Who wants to live forever jeb "Nemirstības vēsture" cauri gadsimteņiem...
Grāmatas vāka attēls: http://www.unciti.lv/portfolios/dags-eisteins-ennse-nemirstibas-vesture/
Mēs ikviens esam dzirdējuši šo slaveno grupas Queen dziesmu, ar kuras vārdiem iesākas šis ieraksts un, domāju, teju ikviens vēlas uz tiem atbildēt, ka gatavs dzīvot mūžīgi, lai tikai nebūtu jāpiedzīvo nāve... Mūsu mirstīgums ir viena no tām retajām lietām, kas vieno visu cilvēci neredzamām, bet ikdienas aktuālām saitēm - mēs esam miruši senatnē, mirstam un mirsim. Bet varbūt pastāv iespējas nemirt, varbūt ir metodes, kā dzīvot nenomirstot? Cik sena ir cilvēce, tik senas ir šīs alkas, tādēļ norvēģu autora Dāga Einsteina Ennšē grāmata "Nemirstības vēsture" varētu iemantot lielu lasītāju pulku, jo cenšas meklēt un skaidrot šīs alkas un to iespējamo piepildījumu kopš cilvēces vēstures pirmslaikiem līdz pat mūsdienu moderno metožu un iespēju aplūkošanai.
NB! Grāmatu izdevusi izdevniecība "u.c." un es to saņēmu sadarbības ietvaros!
Reliģiju vēstures pētnieks Ennšē savā darbā mēģina, cik vien iespējams, plaši aplūkot cilvēces alkas pēc nemirstības un ar to saistīto fizisko iespējamību vai nu fiziski augšāmcelties pēc nomiršanas vai arī pēc nāves saglabāt iespējamību augšāmcelties kādā citā brīdī, kad zinātne būs attīstītāka, piemēram, ja runājam par krioniku jeb metodi (lai gan tā vairāk iederas ticības un pārliecības spektrā!) mirušu cilvēku sasaldēšanai ar cerību kaut kad nākotnē augšāmcelties. Šī grāmata sevī ietver vēsturi, tagadni un nākotni, arī ļoti futūristiskus skatījumus un idejas, bet bez tiem tā nebūtu nemirstības vēsture. No pirmajām rindkopām un pirmajām lappusēm šī grāmata ievelk savās dzīlēs, lai aizdomātos, apcerētu nemirstību un varbūt pat pafilosofētu par sevis katra paša dzīvi, kāda tā būtu, ja mēs nemirtu, bet dzīvotu mūžīgi..
"Iesākumā dzīve nebija kaut kas tāds, ko saīsina nāve. Saskaņā ar vairumu reliģiju nemirstība ir sākotnējais stāvoklis neatkarīgi no tā, vai runa ir par universu ar dievu pulku vai tādu, kurā ir viena vienīga dievība. Tur, kur bija dzīvība, nāves nebija. Nāve parādījās vēlāk."
Mani allaž uzrunājušas grāmatas par varoņiem, senajām kultūrām, reliģijas izcelsmi, tādēļ ar lielu prieku uzņēmu ziņu, ka iznākusi šī norvēģu autora grāmata, kā arī mani patīkami iepriecināja fakts, ka šī nelielā izdevniecība vēlas sadarboties ar mani, lai es iepazītu šo grāmatu un ieteiktu to jums, mani bloga lasītāji. Paldies jums, ka cītīgi man sekojat un interesējaties par lietām, kuras ir saistošas arī man. Kopš pirmajām grāmatas lappusēm mums pretī raugās teicams zinātniskais darbs, kā arī skaistas ilustrācijas, tādējādi šī grāmata ir ne vien pamatīgs izziņas avots, bet arī saistoša lasāmviela.
Mēs kļuvām mirstīgi sensenā aizvēsturē, taču dievu laikmetā allaž cilvēcei bijusi iespēja kļūt nemirstīgai, tā, izejot cauri vēstures lappusēm no faraonu un vēl senākiem laikiem un izsekojot vēstures gaitu līdz grieķu un romiešu laikiem, secina grāmatas autors, apkopodams mītus un teikas, kas vienmēr uzurda mūsu sapņus un cerības par aizgājušo pagātni un iespējamo mūsu nemirstību pavisam drīzā nākotnē...
Lai gan esmu salīdzinoši labi pazīstams gan ar antīko mitoloģiju, gan ar kristietības principiem un pasauli, jāatzīst, ka lasot šo grāmatu, gribot negribot domās iezogas skepse par nemirstības kā tādas iespējamību un esamību jebkad vēstures gaitā. "Nemirstības vēsture" lasītājiem nodrošina ļoti daudz skeptiski apcerama materiāla, par ko liecina kaut vai šis viens citāts: "Ja pat vesels pulks varenāko dievu nespēja jaunradīt Pelopa apēsto plecu, nevienam no mums, mirstīgajiem, nav ne mazāko cerību uz nemirstību, kad mūsu miesa būs pārstājusi eksistēt." Un, visticamāk, ka tā arī tas ir un būs - pēc miesas nāves mēs nevaram kļūt nemirstīgi, vismaz ne fiziskajā miesā. Domāju, ka lielisks vēsturisks apskats un mītu apkopojums, skeptiski izvērtēts, mums parāda, ka mūsu vidū nav neviena nemirstīga, ne no nesenākiem, ne pavisam seniem laikiem, tādējādi nemirstība ir kultivēts mīts, kam nav reāla seguma. Un šī grāmata ir lielisks apliecinājums tam, jo autors šōs fenomenus aplūko no visai skeptiska skatupunkta un tas mani kā lasītāju visnotaļ iepriecināja.
