"Mērtona Nekurienes pils" - padomdevējs ceļā pie Dieva (3. daļa)
Foto: Tomass Mērtons (tēvs Lūiss), attēls atrasts google.lv
Tomasa Mērtona vārdi un atziņas, nenoliedzami, ir ļoti iedvesmojoši un, jā, arī dzīves un likteņus mainoši. Ja vien tajos ieklausāmies un ņemam tos kā savas dzīves, savas esības un rīcības vadmotīvu. Mērtons jeb tēvs Lūiss, kas bija viņa klosterī pieņemtais vārds, mūsdienu cilvēkam skaidri pauž vajadzību pēc garīguma un savas patiesās esības atrašanas, jo tas ir visas cilvēka dzīves būtiskākais uzdevums - atrast savu īsto patību un būt tam, kas tu esi! Tādēļ arī šī Džeimsa Finleja grāmata par Mērtona garīgumu "Mērtona Nekurienes pils" ir kā esence, kā izcils ceļa rādītājs uz šīs savas esības atrašananu. Jo tā jau ir mūsos dziļi iekšā, ir vien nepieciešams notraukt šīs pseidodzīves uzslāņojumus un mēs to atraksim. Finlejs, kas ir Mērtona skolnieks, mums, lasītājiem, parāda, lappusi pēc lappuses, kā ieraudzīt patieso dzīvi aiz tās neīstās, kuru mēs visi gribam uzskatīt par visīstāko un vislabāko, aiz šīs zemiskās pseidodzīves ar mākslīgām vērtībām un neīstiem panākumiem. Vai esi gatavs savas īstās būtības "arheoloģiskajai" ekspedīcijai, to atrokot no pseidodzīves uzslāņojumiem?
Informācijai! Pārdomu pirmo daļu lasi šeit, otro - lasi šeit (katrs teksts atvērsies jaunā logā)
Ikvienam, kurš lasa vai lasīs šo vai kādu citu garīgu, ne klaji reliģisku darbu, jāpatur prātā viena no viedākajām atziņām, kuru pauž Mērtons un viņa proponētais garīgums. Šī atziņa oriģināli izceļas no Bonhēfera, kurš ir sacījis: "Reliģijas vārdā cilvēki nereti aizmaldās ļoti tālu no paša Dieva. Reliģija ne tikai sola debesu valstību, tā var novest mūs gan trako namā, gan kara laukā. Un nereti tās vārdā mēs ar plašu loku apejam samarieti, kas pusdzīvs guļ grāvī, vai bērnu, kas atrodas geto." Protams, šo domu varētu paturpināt, iekļaujot visas sociāli mazaizsargātās un marginalizētās personu grupas mūsu 21. gadsimta sabiedrībā, jo bieži vien pret tām kā lieliem grēciniekiem vēršas institucionalizētā reliģija, bez iejūtības, bez pieņemšanas, bez savu namdurvju atvēršanas, vien ar arogantiem sprediķiem par garīgiem jautājumiem. Tas nav garīgums itin nekādā ziņā, tas ir reliģiskums, pret kuru vērsās jau pats Jēzus, kas ir visa garīguma pamatā. Tieši reliģiskums rada naidu un neiecietību, ne patiess garīgums. Jo reliģiskums neizjūt vainas apziņu, tādējādi mūsdienās akūti ir nepieciešams cilvēkus izglītot par garīgumu un diferencēt to no reliģiskuma, kas ir plaši izplatīts. Mērtona un viņa skolnieku proponētais garīgums ir tas ceļš, kuru iedams, cilvēks patiesi var pietuvoties Dievišķajam un tas notiek Mīlestībā, cieņā un savstarpējā ikviena cilvēka pieņemšanā, lai arī kas un kāds tas cilvēks nebūtu.
Jo vairāk pats iepazīstu šo Finleja darbu, jo aizvien dziļāk redzu tās garīguma un Kristus tuvākmīlestības saites pret ikvienu cilvēku, kuras mūsos ir atrodamas jau kopš dzimšanas, bet kuras tomēr mēs nomācam, sekodami pasaulīgajai dzīvei, tiecoties pēc neīstajām vērtībām un maldīgiem panākumiem. Jau dogmatikā esmu dzirdējis šo apgalvojumu, ka cilvēks kopš dzimšanas jau ir garīga un reliģiska būtne, ar tiecību pretī Dievam (re-ligio). Mēs piedzimstam ar intuitīvu apziņu par iespējamu vienotību ar Dievu un, kad apzināmies savu īsto patību, savu īsto es, savu patieso sūtību šajā pasaulē, kas ir dāvāt un saņemt mīlestību, mēs uzsākam šo garīgo ceļu uz vienotību ar Dievu. Jēzus ir vienīgais, kas šo vienotību mums var palīdzēt sasniegt visātrākajā iespējamajā veidā - Viņš savā tuvākmīlestībā māca mums būt vienotiem ar visu cilvēci un savā dievišķumā viņš mūs vieno ar Tēvu. Šeit mēs redzam krusta teoloģijas jēgu un būtību - horizontāli esam aicināti būt tuvākmīlestībā saistīti ar līdzcilvēkiem, vertikāli - ar Tēvu debesīs.
