Kad spēks kļūst par masku: neredzamā high-functioning depresijas realitāte

Foto: Photo by Fernando @cferdophotography on Unsplash
“Depression is the leading cause of disability worldwide.” — World Health Organization (WHO)
Depresija ne vienmēr izskatās pēc dramatiskas sabrukšanas. Nereti tā ir klusa, nemanāma un slēpjas aiz sasniegumiem, disciplīnas un perfekcionisma. Mūsdienu klīniskā psihiatrija arvien biežāk pievēršas stāvoklim, ko ikdienā dēvē par high-functioning depresiju – depresijas formu, kurā cilvēks turpina funkcionēt, bet iekšēji dzīvo nemitīgā izsīkumā.
Medicīniski šis fenomens bieži atbilst persistējošam depresīvajam traucējumam jeb distīmijai — hroniskai, gadiem ilgi ilgstošai depresijas formai.
Psihiatrs un KBT pamatlicējs Ārons T. Beks (Aaron T. Beck) ir uzsvēris:
“Cilvēki ar hronisku depresiju nereti vairs neatpazīst savas ciešanas, jo tās kļūst par daļu no viņu ikdienas domāšanas.”
Kā izskatās šī “neredzamā” depresija?
Hronisks, bet kluss emocionāls smagums
High-functioning depresija ir kā pastāvīgs pelēks filtrs. Cilvēks it kā jūtas “normāli”, bet šis normālums ir balstīts uz gadiem ilgām adaptācijām — līdz brīdim, kad vairs nav skaidrs, kā vispār jūtas labi.
Spēja funkcionēt, kas maldina apkārtējos
Darbs padarīts. Pienākumi izpildīti. Rēķini samaksāti.
Bet viss notiek ar milzīgu iekšēju piepūli, ko citi neredz.
Prieka zudums (anhedonija)
Darbības, kas agrāk sniedza gandarījumu, tagad tiek “izdarītas”, nevis izbaudītas.
Neirobioloģiskie pētījumi rāda, ka hroniska depresija maina dopamīna sistēmas aktivitāti, līdz prieks kļūst teorētisks, nevis sajūtams.
Paškritika un vainas izjūta
Cilvēks sev bieži saka:
“Man vajadzētu būt stiprākam.”
“Citi taču tiek galā labāk.”
“Ja es funkcionēju, tātad ar mani viss ir kārtībā.”
Tieši šī kognitīvā slodze ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ar hronisku depresiju reti meklē palīdzību.
Sociālā maskēšanās
Attiecības tiek uzturētas “darba režīmā”: pieklājības frāzes, virspusējas sarunas, automātiska klātbūtne.
Emocionāla tuvība kļūst smaga, nevis atbalstoša.
Kāpēc high-functioning depresija tik bieži paliek neatpazīta?
Starptautiskās metaanalīzes un garengriezuma pētījumi atklāj vairākus iemeslus:
-
Simptomi ir subklīniski, bet hroniski — tie nesasniedz smagas depresijas kritērijus, bet no tiem cieš dzīves kvalitāte.
-
Funkcionēšana rada ilūziju, ka viss ir labi.
-
Sabiedrībā tiek apbalvoti tie, kas strādā pāri spēkiem, tādējādi neviens nepamana emocionālo zaudējumu, šādi strādājot.
-
Līdz 70% cilvēku ar viegliem–vidējiem depresijas simptomiem pasaulē nemeklē profesionālu palīdzību (PVO dati).
Slavenā amerikāņu klīniskā psiholoģe un atzīta rakstniece K. Redfīlda Džemisone (Kay Redfield Jamison) par depresijas daudzveidību ir teikusi:
“Depresija nav tikai par skumjām. Tā ir par emociju zudumu, kas lēnām noārda cilvēka spēju sajust dzīvi.”
Ko saka zinātne par ārstēšanu?
Pasaules Veselības organizācija, Eiropas Psihiatru asociācija un Amerikas Psihiatru asociācija uzsver:
-
Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) efektīvi maina hroniskos domāšanas modeļus.
-
Antidepresanti (SSRI/SNRI) palīdz stabilizēt garastāvokli un samazināt simptomus, īpaši ilgstošos gadījumos.
-
Integrēta pieeja (psihoterapija + medikamenti) persistējošās depresijas gadījumos sniedz vislabāko klīnisko efektu.
-
Miega kvalitāte, fiziskās aktivitātes un sociālais atbalsts būtiski samazina recidīva risku.
Neiroattēlošanas pētījumi rāda, ka terapija spēj uzlabot smadzeņu funkciju savienojamību, īpaši prefrontālajā garozā un limbiskajā sistēmā — reģionos, kas atbild par emociju regulāciju un psiholoģisko elastību.
Kādas ir sekas, ja šo stāvokli ignorē?
Ilgtermiņā high-functioning depresija var:
-
palielināt izdegšanas risku,
-
ietekmēt imūnsistēmu un veicināt hronisku iekaisumu,
-
pasliktināt miega kvalitāti,
-
samazināt spēju veidot un uzturēt emocionālas attiecības.
Amerikāņu Nacionālais garīgās veselības institūts (NIMH) uzsver:
“Even mild depression can, over time, become debilitating if left untreated.”
Noslēgumā: tas nav rakstura trūkums, bet medicīnisks stāvoklis
High-functioning depresija bieži piemeklē cilvēkus, kurus citi uzskata par stipriem, produktīviem un emocionāli stabilajiem.
Taču spēks, kas redzams no malas, bieži ir maska, ko cilvēks valkā, lai turētos kopā.
Svarīgākais, ko paturēt prātā:
-
Šis stāvoklis ir reāls.
-
Tas nav cilvēka vājums.
-
Un tas ir ārstējams, bieži ar ļoti labiem rezultātiem.
Kad cilvēks beidzot saņem terapiju, notiek kas būtisks:
viņš tikai tad saprot, cik smagi patiesībā ir juties, jo beidzot sāk piedzīvot dzīvi bez emocionālā smaguma, kas gadiem bija kļuvis par normu.