Karla Gustava Junga domas un atklāsmes jeb Mana spoguļattēla ieraudzīšana Junga paustajās domās un atklāsmēs (I un II daļa)

Attēls: atrasts internetā, google.lv

Raksti pirmoreiz publicēti 2012. gada 13. maijā un 20. maijā

Līdz šim iepriekš nebiju neko īpašu un speciāli par Karlu Gustavu Jungu lasījis, cik nu man vien skolā un augstskolā par viņu bija informējuši. Tā nu man mājās grāmatplauktā gulēja grāmata par šo vīru un gaidīja izlasīšanu un šonakt to arī domāju paveikt. Un kā jau parasti, lasīšanas laikā veikšu arī piezīmes par man saistošo un ieintriģējušo, lai dalītos savos literārajos atradumos ar saviem lasītājiem mājaslapā.

Pirmais ieteikums - ikvienam jāiepazīstas ar Junga paustajām atziņām, domām un atklāsmēm, kā arī viņa darbu fragmentiem, jo, pilnīgi noteikti  galvoju, katrs tajos ieraudzīs vai nu šobrīdējo problēmu risinājumu vai arī savu rīcību un pārdomu spoguļattēlu, kā tas šobrīd ir noticis ar mani.

Karls Gustavs Jungs dzīvoja XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, taču viņa atklājumi nav zaudējuši savu aktualitāti arī šodien un, domājams, nezaudēs arī vēlākajos gadsimtos. Un jo tālāk es Junga domas iepazīstu, jo tuvākas un izprotamākas man tās sāk šķist. Protams, ne visam un ne vienmēr es simtprocentīgi varu piekrist, taču zināmu savu spoguļattēlu es viņa teorijās saskatu un, kā es pats mēdzu sacīt, viņš (Jungs) ir man vārdus no mutes izņēmis. Lūk, cik precīzi viņš par daudziem jautājumiem izsakās.

"Šajā vēl nepieredzētu garīgu satricinājumu laikmetā Junga pacietīgi krātās atziņas par cilvēka psihes slēptajām, mūžsenajām iespējām varētu būt dižā domātāja vērtīgākais mantojums." Tā par Jungu un viņa atstāto izsakās grāmatas sakārtotājs, filosofijas zinātņu doktors Edvards Hofmans.

Lasot Jungu, mani fascinē viņa sacītais, ka viņš cer un vēlas, lai neviens nekļūst par "Junga piekritēju", jo viņa vārds nav doktrīna. Jungs izklāsta zināmus uzskatus, kuri, Jungaprāt, ir diskusijas vērti. Es visnotaļ vēlos un ceru līdzīgi, jo viss, ko es aprakstu un apceru, balstās uz maniem uzskatiem, ka tas ir diskusijas vērts. Es nesludinu doktrīnas un nevienu neaicinu man sekot, bet priecājos, ja kādu manis aizskartās tēmas ir rosinājušas uz pārdomām un garīgiem meklējumiem.

Kopš pats esmu atvadījies no institucionālo baznīcu lietām un aktīvas dalības to draudzēs un dievkalpojumos, es savu nostāju daudzos jautājumos varu paust šiem Junga vārdiem: ""akli sekotāji" man iedveš šausmas. Ikvienam es atvēlu brīvību izskaidrot faktus pēc savas vēlēšanās, tāpat kā es pats vēlos palikt brīvs."

Tāpat es apzinos, ka mums katram ir savs Dievs, kam mēs katrs ticam un arī man ir savs. Ne institucionālo baznīcu, ne to draudžu dievs, bet gan dvēseles radītājs un visa sākums un gals, kuram lielos vilcienos nav nepieciešamas ne lūgšanas, ne kāda cita mūsu zemošanās (bet to var, drīkst un reizēm vajag darīt), bet kurš gaida, ka cilvēce apzināsies Patiesību par Viņu un tad Viņš mūs atbrīvos no jebkurām garīgām mokām un spekulācijām. Un tieši šī iemesla dēļ es sevi uzskatu par instrumentu Viņa rokās un ar savām domāšanas dāvanām cenšos izplatīt Viņa dievišķo vēsti, kas nav tikai Bībeles panti, bet gan arī cilvēkos dziļi dvēselē mītošās gadsimtu gaitā daudzās dzīvēs uzkrātā zināšanu bagāža, kurai mūsdienās tikai nepieciešama atslēgšana un mēs spēsim tikt galā ar jebkurām problēmām.

Es darbojos līdzīgi kā to paudis Jungs: "Nezinu, vai mums savā nekompetencē pieklājas spriest par dievišķas dabas jautājumiem. Es pieķeru sevi, ka visas manas domas riņķo ap Dievu kā planētas ap Sauli, juzdamas Viņa neatvairāmo pievilkšanas spēku. Pretodamies šim pārvarīgajam spēkam, es pastrādātu vislielāko grēku. Likdams lietā domāšanas dāvanu, ar ko esmu apveltīts, es jūtu sevi izpildām Dieva gribu. Tāpēc savu domāšanu es nododu Viņa kalpībā."