"Diemžēl ārpus mītiskās pasaules mēs nezinām nevienu no senajiem grieķiem, kuriem būtu izdevies atdot kādam jaunību [..]. Arī vēlākos laikos nav pierādījumu, ka kāds būtu atguvis jaunību. Toties priekšstats par to ar vairāk vai mazāk dramatiskiem pavērsieniem ir sastopami visur - no leģendām un pasakām līdz rituāliem un notikumiem, kas tiek uzdoti par reāliem. Šķiet, tā ir ļoti sena un dziļi iesakņojusies ticība, kas ir izplatīta lielā daļā Eiropas un arī ārpus tās."
Tā lasot un apcerot nemirstību, tās mītus un izcelsmes vēsturi, esam nonākuši līdz kristietības pasauluzskatam, kurā arī nemirstībai ir ierādīta cienījama vieta, taču, kā raksta autors un kam es zināmā mērā tiecos piekrist, jo arī pirmo gadsimtu baznīctēvi domāja līdzīgi, "augšāmcelšanās ar atkārtoti radītu ķermeni taču vairāk līdzinās reinkarnācijai nekā īstai fiziskai nemirstībai", līdz ar to nākas pieturēties pie uzskata, ka šie seno hellēņu ietekmētie uzskati ir visnotaļ pārņemti kristietības areālā, bet tas neatceļ fiziskos likumus par augšāmcelšanās neiespējamību pēc nāves. Te iederas pārliecība, ka mēs droši nezinām, kas un kā notiks pēc mūsu nāves un ar spekulācijām nav gluži prātīgi nodarboties, bet tīri filosofiskā kontekstā apcerēt šo tematu var un vajag, lai sagatavotos pēdējai stundai un iespējamai sastapšanās ar Radītāju vai pasaules Pirmsākumu, visa Avotu.
"Nekas nezūd, tikai maina formu."
Domāju, ka teju ikkatrs ir dzirdējis leģendas par zombijiem, vampīriem un arī klejojošo jūdu un klīstošo holandieti, vai ne? Tāpat kā "Saldētavas evaņģēlijs" un Frankenšteins - mēs gan esam dzirdējuši par šiem, bet joprojām nevienam nav izdevies atgūt nemirstību. Par nemirstību tīri tehniski runājot, autors citē kādu avotu, sacīdams: "Ticība tam, ka nemirstība ir sasniedzama, aizstājot ķermeņa daļas, balstās arī uz to, kas jau ir tehniski iespējams: ja šobrīd vairākas ķermeņa daļas var aizstāt ar mehānismiem, kāpēc tā nevarētu izdarīt ar visām?" Netālu no grāmatas beigu daļas lasītājs ielūkojas zinātnes sasniegumos un pētījumos par pārstāvjiem no dabas pasaules, kuri teorētiski ir nemirstīgi un kuri kādreiz nākotnē varētu radīt zināmu precedentu cilvēka ilgdzīvošanas pētījumos. Bet mums noder atcerēties, draugi, šādu secinājumu:
"Mūžīga dzīve pavisam viegli var pārvērsties par mūžīgu lāstu, ja cilvēks, būdams nemirstīgs, uz visiem laikiem ir piesaistīts fiziskajam ķermenim. Ja dievi vēlas uzlikt kādam mūžīgu sodu, turklāt briesmīgāko, kādu vien var iedomāties, fiziskas nemirstības piešķiršana ir viens no labākajiem veidiem, kā to izdarīt."
Lasītāji, uzreiz jāsaka, ka autors ir ļoti reālistiski un pragmatiski domājošs, un nekādas ezotērikas mācības apkārt nebārsta, slavinādams iespējamu mūžīgo dzīvi vai augšāmcelšanos pēc nomiršanas, jo "mēs vēl neesam sasnieguši mērķi; pagaidām vēl neviens nav kļuvis pierādāmi nemirstīgs. Tāpēc pārliecība, ka kaut kad nākotnē mēs spēsim padarīt sevi nemirstīgus ar dabaszinātņu palīdzību, ir un paliek tikai ticība." Lai gan skarbi, bet tomēr ļoti patiesi vārdi - nemirstība ir vien ticības objekts, ne zinātnes, vismaz pagaidām. Bet - lai tas jūs neattur no šīs grāmatas iepazīšanas, jo vēsture, ieskatu un mācību, faktu un izziņas materiāla pētīšana allaž ir bagātinoša! Lai veicas!
"Miljoniem cilvēku ilgojas pēc nemirstības, lai gan nezina, ko iesākt lietainā svētdienas pēcpusdienā." (Sūzana Erca)