Reliģija ir kā intuitīva apziņa un simboliska izpausme tam, ka vēlamies būt vieni ar Dievu un tie, par ko Dievs mums lēmis būt. Un to varam sasniegt caur savu patieso esību. [..] Kad saprotam, ka vienotību ar Dievu spēsim sasniegt tikai vienotībā ar apkārtējiem, atskārstam, ka reliģisks cilvēks gluži vienkārši ir mīlošs. Viņš mīl citus nevis savas personības vai neatkarīgu ārēju faktoru ietekmē, bet gan tādēļ, ka izjūt Dieva klātbūtni apkārtējos cilvēkos. Zelta pamatnoteikums ir sajust Dievu it visā. Tuvajos cilvēkos jāatrod bezgalīgais.
Arī grāmatas autors Dž. Finlejs skaidri norāda, ka Mērtona darbos "saskaramies ar pamata konceptu par to, kā vertikālā un horizontālā tieksme pēc garīguma apvienojas vienā". Mērtons ar visu savu būtni, ar visu savu esību, kas patiesi bija autentiska un kāda tā jaušama caur viņa mācību un darbiem arīdzan, skaidri izjuta, ka Mīlestība ir viena un vienota:
Mīlestība pret Dievu un apkārtējiem ne ar ko neatšķiras; tās ir vienas un tās pašas mīlestības dažādas izpausmes. Un tās abas ir tik cieši saistītas, ka viena nav iespējama bez otras. [..] Kristus ir šis centrs, un mēs vientulībā veikto lūgšanu laikā pametam sevi savienībā ar Viņu; mēs virzāmies uz patieso dimensiju, proti, prom no mūsu esības, kas ikdienas ir citādāka un atkarīga no laicīgās pasaules apstākļiem. Mēs pametam empīrisko esību, kas mainās un pārveidojas kā mākoņi negaisa laikā, un virzāmies uz patieso esību - mūsu būtību, kas dzimusi Dieva mīlestībā. Jēzus krustā vertikālais un horizontālais top par vienu.
Un Mērtons, lai gan bija trapistu mūks, kuri ir vieni no stingrākās regulas pārstāvjiem, nebija attālināts no pasaules, kā tas varētu mums šķist. Mērtons ļoti labi pārzināja arī pasaulīgo cilvēku esības pasauli, tādējādi atstājot mums ļoti daudz ko nopietnu pārdomu vērtu, ko varam attiecināt arī uz sevi, kad sākam apzināties vai pat tikai aizdomāties par to, vai nevēlamies beigt reiz joņot šajā vāveres ritenī. Klosteris jau nekas cits kā tā pati sabiedrība, tas ir kā neliels sabiedrības mikromodelis, kā sabiedrības spoguļattēls, tādējādi Mērtonam runājot par dzīvi klosterī, mēs varam šajā aprakstā ieraudzīt sevi, kuri skrienam pasaules bezjēdzīgajā vāveres ritenī strādādami, vergodami, tenkodami, lasīdami jaunākās ārzemju slavenību ziņas un tā joprojām. Bet lai šis fragments uzdod mums iekšējo jautājumu par to, vai es vēlos tā turpināt jeb tomēr doties sevis patiesā apzinātībā un pretī vienotībai ar Dievu?
Dzīve klosterī ir ļoti piesātināta. Piesātināta ar tādiem vārdiem kā "obligāti", "drīkst" un "aizliegts". Sabiedrība ir apsēsta ar definīcijām: ar to, lai viss būtu saprotams un skaidri aprakstīts. Jo skaidrāks viss top, jo vēl skaidrāk vajag visu aprakstīt. Rodas jauni jautājumi. Un jāsāk skaidrot šie jautājumi. Jo vairāk šo jautājumu un problēmu atrisina, jo vairāk jaunu jautājumu un problēmu rodas. Uz katru atbildi ir trīs jauni jautājumi. Un katra jautājuma galā ir liela un trekna jautājuma zīme. Un cilvēki skraidelē apkārt ar lielām mapēm, kas pilnas ar atbildēm. Un katrs ļoti vēlas noskaidrot, vai visi pārējie ir saņēmuši jaunākās ziņas. Vai kāds ir saņēmis atbildi, ko viņš vēl nav paspējis uzzināt? Vai viņiem nebūs nekas pretī dalīties ar šo atbildi? Vai viņš spēs jauno ziņu saprast? Vai viņam būs jāstrīdas ar kādu par tās taisnīgumu? Vai viņam būs jānokrekšķina, jāceļas kājās un jāsaka: "Nu, es uz to skatos tā...?"