Es nebeidzu un nebeidzu vien brīnīties par to spoguļattēlu veidošanos, kurus es atklāju, iepazīstot Jungu. Nekad nevarēju iedomāties, ka es kādreiz spēšu sevi saskatīt kā spogulī kādā no slaveniem filosofiem vai citiem slaveniem vīriem. Esmu sevi nedaudz ieraudzījis arī svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II biogrāfijas detaļās, kurās mums diezgan daudz kas kopīgs jau no bērnības. Man gan šķiet, ka es nekad nebūšu tik spoža personībā kā Jānis Pāvils II, taču saredzēt vienojošo - tas vien jau ir būtisks un fenomenāls solis.

Cilvēki, ar kuriem man nākas ikdienā saskarties, protams, atklāti man nesaka, ka pēc viņu ieskata esmu nedaudz dīvains, taču pats to skaidri apzinos, ka mūsdienu materiālisma un kapitālisma pārņemtajā sabiedrībā mani par citādu arī nevar uzskatīt, jo es tik tiešām dodos ne tajā virzienā, kurā lielākā daļa. Ir cilvēki, kuri man bailīgi tuvojas un jautā, vai tādēļ es nejūtos vientuļš un nesaprasts, un es viņiem atbildu, ka nejūtos gan, jo skaidri apzinos savu misiju. Par to ir izteicies arī Jungs: "Sava ceļa gājēja pienākums ir darīt sabiedrībai zināmu, ko viņš savā izziņas ceļojumā ir atklājis, vai tā būtu dzīvinoša valgme slāpstošajiem vai arī neauglīgu maldu tuksnesis. Ne jau atsevišķu laikabiedru kritika, bet nākamo paaudžu vērtējums būs tas, kas izšķirs viņa atklājumu patiesumu vai maldīgumu. Ir tādas idejas, kas šodien vēl nav patiesas, vai varbūt mēs tās neuzdrīkstamies par tādām atzīt, bet rītdien tās var kļūt par patiesību.

Tāpēc lai ikkatrs cilvēks, kam liktenis lēmis izvēlēties savu īpašu dzīves ceļu, dodas pa to cerību pilns, bet piesardzīgs, arvien apzinādamies gaidāmo vientulību un ar to saistītās briesmas."

Kā jau esmu rakstījis, tad man uzrodas tieši tās grāmatas, kurās es varu rast atbildi uz dotajā mirklī nozīmīgajiem jautājumiem un šobrīd man uz galda guļ Igora Šuvajeva sarakstītā "Psihoanalīze un dzīves māksla", kurā ir daudz jaunas informācijas arīdzan par Jungu, bet ne tikai.

Interesantākais, ka šīs grāmatas saturs ir tik daudzveidīgs un no kura var ļoti daudz smelties, līdz ar to tā varētu kļūt par gana labu rokasgrāmatu sevis paša iepazīšanā caur citu mācībām, caur citu redzespunktiem.

Pāršķirot lappusi pēc lappuses, esmu nonācis pie secinājuma, ka viss, ko daru sevis un pasaules izzināšanā, faktiski slēpjas gnosticisma filosofijā un to izsaka šie vārdi: "Gnosticisms ir atsevišķu cilvēku protests pret vispārējo masas reliģiju, veidojot nekonfesionālu ideoloģiju un attīstot neordināras spējas un metodes." Tā kā ir autori, kuri Jungu dēvē par gnostiķi, es Junga mācībā ieraugu savu spoguļattēlu, līdz ar to sanāk, ka arī es zināmā mērā esmu gnostiķis.

Ja man jāpauž ļoti skaļš viedoklis par šo Igora Šuvajeva grāmatu, es varu teikt vienīgi to, ka viņu nevar lasīt no vāka līdz vākam kā "lubu romānu", bet ši grāmata dos pamatīgas zināšanu fundamentus nostiprinošas zināšanas, kuru jau sākotnējai izpratnei ir nepieciešams gana izcili orientēties psihoanalīzes vēsturē un ne tikai - arī kultūras un mākslas vēsturē, kurās ietilpst arī filosofijas vēsture. Bez tām šī grāmata šķitīs sausa, zinātniska un neaizraujoša, pretējā gadījumā - izcila pašizziņas, sava dzīvesceļa meklējumu vadības rokasgrāmata vai pat kas vairāk.

