"Mērtona Nekurienes pils" - padomdevējs ceļā pie Dieva (2. daļa)

Foto: grāmatas vāka fragments

Protams, lai kā man pašam personīgi to arī negribētos, visas šīs grāmatas garīgās bagātības nevar aprakstīt nedz vienā, nedz divos, nedz piecos vai desmit ierakstos un aprakstos. Šo grāmatu pilnībā var izprast, tikai to kārtīgi vairākas reizes izlasot un pārlasot no reizes uz reizi. Mērtona sacītais, kāds tas ir apkopots un kas ņemts par pamatu šai Džeimsa Finleja grāmatai "Mērtona Nekurienes pils", ikkatrā vārdā ietver sevī to bagātīgo Dieva žēlastību un Viņa beznosacījumu Mīlestību, kuras trūkums ir tik akūts mūsdienu sabiedrībā. Ne vien laicīgajā, bet arī sakrālajā un garīguma sabiedrībā - institucionālajās Baznīcās, mācītāju, bīskapu un priesteru vidū. Protams, situācijas uzlabošanās ir vērojama, tomēr tas notiek pārāk gausi, pārāk lēni. Mīlestība, Dieva beznosacījumu un žēlastībā dāvātā Mīlestība - tā ir vienīgais pamats, uz kuras būvēt savu garīgās attīstības ceļu un, uz kuru balstoties, iet savu laicīgās dzīves ceļu. Līdzīgs norādījums lasāms arī šajā darbā. 

---

Garīgā dzīve nav iedomājama bez klusuma un vientulības, bet tas automātiski nenozīmē, ka nepieciešams doties klosterī vai pārvākties dzīvot uz alu kā eremītam. Tieši laicīgajā pasaulē, visās tās norisēs mēs varam saskatīt Dievu. Lai gan, protams, tā ir akla, jo neredz un nepieņem dzīves garīgo un pārlaicīgo dimensiju, apmierinoties vien ar eksistenciālām vajadzībām un to nodrošināšanu, tomēr tieši šī pasaule ar visām daudzajām tās šķautnēm ir izaicinājums, kas ir jāidzīvo un kurā ir jādzīvo kristietim. Šī ir pasaule, kurā ir jādzīvo, bet no kuras reizē ir arī jāatsakās. Paradoksāli, vai ne? Mērtona skolniekam Finlejam uz to ir ļoti laba un izsmeļoša atbilde, kas šo paradoksu izskaidro, ieklausīsimies viņa vārdos:

Kristietim jāmīl šī pasaule un jādzīvo tajā kā Dieva mīlētā vietā, tajā pašā laikā atsakoties no tiem pasaules aspektiem, kas sevī iemieso atteikšanos no Dieva. Pareizāk sakot, kristietim jāatsakās no tiem dzīves aspektiem, kas izpaužas kā viltus esība. [..] Garīgums ir viss, kas tiecas uz Dievu. Turpretī visi viltus esības augļi ir negarīgās un deģeneratīvās lietas, kas tiecas pielūgt savu ego, noniecinot Dieva radīto pasauli. [..] Dievs ir tas, kas Viņš ir, savukārt Viņa pasaule ir tāda, kā to redzam.

Tomass Mērtons skaidri norāda, ka nav tāda "vēl garīgāka garīguma vai garīgums vēl garīgākās pasaulēs", kā vien tas garīgums, kurš mums tiek dāvāts šeit, dzīvojot zemes dzīvi mūsu ikdienā:

Nav pareizi pieņemt, ka viss "pārdabiskais" slēpjas kādā iedomātā vietā, kas celta mākoņos un nekādi nav saistīta ar mūsu pasauli; šāds pieņēmums tikai traucē īstenām lūgšanām un meditācijai. Mums nepieciešama vienkārša cieņa pret ikdienas dzīvi, dabu, ķermeni, darbu, draugiem, apkārtējo vidi un tā tālāk. Šī vienkāršā patiesība par dzīvi ir ļoti svarīga mūsu attieksmē pret apkārtējiem. 

Mūsu dzīves bieži vien tiek pakārtotas tam, lai pakļautos dažādiem sociālajiem mītiem un spiedienam no apkārtējo puses. Lai iekļautos apkārtējo kategorijās par iedomātu veiksmi, laimi vai iegūtu pseidouzmanību par panākumiem. Tā ir novēršanās no patiesības un citu izmantošana savam labumam, savas viltus esības, sava ego apliecināšanai. Tāda ir mūsdienu pasaule un tā sauktais "statuss sabiedrībā". Šie sabiedrības uzliktie standarti liek mums domāt, ka pasaulē mūsu dzīvei nav nedz citas jēgas, nedz cita mērķa. Mums māca domāt, ka ārpus šī iedomātā standarta vairs nav itin nekā, ka šis standarts ir vienīgais glābiņš mūsu esībai šeit, ka viss pārējais ir nebūtība. Bet tā tas nav, draugi. Nekad nav bijis un nedomāju, ka jebkad tas tā būs. Mērtons pauž tieši to uzskatu, kam arī es pievienojos personīgi, ka mums, ja gribam pilnvērtīgi dzīvot un būt ar savu īsto esību, mums ir jāsarauj šie pasaules izliktie taustekļi un jābūt kā atšķirīgajiem starp masu produkciju. Mērtons šos cilvēkus nosauc par vientuļniekiem:

Šis vientuļnieks neatsakās no saskares ar apkārtējiem cilvēkiem, bet gan no tiem maldinošajiem priekšstatiem un pieņēmumiem par sabiedrību, kas stājušies patiesās sabiedrības vietā... 

Un šī apskata nobeigumā ļoti iedrošinoši vārdi no grāmatas autora Džeimsa Finleja: