirīgā izpratnēpar to, kas mēs esam.

Nenoliedzami, Svētie Raksti ir pilni ar lielajiem jautājumiem, tādiem kā "Kas es esmu?" vai "Kur es mājoju?" un cilvēka dabā, kas tiecas pēc atbildēm uz šiem jautājumiem, tā dēvētājam 'meklētājam', ir nepieciešamas atbildes. Bet bez sagatavošanās, sakot, ka visu zinām, kur rodamas šīs atbildes un par vienu no autoritatīvākajiem avotiem ieceļot Svētos Rakstus, mēs nonākam pie Bībeles fundamentālisma un tā nav labā prakse. Šī R. Rora grāmata "Apslēptais Svēto Rakstu garīgums" šo 'meklētāju' sagatavo, iniciē un apbruņo gan ar sevis labāku iepazīšanu, gan iedod kompasu un ceļa karti, lai mēs nenomaldītos Bībelē, tās pestīšanas vēstures ārkārtīgajā simbolismā un nenonāktu tur, kur notiek 'attālināšanās no Dieva' - Bībeles fundamentālismā.

Šī grāmata, manuprāt, darbojas ne vien kā ceļa karte un kompass Bībeles simbolu valodas iepazīšanā un izprašanā, bet tomēr galvenokārt tā pilda personas un Dieva, Bībeles un cilvēka savstarpējās integrācijas viedā palīga lomu, ko, šķiet, autors ir ļoti jauki paudis šajos savos vārdos:

Stāvēšana viena, pieņemoša Dieva priekšā ļauj cilvēkam mierpilnam un sakopotam atrasties vienuviet. Cilvēks spēj atrasties vienuviet; cilvēks spēj būt šeit un tagad. Viņš vairs nemeklē kaut kādu ''rītdienas laimi''. Tobrīd un vienmēr: "Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena." (2Kor 6:2)

Lasot un pārlasot manis paša lasīšanas gaitā atzīmētās grāmatas vietas, secinu, ka gan autors, gan tulkotāja ir paveikuši gigantisku un ļoti, ļoti svētīgu darbu, parādīdami, cik gan Dievs ir liels un pāri mums esošs, sevī ietverdams ikvienu, itin ikkatru no mums, cilvēkiem. No nesen kanonizētās Mātes Terēzes nāk teiciens 'nevis runāt par Jēzu, bet censties būt Jēzum', tādēļ raugoties no šāda izaicinājuma, šķiet, ka tēvs Ričards ar savu Dieva zināšanu, ar Viņa pazīšanu, dzīvošanu Viņā, mums ir lielisks skolotājs un piemērs, kā ievest līdzcilvēkus daudzslāņainajā Bībeles pasaulē, radot izaicinājumu mūsu domāšanai un priekšnosacījumus Dieva iemīlēšanai, parādot, cik bagāta ir Grāmata, par kuru bieži vien cilvēkiem ir vien maldīgs un ļoti, ļoti šaurs redzējums!

Īsi sakot [..] bibliskā atklāsme ir revolucionāra un pat musinoša. [..] Apgūstiet ļaušanās un uzticēšanās noslēpumu, un tad viss notiks - ar jums, caur jums, jūsos un ļoti bieži - jums par spīti. [..] To varētu nosaukt par Dieva svarīgāko darba pienākumu. [..] Dievam nepieciešami cilvēki, kas ir lietojami rīki. Dieva izredzētības mērķis ir nest izredzētību visiem citiem! Tāds ir izredzētības paradokss, un cilvēkiem bieži vajadzīgs ilgs laiks, lai to saprastu (izlasiet stāstu par Jonu). Jūs aizvedat citus dziļumā, kurā pats esat aizvests.