Jo vairāk es studēju Jungu un iepazīstu viņa pasauluzskatu, es secinu, ka man pat nav jāizdomā, kā un ko sacīt šajā sakarībā, jo to visu Jungs ir pateicis par sevi un tas precīzi vārds vārdā ir attiecināms arī uz mani, piemēram: "Visi mani raksti ir tā teikt no iekšienes nākuši pasūtījumi; tie radušies zem liktenīga spaida. Tas, ko rakstīju, nāca no augšienes. Es ļāvu izteikties garam, kas mani kustināja." Tieši šādā veidā top visas manas filosofiskās pārdomas un apceres, jo, ja tas nebūtu nācis no augšienes, tad diezin vai kas tāds būtu tapis, jo esmu diezgan slinks rakstītājs un pasaules izzinātājs.

Kā pāršķiru jaunu lappusi Šuvajeva grāmatā, tā atkal gudrība un zināšanu upe plūst kā no pārpilnības raga. Es reizēm aizdomājos, kādēļ tas viss tā - mani interesē kāds jautājums vai nomāc kāda problēma un uzreiz tai atrodas risinājums man rokās nonākušajā grāmatā. Atzīšos, mani tas nedaudz baida, bet tanī pat laikā arī fascinē un ieintriģē, jo tas liecina, ka, pēc manām domām, es esmu uz pareizā pašizziņas un pasaulskatījuma veidošanās ceļa.

Vēl viena ļoti fascinējoša līdzība man ar Jungu ir sapņos un vīzijās. Par saviem sapņiem un vīzijām es praktiski vēl nekur neko neesmu rakstījis, taču palasot Junga viedos sapņu skaidrojumus, saprotu, ka mani sapņi un vīzijas varētu būt tulkojami ļoti līdzīgi. Šobrīd es vēl šeit neiedziļināšos šajās lietās, bet vēl vienu līdzību ar Jungu esmu saskatījis.

Mani, tāpat kā Jungu, interesē mūsdienu problemātika un arīdzan es tiecos apgūt gan mūsdienas, gan mūsdienīgo cilvēku, jo kā lai gan raugās uz šiem abiem fenomeniem, ja ne no mūsdienu, mana dzīves laika, prizmas un perspektīvas. Izzinot Jungu, es nonāku pie secinājuma, ka arī viņš ir bijis ļoti interesants cilvēks un nedaudz pārfrāzējot Stīva Džobsa, Apple dibinātāja, aforismu, varētu teikt, ka esmu gatavs atdot visu, lai pavadītu vienu pēcpusdienu Sokrata un Junga sabiedrībā.

Lai gan man ir slinkums kaut ko rakstīt, meklēt un izzināt, es to tomēr daru, jo es sevī jūtu augstāku spēku darbošanos. Tā nu reiz ir viedīga atziņa, pie kuras tad es arī turos un joprojām turpinu darīt iesākto filosofijas lauciņā, kurā ietilpst arī pašizziņa un vispārējā savas vietas Matērijā atrašana, meklēšana, izzināšana.

Jungs ir izteicis arīdzan šādu vispārinājumu, taču tas gana lieliski raksturo zināmas cilvēku daļas attieksmi pret filosofiju: "Par filosofiem viņi nepavisam neko negrib dzirdēt, jo filosofijas vēsture viņus atstāj aukstus, bet intelektuālisms šķiet vēl tuksnesīgāks par tuksnesi." Kā šo aplūko Igors Šuvajevs, jūs varbūt jautāsiet, jo viņš taču arīdzan filosofs? Šuvajevs raksta: "Nevar noliegt, ka mūsdienu filosofija reti kad tiek praktizēta arī kā atbilstoši veidota dzīve. Lāgiem filosofija ir nevis gudrības mīlestība, bet gan intelektualizēti pārspriedumi un savstarpēju rēķinu kārtošana."

Man personīgi pašam ļoti gribas ticēt, ka manā dzīvē filosofija nav tikai gudri un intelektualizēti pārspriedumi, bet gan arī tiekšanās uz atbilstoši veidotu dzīvi. Protams, tas, cik lielā mērā tas izdodas, tas gan cits jautājums, bet tiekšanās uz to notiek.

Bez Junga šinī Šuvajeva grāmatā ir minēti arīdzan daudzi citi filosofi (Kants, Heidegers u.c.), kā arī antīkās pasaules uzskatu veidotāji (Horācijs, Sokrats, Epiktēts u.c.), līdz ar to savijas daudzu nozīmīgu filosofu dzīvesgudrās atziņas un ar vienu no tādām es vēlētos pabeigt šo nelielo filosofisko apceri: "Cilvēkam jāuzņemas drosme izmantot savu saprātu, lai būtu pats un brīvs." "Brīvība ir cilvēka stihija, tāpat kā ūdens ir zivs stihija, un cilvēks, kas atsakās no brīvības, saindē savu asiņu cēlākos garus, noslāpē dzīvespriekus un nonāvē pats sevi." (Kanta skolnieks Jākobs Mihaels Reinholds Lencs 1774. gadā)